|
|
Laiks Latvijā: |
Ziemā var lasīt grāmatas
Ziemā var brist pa sniegu
Laikraksts Latvietis Nr. 496, 2018. g. 6. martā
Aina Gailīte -
Ieteikt draugiem.lv
Diskusijas tulks Aija Uzulēna, grāmatas autors Filips Rufs un tās tulkotājs no angļu valodas Lauris Gundars. FOTO Aina Gailīte.
Dabas un dižkoku pētnieks Guntis Eniņš. FOTO Aina Gailīte.
Engures luterāņu koka baznīca. FOTO Aina Gailīte.
Engures vecie kapi. FOTO Aina Gailīte.
Lapmežciema vecais mols. FOTO Aina Gailīte.
Lapmežciema vecais mols. FOTO Aina Gailīte.
Āliņģis jūrā pirtī gājējiem. FOTO Aina Gailīte.
Lapmežciems, pirts un āliņģis jūrā. FOTO Aina Gailīte.
Latvijā jau pāris nedēļu ir kārtīga ziema – daudz sniega un -20°C. Tā ir pierasta lieta, un viss notiek; transports kursē, bērni iet uz skolu, teātri darbojas un 23. februārī Ķīpsalas izstāžu hallē notika Latvijas grāmatu izstāde. Es ar' tur biju! Ak, kas tur bija grāmatu un dažāda vecuma cilvēku. Tur nemitīgi kaut kas notika, kā jau gadatirgū. Mani interesēja angļu autora Filipa Rufa (Philip Ruff) grāmatas – pētījuma Pa stāvu liesmu debesīs (Nenotveramā latviešu anarhista Pētera Māldera laiks un dzīve) 2012. gada latviešu izdevuma angļu versijas A Towering Flame 2018. gada Dienas Grāmata publicitātes izdevuma atvēršana un diskusija; tajā piedalījās autors Filips Rufs, pirmā izdevuma grāmatas tulkotājs Lauris Gundars, izdevniecības vadība un kā diskusijas tulks Aija Uzulēna. Uzrunas bija ļoti interesantas. Mani pārņēma dziļa cieņa pret autoru, jo uzsākot šo pētījumu, pēdu dzīšanu latviešu anarhistam, viņš par Latviju nezināja nekā, bet 30 gadu pacietīgais darbs deva atbildes uz daudziem jautājumiem. (Starp citu, pētījumu pēdas aizveda arī uz Austrāliju, Ameriku un pusi Eiropas.) Tagad man arī ir šī grāmata ar autogrāfu un, to lasot, man brīžiem šķiet, ka esmu teju vai anarhists.
Vēl es noklausījos Latvijas Mediji izdotās jaunākās Gunta Eniņa – dižkoku pētnieka grāmatas Koki mājas nepamet prezentāciju. Autors ir dabas pētnieks un sargātājs ar visu sirdi un dvēseli. Izrādās, ja laukos latviešu mājas ir gājušas bojā vai iznīcinātas, tad ozoli kā sargi ir palikuši. Kolhozu laikos bija nenormāla prakse, lai tehnikai būtu vieglāk strādāt, lauku vidū augošos dižkokus spridzināja; to gan vēl padomju laikos, vides aktīvistu darbības rezultātā, aizliedza. Tagad laiki mainījušies, bet ik pa laikam dzirdams, ka kaut kur izcērt ozolu vai liepu alejas. Guntis Eniņš ir kā enciklopēdija, un prieks, ka viņam ir palīgi. Par tiem var kļūt ikviens, tik atrodiet aizmirstu nākamo dižkoku.
Par cik Latvijā ir gripas laiks, tad es labprātāk uzturos brīvā dabā un, neskatoties uz salu, aizbraucu uz Enguri, jo ziemā tur nebiju bijusi. Engure ir zvejnieku ciems pie jūras, ar ostu un diviem moliem, bāku, koka baznīcu un kapiem pie tās. Izstaigāju kapus pa visu dziļo sniegu un biju pārsteigta par vientuļo dzelzs kalto krustu pie kapu robežas jūras krastā. Pagaidām vēl neesmu noskaidrojusi, kam tas ir, kurš ir gribējis mūžam būt pie jūras.
Regulāri aizstaigāju uz Lapmežciema veco molu, jo apledojušie koka pāļi izskatās fantastiski. Rīgas jūras līcis ir aizsalis, jūra ir balta līdz apvārsnim. Krasta sniegā ieputinātas zvejas laivas. Iešana ir grūta, sniegs ir dziļš, vietām ar sērsnu, kas manu svaru neiztur, un tad kājas iebrūk pāri ceļiem, ir ko cīnīties.
No mola pamanu jūrā tādus kā iespraustus mietus, eju skatīties – jā, tur pretim pirtij/katamarānam, takas galā ir paliels āliņģis ar sakrautu ledus gabalu stabu un iespraustu lāpstu un ķeseli ledus izsmelšanai. Brīvdienās ir pirts dienas, brauc arī rīdzinieki. Pagājušo ziemu iepazinos ar pirtniekiem – Rudzīšu ģimeni, par viņiem jau jums stāstīju. (Red.: skat. rakstu LL448: http://www.laikraksts.com/raksti/6980) Mani ļoti iepriecināja Ģirta Rudzīša doma, ka šogad tak izzāģētais ledus pie āliņģa ir jānoformē citādāk. Ar smaidu un vairs necik daudz nejūtot aukstumu, devos kājām uz mājām, ar neiztrūkstošo fotografēšanu tas aizņēma divas stundas.
Ziema šogad ir padevusies skaista.
Aina Gailīte
Laikrakstam „Latvietis“
SLUDINĀJUMI
SLUDINĀJUMI
BookDepository.com
