Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Kur? Kas? Uz Kokosu (Kīlinga) salām? (4)

Ceļojuma apraksts

Laikraksts Latvietis Nr. 501, 2018. g. 9. maijā
Marija Perejma -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Pa steķi uz katamarānu. FOTO Marija Perejma.

Marija pie muzeja. FOTO Pēteris Perejma.

Skats no katamarāna. FOTO Marija Perejma.

Austrālijas militārā klātbūtne. FOTO Marija Perejma.

Marija un Pēteris pie staba, uz kura zīmes no kuģiem, kas viesojušies salās. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Dairekšona salā (Direction Island) Marijas un Pētera šūpuļtīkls un franču jahta. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Dairekšona salas (Direction Island) paviljons ar vēstures informāciju. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Piemiņas plāksne Dairekšona salā (Direction Island). FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Trešais turpinājums. Sākums LL497, LL499, LL500.

Trešdiena, 18. oktobris

Negribējās nekur kustēties, jo miera skats kopā ar jūras ritmiem vilināja palikt. Tomēr pēc brokastīm lēnām aizstaigājām uz tūristu centru, kur nobalsojām par skaistāko izstādīto mākslas darbu un aprunājamies ar Stefāniju, iestādes vadītāju.

Stefānija dzīvoja Vācijā, bet dažus gadus atpakaļ viesojās, lai pabraukātu varenajos viļņos ar serfošanas dēli. Aizbraucot mājās, viņu vilka atpakaļ salas dzīves stils. Ne ilgi vēlāk Kokosu valdība reklamēja vadītājas posteni tūrisma centram. Stefānija bija ārprātīgi laimīga, ka viņai piedāvāja darbu. Priecājās arī partneris, jo viņa tehniskais darbs ir paveicams no visām pasaules vietām.

Pēc pusdienām braucām lagūnai pāri, atpakaļ uz Mājas salu, jo tik trešdienās bija atvērts muzejs. Vadītāja Kailīja (Kylie) ar Kokosu malajiešu izcelsmi un labu angļu valodu bija jauna gados, bet ar izcilu izpratni pa salas vēsturi. Tur redzējām kāzu tērpus, rīsu traukus, kā piemēram, sietiņus, kuros izsijāja rīsa miltus, rīves, ko pielietoja, lai no kokosu riekstiem iegūtu eļļu. Šodien to izmanto, ar kokosu pienu pagatavojot ēdienu, kūka cepšanā vai pielejot pie karī. Vērojam vecu šujmašīnu, kas ražota Ķīnā, bet ar pazīstamo Singer vārdu. Vienā telpas daļā bija iespaidīgas tīkkoka un dzelzkoka lielas laivas. Izstādīta bija bijusī valūta, kas sākumā darināta no ziloņkaula un pēc tam no plastmasas, ko importēja salas īpašnieki.

Gar vienu sienu ilustrētie plakāti izskaidroja salas lomu pirmajā pasaules kara jūras cīņā starp austrāliešu un vāciešu kuģiem. To nolēmām vēlāk izpētīt.

Bija skaists vakars, kad apsēdāmies Mājas salā uz vienīgo reizi nedēļā, kad ar iepriekš sarunāšanu varēja baudīt Kokosu malajiešu virtuves mākslu. Netālu no steķa, zem āra jumtiņa, skatoties uz lagūnu. Ēdieni bija sakārtoti uz galda, kas bija novietots telpas centrā un izklāts bufetes stilā. Tur bija zvejnieku šīsdienas svaigais loms, kā arī saknes, cālis un novārītas olas pikantā mērcē.

Divas saujas tūristu sēdēja ap galdiņiem un vēroja saules rietu, baudot garšīgo maltīti. Būtu derējis kāda glāze dzidrā, bet bija jāapmierinās ar ūdeni. Pēc maltītes nebija tālu jāsoļo līdz katamarānam, kas jau gaidīja. Nakts brauciens pāri lagūnai bija skaists, jo krasta malās zibsnīja gaismas, un viss bija tik kluss.

