Ievas Deksnes izstāde

Palielināt / Enlarge

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Ieva Deksne, Ilze Šēnberga-Nāgela. FOTO Gunārs Nāgels.

Palielināt / Enlarge

Ievas Deksnes darbu kopskats. FOTO Gunārs Nāgels.

Piektdien, 22. oktobrī, kā jau ziņojām pagājušās nedēļas laikraksta Latvietis Nr. 115 izdevumā, Melburnā, galerijā Printmaking 10B notika grafikas darbu izstādes atklāšana, kurā viena no 9 māksliniekiem, savus darbus publikas vērtējumam ir izstādījusi arī latviešu grafiķe no Brisbanes Ieva Deksne. Piektdiena patiesi bija īsti vasarīgi silta, un jokojot Ieva minēja, ka līdz ar darbiem atvedusi sev līdzi no Brisbanes arī siltumu. Prieks, ka uz atklāšanu bija ieradušies vairāki Melburnas latvieši, tādā veida atbalstot mākslinieci. Jautāta, kādēļ izvēlējās tieši šo galeriju, Ieva stāsta: Galerija specializējas uz darbiem, kas radīti uz papīra (works on paper) un atrodas Ficrojas (Fitzroy) rajonā, kurā ir koncentrējušās galerijas, kas specializējas tieši šajā mākslas jomā. Melburnu izvēlēties, kā vietu kur izstādīt savus darbus, esot noteicis arī tas faktors, ka Brisbanē neesot populāra grafika.

Ieva raksta: Ilgu laiku kopš atstāju Latviju, esmu dzīvojusi dažādās pasaules vietās, kurās nav bijusi iespēja strādāt grafikas jomā, darbnīcas trūkuma dēļ. Kopš Brisbanes mājā beidzot iekārtoju savu darbnīcu, esmu radījusi vairākus jaunus darbus, kurus tagad vēlos parādīt plašākai publikai.

Aplūkojot Ievas darbus šajā mākslinieku grupas izstādē, nenoliedzami, pirmkārt, redzam augsto grafiķes profesionalitāti. Šajā skatē viņas darbi bez liekas bravūras un lepnības ir labākie. Ja kāds par šo man iebildīs, tad diezin vai oponēs, ka tie ir profesionālākie sava amata jomā. Par gaumi nestrīdas – ir tāds teiciens, kuram daļēji piekrītu, tiešām, kādēļ strīdēties, mēs katrs varam palikt savās domās un savas gaumes robežās. Šī skate ir iespēja gan Melburnas mākslas cienītājiem, gan Melburnā dzīvojošiem latviešiem iepazīties ar šo savdabīgo, izsmalcināto latviešu grafiķes mākslu.

Ievas darbos redzams klasiskā oforta tehnikas filigrāns demonstrējums, līdzsvarota kompozīcija, interesantu, stāstošu faktūru pielietojums. Ieva saka: Manu darbu abstrakcija atspoguļo realitāti smadzenēs.

Ieva dzimusi Latvijā un uzskata sevi par jūras cilvēku, jo bērnība pavadīta, dzīvojot pie Baltijas jūras Mērsragā un Salacgrīvā. Ievas māte bija skolotāja, tēvs – zvejnieks. Pavadītais laiks tik tuvu jūrai, kura iemīlēta savā skaistumā un allaž mainīgumā, nenoliedzami atstājis iespaidu, jo Ievas darbos ik pa brīdim jūras tēma atgriežas.

Ieva divus gadus studējusi arhitektūru, bet tad iestājas un 1990. gadā absolvēja Latvijas Valsts mākslas akadēmijas grafikas fakultāti. Pēc tam darbs kā pedagoģei gan turpat Latvijas Mākslas akadēmijā, gan Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, gan Stokholmas Mākslas skolā (Kunsthogskolan). Kā ļoti interesantu periodu savā darba biogrāfijā Ieva min darba gadus arhitektu birojā Gints un kolēģi, kurā Ieva strādāja kā interjera mākslinieciskā asistente. Ar mīlestību Ieva atceras aizraujošo un interesanto darbu šajā birojā, īpaši jau pie īres nama Rīgā, Vīlandes ielā 1 – izcila arhitektūras jūgendstila parauga –1898. gadā arhitekta Rūdolfa Cirkvica projektētās mājas restaurācijas. Tur ir ielikts viņas darbs, gan izgleznojot katru rozīti, griestu bagātīgajā dekorējumā, kā arī projektējot katru kāpņu spraislīti. Pasūtītājs vēlējās, lai pilnīgi viss: logi, durvis un, protams, mēbelēm pēc restaurācijas būtu tieši tādi, kā tos arhitekts kādreiz bija iecerējis.

Sekmīgs un talanta cienītāju atzīts bijis garāks periods māksliniecei, kad viņa saka: Varēju iztikt ar to, ko nopelnīju ar mākslu. Ieva aktīvi piedalījās grafikas darbu izstādēs, noformēja grāmatas (Te pieminēšu Viļa Plūdoņa dzejas grāmatu Tev mūžam dzīvot, Latvija, kura izdota 1990. gadā), darbojas arī lietišķās grafikas jomā. Piemēram, 1990. gada Dziesmu svētkiem Ieva oforta tehnikā gatavoja diplomus, un katrs no tiem bija oriģināldarbs! Tie bija Dziesmu svētki, kas atmiņā paliks kā pirmie, brīvie Dziesmu svētki Latvijā pēc garajiem okupācijas gadiem.

