Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Šis un tas no manas dzīves (15)

Iepazīšanās

Laikraksts Latvietis Nr. 495, 2018. g. 1. martā
Uldis Siliņš -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Četrpadsmitais turpinājums. Sākums LL472, LL473, LL474, LL475, LL477, LL478, LL480, LL481, LL483, LL484, LL487, LL488, LL490, 492.

Labas dienas, labi ļaudis!

Es esmu lēkājis apkārt pa savu bērnību kā circenis pa pelniem, un rezultāts ir bijis ļoti epizodisks. Tur vainīgs vecums, un, ticiet man, vecums nav ne brālis, nedz arī cits kāds rads.

Parunāsim mazliet par mazgāšanos. Sāksim ar citātu no manas atmiņu grāmatas Atskatīties, pasmaidīt.

Šodien daudz tiek runāts par ekoloģiju, ūdens konservāciju un kaitīgiem ķīmiskiem produktiem. Ko mēs bērnībā zinājām par ekoloģiju?! Neko. Un tomēr bērns instinktīvi ievēroja ekoloģijas pamatprincipus, piem., ūdens konservāciju: kamēr pieaugušie šķiedās ar ūdeni pa labi un pa kreisi, bērni, apzinādamies ūdens vērtību, to lietoja iespējami maz. Apslapināja pieri, degunu un muti, nosprauslojās un gatavs. Nomazgājies! Ko tad bērnam nozīmē mazgāšanās? Neko vairāk kā netīrumu pārvietošanu no vienas ķermeņa daļas uz otru ar ūdens palīdzību. Vislabākais tīrības barometrs bija dvielis. Ja dvielis netīrs, tu esi tīrs. Kaitīgu ķīmisku produktu, piemēram, ziepju lietošana? Kurš saprātīgs bērns tādu draņķi liks pie mutes? Beigtas cūkas tauki ar ziepju zālēm! Te jāizdara daži maldinoši manevri. Vislabāk iesviest ziepju gabalu bļodā, lai izkūst maita. Un tā tu lēnām sāc pieņemt mīļās Latvijas aramzemes krāsu. Māte pati ņemas tevi šrubīt. Ekoloģijas principi ir aizgājuši par tālu. Tā bērns pavisam ātri apjauš, ka dabā jāvalda līdzsvaram. Turies tā, lai neesi ne īsti tīrs, ne netīrs.

Turpretim pirtī patīk iet visiem, un to kurināja ziemā katru otro sestdienu. Vīrieši mazgājās pirmie un pēc viņiem sievietes un bērni. Man šķiet, ka pirtī esmu saskatījies plikas sievietes visam mūžam. Man viņas izskatījās vienādas. Apskati vienu, otra tāda pati. Kā mūziķi saka: tikai variācijas par tēmu. Toreiz mana interese bija tīri akadēmiska. Es jutos kā sniegpārsliņa zem milzīgām lāstekām. Bet tad pienāca sestdiena, kad mani līdz vairs neņēma. Vai nu manī bija kas sakustējies, vai arī jaunākie sievieši par manu klātbūtni bija sākuši protestēt. Intīmā saite ar pliku sievišķību tika sarauta uz vairākiem gadiem. Toreiz vecāki ar saviem bērniem par dzimumdzīvi nerunāja. Visa gudrība bija jāuzlasa no ielas, un, kad tu, cilvēkbērns, uzzini, ka paps, stārķis un Ziemsvētku vecis ir viens un tas pats, tad tas ir šoks. Reiz es paņēmu mammu krustugunīs un uzzināju, ka mana pasaulē nākšana nav bijusi bez grūtībām. Viņai, piedodiet par izteicienu, plīsis dibens, un es ilgu laiku domāju, ka tā ir tā vieta, pa kuru cilvēks nāk pasaulē un, atklāti sakot, es par tādu piegādes ceļu nemaz nebiju sajūsmināts.

Agrā bērnībā un jaunībā es biju ielenkts no aktieriem, mūziķiem, dziedoņiem utt. Mana onkuļa mājās Mēnesdēlos pa vasaru dzīvoja Nacionālā teātra aktrise Ņina Melbārde ar māti, dzīvesbiedru – aktieri Kārli Lagzdiņu un meitu. Pirms tam tur bija dzīvojusi Dailes teātra aktiera R. Kreicuma ģimene. Vācu okupācijas laikā tur vienu vasaru bija apmeties komponists Emīls Melngailis, ļoti īpatnējs putns. Viņš bija kaislīgs makšķernieks un bieži bija redzams ar pliku lejas galu meklējot pa Gaujas atteku makšķeres ēsmai ņurņikus. Telefonu viņš atbildēja: Te runā Melnais gailīts...

Vienu vasaru mūsmājās apgrozījās arī Dailes teātra aktieris Viliberts Štāls. Vācu laikā aktieriem bija teātra brīvlaikā jāstrādā lauku darbos. Mūsmājās vasaras nedēļas nogalēs pie tēvamāsas Elzas Siliņas-Pūces viesojās vesela guba Drāmas ansambļa aktieru. Sākšu uzskaiti ar Hariju Liepiņu, tai laikā 16 gadīgu, mutīgu zelli, Jāni Pūci, Elvīru Dalbiņu, Mudīti Šuriņu, Voldemāra Pūces nākamo dzīvesbiedri Dailu Kukaini, dziedoni Paulu Brīvkalni, kas tajā laikā bija precējusies ar plkv. Spalviņu. Labi pazīstama bija operdziedoņu Žubīšu ģimene. Viens no mūsu ģimenes draugiem bija gleznotājs Kārlis Miezītis. Bija arī vēl citi, bet vārdi ir pagaisuši no atmiņas.

Karašās pa vasaru dzīvoja Nacionālā teātra aktrise Anna Pētersone (Karašu Anniņa) ar dzīves biedru Konrādu Kvēpu. Pie viņiem brīvlaikā bieži viesojās aktrise Lilija Štengele.

Savu bērnību es esmu jau diezgan pamatīgi aprakstījis atmiņu krājumā Atskatīties, pasmaidīt (1930-1945), un nebūtu gudri visu vēlreiz atkārtot. Mani vecāki bija nacionāli noskaņoti, un es biju tipisks Ulmaņa laika produkts. Sociālisti, kas 1. maijā soļoja pa Rīgu zem sarkanajiem karogiem, man bija kas pilnīgi nesaprotams un nepieņemams. Ulmanis un Balodis – urrā, urrā! Bruno Kalniņš – fui, fui, fui! Tikai pēc gadiem, kad es biju noslīdējis politiskajā spektrā centra pozīcijā, man nebija grūtību saprasties gan ar labā, gan kreisā spārna ļaudīm, bet skolas puikas gados es biju Vadoņa ideologs un propagandists. Man bija tikai 9 gadi. Manos domrakstos, ja vien radās tematiska izdevība, darbojās tēvs, kas veda pamācošas sarunas dēlu, parasti rudzu lauka malā. Pie mātes es domrakstos vairāk par 4½ nekad nesaņēmu (augstākā atzīme bija 5), bet tie man ir devuši zināmu treniņu dialogu rakstīšanā, par kuriem es esmu uzteikts savās lugās.

Kas vēl? Es biju mazpulcēns (maz-mazpulcēns? Tā gan mana vecuma ļaudis nesauca.) 76. Ādažu mazpulkā un vēlāk Carnikavas jūras mazpulkā. Latvijas brīvvalsts gadi man bija jauks laiks, bet tad pienāca 1940. gads. Par to nākamreiz.

Uldis Siliņš

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com