Ceturtdiena, 19. oktobris

Dienu bijām nolēmuši pavadīt uz Dairekšona salas (Direction Island), kur plānojām izpētīt pirmā pasaules kara jūras vēsturi. Uz salu var nokļūt divas reizes nedēļā. Tais dienās šo opciju piekabina vienu reizi no rīta un vienu reizi pēcpusdienā pie parastajiem braucieniem.

Uz salas ir ekoloģiskās labierīcības, viens ūdens tanks ar krānu, kas mūsu viesošanās dienā neturēja ne pilītes, jo nebijis pietiekami lijis lietus, izveidotas takas, zālājs, galdiņi ar soliņiem zem pajumtes. Pašiem jāņem līdzi ūdens un ēdiens. Kad ar savu laiva atbrauc, tad var pārnakšņot zem zvaigznēm vai pajumtē. Jaunieši bieži sapako dažām dienām uzturu, nodzīvojot līdz nākamai katamarāna vizītei. Ja gadījumā palaiž katamarānu garām un ir drosme, tad pa jūras bēguma stundām var pārstaigāt uz blakus salu – Mājas salu, vai var arī gaidīt gidu, kas ar tūristu grupiņu pāriet no salas uz salu jūras bēguma stundās.

Kad ap plkst. 7.00 staigājām uz busiņa piestātni, lai tiktu līdz katamarānam, lidlauka un zālāja malā vērojām lielu, pelēku formu, kas radīja lielu troksni. Bija ielidojusi Austrālijas robežu patruļas militārā lidmašīna ar platām rokām un lieliem propelleriem. Tā ik pa laiku pieskrien salās, pārbauda, kas ir kas, un tik pat ātri aizlido atpakaļ uz cietzemi. Pēc neilga laika, ceļā uz darbu, pienāca Pī-Džei; sasveicinājās, apprasoties, kā mēs pavadīsim dienu, kas bija bezgalīgi jauki.

Tagad jau mēs lagūnas ceļu labi zinājām, piebraucām uz mirkli Mājas salā un tad devāmies tālāk uz Dairekšona salu. Bijām pieraduši pie pārbrauciena starp abām salām, bet šoreiz pēc Mājas salas laiva atgriezās lagūnas vidū un tik tad mainīja virzienu. Lagūnas ceļojumā bija lieli stabi kā ceļvedis pa dziļāko lagūnas daļu. Ceļojums, kas pēc kartes izskatījās tik īss, paņēma vēl pusstundu.

Izkāpām uz steķa, un kas pa skatu! Tukša jūrmala, baltas smiltis un krāsas! Šī Kozīs (Cossies Beach) jūrmala 2017. gadā saņēma pirmo vietu kā Austrālijas skaistākā jūrmala. Steķa galā mūs sagaidīja liels un gaumīgi izveidots paviljons. Tas bija atjaunots 2014. gadā, atzīmējot 100 gadus kopš pirmās Austrālijas flotes vēsturiskās uzvaras. Gar sienām bija bilžu panorāma ar stāstu, ieskaitot abu kuģu jūrnieku vārdi.

Cīņa Kokosu Kīlinga salās notika 1914. gada 9. novembrī. Vācu kuģītis (jo nebija lielais) SMS Emdenas misija bija izsist Austrālijas komunikācijas stacijas kabeli Dairekšona salā. Kabelis bija zem ūdens līdz Rietumaustrālijai. Tur ar 12 mēnešu līgumu strādāja un dzīvoja 30 personas.

Agrā rīta stundā uz salu aizsūtīja 50 vācu jūrniekus. Kabeļa staciju likvidēja, bet ne pirms austrālieši paspēja izsūtīt ziņas.

SMS Emdenas kapteinim nebija ne jēgas, ka 100 km attālumā atradās Austrālijas flotes kuģis HMAS Sydney. Vācu kapteinis bija pārsteigts, redzot to un sāka šaut. Austrālieši bija pārsteigti par SMS Emdenas spēku, par ko britu izlūki nebija ziņojuši. HMAS Sydney bija spēcīgāki šaujamie, un 2 stundu laikā viss bija kluss. Vācu kuģītis aizkliboja, un austrāliešu kuģis nākamajā dienā piedāvāja medicīnisko palīdzību. Vācu kuģītis pazaudēja 134 jūrniekus un bija 69 ievainotie; Austrālijas kuģis pazaudēja 4 zaldātus un bija 16 ievainoto.