1998. gadā Ieva pārceļas uz dzīvi Austrālijā, un, kā viņa pati saka: „ātri iemīlēju Austrālijas plaši atvērtas telpas, plašumu, spēcīgās krāsas dabā un austrāliešu daudzveidīgo kultūru.“ No šī brīža ceļošana notiek jau ārpus Eiropas, varētu teikt, ka viņa kļūst par pasaules cilvēku. Nekas tamlīdzīgs kā rāma un mierīga dzīve Austrālijas labklājībā. Tieši otrādi, dzīve rit dinamiski, ceļojumos, pārbraucienos un dažādās pasaules vietās. Uzticīgi pavadot savu dzīves draugu, viņa dzīvo 2 gadus Jaunzēlandē – dienvidu salas dienvidu galā; ilgāku laiku dzīvots Džakartā, Indonēzijā. Tas viss tik apstiprina pārliecību par mūsu planētas nebeidzamo dažādību un skaistumu. Ieva saka, ka interesanti arī atklāt, cik vienojoša rakstura ir dažādas rakstu zīmes, simboli un raksti; tie parādās atkal un atkal dažādās pasaules daļās. Redzēta arī Parīze un Ņujorka; par pēdējo, kā nesen apciemoto, Ieva stāsta ar lielu sajūsmu. Divus gadus Ieva strādā kā dizainere Vize Design Interiors, Brisbanē. Pēdējo 12 gadu laikā pabūts daudzās neaizmirstamās vietās, un katra ir atstājusi kādu savu īpašu iespaidu. Cik tas ir viņai bijis zīmīgi, varam spriest, iepazīstoties ar Ievas mākslu.

Interesants ir stāsts, kā top oforti. Ne pārāk sen māksliniece beidzot ir tikusi pie savas darbnīcas, un to var ļoti novērtēt, zinot, ko gan grafiķis lai iespēj, ja nav savas preses, nav savas gandrīz vai ķīmijas laboratorijas... Oforta presi atvedusi sev līdzi no Latvijas, tā ir kādreiz Podoļskā ražota un to varēja kādreiz iegādāties Latvijas Mākslinieku savienībā. Ieva izrēķinājusi, ka atsūtīt to no Latvijas ar kuģi uz Brisbani ir tomēr izdevīgāk neka pirkt te jaunu. Tā ir tik smaga, ka 6 spēkavīri to ne bez piepūles atgādājuši no ostas. Oforta platēm Ieva izmanto būvniecības cinku; tas gan esot plānāks, bet tieši tādēļ arī vieglāk piegriežams pat ar saimniecības šķērēm vajadzīgajā izmērā. Velkmes skapis iegūts no bijušajām zelta raktuvēm. Un tā nu Ieva nemeklē meistarus, bet savām mazajam rociņām visu dara pati, sākot, protams, ar darba ideju, skicēm, tad ieskrāpējot zīmējumu uz cinka plāksnes, pati veic kodināšanas procesu (darbs bīstams ar kodināšanas skābēm!) un gala rezultātā pati drukā savu darbu. Tehnika ir sarežģīta, un tādēļ nevar darbus izdrukāt lielās sērijās. Katrs darbs prasa savu pieeju, un katra izdruka ir unikāls mākslas darbu ar savu raksturu un individualitāti. Interesanti zināt, kas tad ir Ievas mākslas dedzīgākie piekritēji? Izrādās viņas darbus ļoti iecienījuši Japānā un Skandināvijā, no turienes nāk lielākais skaits viņas mākslas darbu pircēju.

Ieva Deksne sarīkojusi 6 savu darbu skates: divas Latvijā (Rīgā, Salacgrīvā), divas Austrālijā (Blackwater Gallery, Blackwater un Mitchell Gallery, Rockhampton), vienu savu darbu skati Zviedrijā (Stokholmā), Jaunzēlandē (Gore) un vienu Francijā (Abrenē, kad tur vēl bija latviešu kultūras centrs).

Ir garš saraksts no grupu izstādēm, kurās Ieva piedalījusies: piecās – Latvijā, divās – Lietuvā, Igaunijā, Francijā, Jaunzēlandē un Austrālijā. Pa vienai grupas skatei Vācijā, Japānā, ASV, Kanādā, Norvēģijā, Spānijā, Dānijā.

Ieva ir Latvijas Mākslinieku savienības (LMS) un Austrālijas Latviešu mākslinieku apvienības (ALMA) biedre.

Jautāju Ievai: „Kad redzēsim atkal Tavus darbus Melburnā?“ Atbilde īsa: „Protams, Kultūras dienu laikā, Portretu konkursa izstādē!“

Atvadoties Ieva smaida un saka, ka ja viņu nepazīst tik labi Austrālijā, tad var atgādināt, ka viņa ir tik labi latviešiem Austrālijā pazīstamās Ances Deksnes mamma. Ieva kāpj mašīnā un dodas atpakaļ uz Brisbani, jo tur jānokļūst līdz tam datumam, tad jālido tur, tad jādara tas... Ieva ir arvien ceļā, darbīga, smaidīga un dāsni dalās ar savu enerģiju.

Melburniešiem – mākslas cienītājiem vēl ir iespēja, doties apskatīt un arī iegādāties Ievas darbus līdz 4. novembrim galerijā Brunswick Street Gallery (BSG) adrese 322 Brunswick Street, Fitzroy.

Ievas Deksnes mājas lapa ir http://www.ievadeksne-etchings.com

Ilze Šēnberga-Nāgela
Laikrakstam „Latvietis“