Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Šis un tas no manas dzīves (16)

Padomju okupācija

Laikraksts Latvietis Nr. 496, 2018. g. 6. martā
Uldis Siliņš -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Piecpadsmitais turpinājums. Sākums LL472, LL473, LL474, LL475, LL477, LL478, LL480, LL481, LL483, LL484, LL487, LL488, LL490, LL492, LL495.

Un klāt ir 1940. gads. Latvijā iesoļo krievu karaspēks, un tas ir mūs brīvvalsts neatkarības beigu sākums. Kad krievu armijas daļas ierodas Carnikavas poligonā, gaisu pilda savāds aromāts. Rīgā krievu tankus sagaida bļaustīgs ļaužu pūlis. Resnas žīdietes bļauj pēc darba un maizes. Krievu kreiseris Marats ir atvedis sev līdzi proletāriska izskata provokatieru baru. Ļaužu pūlis dzenas pakaļ mūsu policistiem. Ministru nomaiņa. Lats tiek pielīdzināts krievu rublim. Iebraucēji, galvenokārt virsnieku sievas, pērk mantas kā trakas un sūta uz Krieviju. Atbraukušas paradīzē. Drīz veikalos sāk trūkt preču. Virsnieku sievas ir īstas ģerevņas čāčas. Apkārt ceļo anekdote: kas iznāk, ja krusto govi ar sudrablapsu? Atbilde: krievu virsnieka sieva. Kad dažas virsnieku sievas, domādamas, ka lepni saģērbušās, ierodas naktskreklos operā; zviedz visa Latvija.

Armijnieki nepazīst ūdens tualetes, kāpj uz poda ar kājām. Tualetes aizdambējas. Liepājas ostas rajonā, kur apmeties karaspēks, viss laukums ir viena vienīga mazmājiņa. Krievietes tualetes lieto kartupeļu mazgāšanai un sūdzas, kad ūdens tos skalo projām... Protams, šie būs bijuši atsevišķi gadījumi, bet, ja ienācēji nepārtraukti kladzina, ka atnesuši latviešiem kultūru, tad mums neko nevar pārmest.

Brīvajās vēlēšanās, neskatoties uz solījumiem, drīkst kandidēt tikai komunistu izraudzītie kandidāti. Valsts prezidentam gan apsola, ka ļaus izbraukt uz ārzemēm, bet ceļā viņu apcietina.

Kādu dienu māte man saka; vēl šodien atceros, kur istabā stāvēja viņa un kur stāvēju es. No tā brīža ir pagājuši daudz gadu, bet šī aina nav izgaisusi no atmiņas. Presē parādās pirmais jaunās iekārtas slavinātājs – dzejolis Uz Maskavu vilcieni skrien.

Drīz skrien arī, pilni ar izsūtītājiem. Autore ir Rūta Skujiņa, manas mātes skolas biedre. Viņas vīrs ir jaunās padomju valdības izglītības komisārs Jūlijs Lācis. Drīz Maskavas vilcienā sēž arī viņš. Apcietināts un vēlāk nošauts.

Krievu laikā bija divas policijas palīgorganizācijas, kas identifikācijas nolūkos nēsāja uz rokas lenti ar burtiem TM vai PD. TM nozīmēja Tautas milicija, tautā neoficiāli saukti pat tautumeitām. PD nozīmēja Palīgdienestu, kura iesauka bija mazāk glaimojoša – Pūt d---ā.

Sākas skola. Krišs Deķis nav atgriezies no karadienesta, par skolas pārzini ir iecelta mana māte. Sākuma sarīkojumā viņa īsi piemin notikušās pārmaiņas, ne tās peļot, ne slavinot. Rīta lūgšana vairs nav. Angļu valoda ir nomainījusi krievu mēle. Ulmaņa un Baloža bistes ir pazudušas. To vietā ir nākusi jauna politiskās iekārtas pielūgšanas vieta – sarkanais stūrītis. Skolas sienas avīze Jaunais Laiks ir formā sociāls, bet saturā nacionāls izdevums. Par to gādā skolotāja Biruta Siliņa ar nākamo dzīvesbiedri Ēriku Mūrnieku no Ģipteriem.

Par pionieru vadītāju tiek iecelts S. Seleckis, cilvēks bez izglītības un organizatoriskām dāvanām. Paziņoju mātei, ka es pionieros nestāšos. Māte saka, ka tādā gadījumā viņa pazaudēs darbu. Nu labi, stāšos, bet ar protestu. Pionieru pulciņu gan vārda pēc nodibina, bet tam nav ne vadītāja, ne darbinieku. Par nesekmību S. Selecki atceļ no amata. Visu 1940. gada ziemu pionieru frontē nekas nenotiek.

Sākas mana straujā augšupeja pa karjeras kāpnēm. Mani, bezpartejisko pionieri bez kaklauta, ieceļ par oktobrēnu vadītāju, klases vecāko un klases sienas avīzes redaktoru. Lielu interesi rada manis rakstītie skolnieku raksturojumi.

Strādāju ar oktobrēniem, kā nu mācēju, bet man negāja labāk kā Seleckim. Arī pēc gada mani padotie nevarēja nosaukt nevienu no komunisma tēviem, kuru portreti karājās pie sienas. Visiem bārdas, visi izskatījās vienādi.

Tad par pionieru vadītāju nozīmēja pamatskolu un pionieru kursus beigušo E. Dikneri, bet pēc divām dienām sākās eksāmeni, un māte neļauj rīkot sanāksmes. Tad sākas skolas brīvlaiks, un no pionieru būšanām atkal nekā. Viņa bija diezgan stulbs skuķis. Pa vakariem spēlējām galda tenisu – spēli, ko mēs ne viens, ne otrs nepratām. Pa dienu viņa mācījās krieviski. Skolotāji bija krievu virsnieku mazgadīgās atvases. (Skolā dzīvoja 2 krievu virsnieku ģimenes). Mēs sapratāmies tā nekas, bet, ja viņiem nebija kas pa prātam, viņi sāka uz mani spļaut.

Karam sākoties, Diknere no skolas pazūd.

Internacionāli māk dziedāt tikai skolnieki, un, ja mūs mītiņos nav klāt, mošanās uz cīņu norit pavisam šķībi. Lai gan es saku mēs, tur nav ieskaitīts mazais Kalniņš. Dievs, kas viņš bija par idiņbašku! Gada laikā viņš neiemācījās neko vairāk kā Uz cīņu mosties, darba ļaužu (ļaud–is), mēs esam – esam (ar skolotāja palīdzību) stipri, vienoti.

Krievu laikā zemākā atzīme bija 0. Varat iedomāties, ko tas nodara klases vidējai atzīmei? Starp klasēm notika sociālās sacensības. Vēl viens jauninājums – atzīmes skolēniem lika kopīgi skolotājs un klases vecākais. Izsaukšanas brīdī abi sēdēja pie skolotāja galda. Izsauktais saņēma vidējo aritmētisko atzīmi. Man atzīmju likšana raizes nedarīja, jo labi pārzināju atzīmju likšanas kritērijus.

Uldis Siliņš
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com