Saņemtos vāciešus nosūtīja gūstā uz nometnēs Maltā un Austrālijā. Tie 50 vācieši palika uz salas bez mājas transporta, jo, kuģītim bēgot, nebija laiks viņus pagaidīt. Tie izdomāja aizņemties kādu šoneri, kas bubinājās lagūnā, un visi nokļuva atpakaļ Vācijā.

1950. gadā japāņu kompānija nopirka kuģa metāla daļas, bet pārejās vēl atrodas jūrā, salas dziļumos.

Bijām maza grupiņa tūristu, un katrs ieņēma savu vietiņu ēnā vai pie galdiņiem zem pajumtes. Dažiem bija grāmatas, citi peldējās, citi pastaigājās pa takām. Pie mūsu galdiņa bija arī šūpuļtīkls, un skats fonā bija divas skaistas jahtas – viena franču, otra amerikāņu. Zināja teikt, ka amerikāņu laiva bija pilna ar universitātes jauniešiem, kas studēja pētniecību. Bija arī koka stabs ar laivas vārdiem uz uzsistām šiltēm un informāciju par to ciemošanās. Interesanta lasīšana!

Gājām pastaigāties pa okeāna pusi, kur bija stiprs vējš. Redzējām daudz gaiļu ģimenes smilšainas salas okeānā un baudījām skatus no izbūvētām platformām. Pēc pusdienām, kamēr Pēteris nosnaudās, es izmetu 2 km līkumu pa lagūnas pusi. Izstaigāju norādīto taku, paskatījos vietu, kur atradās vecā kabeļu stacija, un satikos ar daudz sarkaniem vēža vientuļnieka locekļiem. Tie bija tik daži no 60 000, kas dzīvo pa visām salām. (Nezinu, vai hermit crabs ir pareizi tulkots; meklēju, bet skaidrībā netiku.) Ceļa takā bija gaumīgi izveidotas vēsturiskas informācijas šiltes ar foto bildēm, kas deva pārskatu par pagātni.

Plkst. 14.00 viss bija sapakots, kad piebrauca katamarāns. Izkāpa visi amerikāņu jaunieši, stiepjot smagas ēdienu pekeles, – barību nākamajām jūras dienām. Šoreiz bija tik skaista diena, kad arī ar visu lielo vēju sēdējām augšstāvā un ļāvām acīm mieloties ar burvīgajiem skatiem.

Vakariņas ieēdām jūras krastā Maksis restorānā un bijām pusmaltītē, kad ievērojām, ka daudz vietējie gāja garām, velkot sev līdzi golfa ratus. Katrus divus gadus Kokosu Kīlinga salās notiek Olimpiāde. Abas salas apvienojās un tad sadalās pa sarkano vai zilo vienību. Zilās vienības vārds bija Morel (Zuši) – tātad mēs jau tūlīt zinājām, kurai turēt īkšķus! Vienības sastāvēja no visa gada gājuma ļaudīm, un bija ļoti daudz ūdens aktivitāšu. Mums trāpījās, ka tieši šogad svinēja 50 tās olimpiādes.

Viena no retām sauszemes aktivitātēm bija golfs. Aktīvam klubam ir savas telpas, netālu no Maksis restorāna, kas pārskata lidlauku. Kluba nosaukums droši vien nokristīts ar lielu humoru, bija The Donga austrāliešu idiomātisks izteiciens, ka vieta ir prom no visa cita, izolēta.

Tas liekas ir vienīgais golfa laukums pasaulē, kur spēles laikā bumbu ir jāsit pāri starptautiskam lidlaukam! Vienīgais likums ir, ka iepriekš jāpaziņo lidlauka vadītājam. Ja to spēlē sestdienās vai otrdienās, tad jākoordinē ar lidmašīnas lidojumiem. Tā kā bija ceturtdiena, tad viss viss vislabākā kārtībā.

Es aizgāju nakts miegā, līgojoties katamarāna dejai. Varbūt tas no tā, ka sēdējām augšstāvā un dabūjām vairāk pašūpoties! Būtu bijis jānodzied Līgo laiva uz ūdeņa...

Marija Perejma
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com