Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Viedam meistaram nav laika!

Laikraksts Latvietis Nr. 502, 2018. g. 15. maijā
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Izstādes kopskats. FOTO Māris Brancis.

Izstādes kopskats. FOTO Māris Brancis.

10. februārī nosvinējis savu 87. dzimšanas dienu un paklausījis jaunās organizācijas VV foundation un tā dibinātāju zvērinātās advokātes un mecenātes Vitas Libertes, uzņēmēja un arhitekta Viļņa Štrama un mākslas zinātnieka Jāņa Borga aicinājumam, Laris Strunke viesojās Rīgā ar izstādi Aiza, kas veselu mēnesi – no 11. aprīļa līdz 11. maijam – bija skatāma Dzelzceļa muzejā.

Kā tiek ziņots, 2018. gadā dibinātā fonda „galvenais mērķis ir veicināt laikmetīgās mākslas pieejamību un izglītību Latvijā, …saturiski kvalitatīvu un internacionālu izstāžu producēšana, kā arī Latvijā pirmās mākslinieku rezidences izveide Pāvilostā. Fonds vēlas veicināt vietējās radošās vides sadarbību ar citvalstu māksliniekiem, teorētiķiem, kuratoriem, mūziķiem un citu radošu profesiju pārstāvjiem. Gan izstādes, gan rezidenci plānots attīstīt kopā ar izglītības programmu, kas sevī ietver lekcijas, sarunas ar kuratoriem, performances, studiju vizītes un citus.“

Pirmais iznāciens sabiedrības priekšā ir šī izstāde.

Kopš sākotnes Laris Strunke tiecies būt neatkarīgs visās dzīves sfērās. Lai nu savu nostāju apliecinātu, arī skolojoties Zviedrijas Mākslas akadēmijā, viņš vēlējies būt neatkarīgs no tēva, latviešiem labi pazīstamā un iecienītā gleznotāja Niklāva Strunkes un pilnībā atteicies no tēva pasaules redzējuma un mākslas valodas.

„Es nesekoju nekādām autoritātēm. Allaž ir jācīnās par savu patstāvību,“ deklarē Laris Strunke. Mākslinieks uzsver, ka nav būtiski, kādai nacionālai vienībai – latviešiem vai zviedriem – viņš pieder: gleznas ir vienīgi un tikai viņa dzīves un domu projekcijas, kam nav nekādas saistības ar vienu vai otru tautību. Šādi apgalvojumi var likties dīvaini, ja zinām, ka Laris Strunke cauri visiem gadiem saglabājis savu mātes un tēva valodu. Cik nav sameklējami piemēri, kuri padzīvojuši svešā zemē piemirst savas saknes. Lara Strunkes gadījumā tomēr jāapstiprina, ka viņa mākslā nacionālo sākotni nevar atrast ne tik daudz, cik melns aiz naga.

Viņš mācījies pie kāda ķīniešu kaligrāfa, kura ietekmes pēdas var atrast viņa otas vilcienos jaunās izstādes darbos, bet arī tikai pastarpināti – ar senseno ķīniešu kaligrāfiju var atrast tālas atbalsis tikai rokas kustības noteiktībā.

Otas rakstos un ritmos skatītāji ar bagātu fantāziju, realitātē maz strukturētu tēlu pasauli var atrast daždažādas vīzijas, saistības. „Daudzās (Lara Strunkes) gleznās ziemeļnieciskā nopietnība pāraug krāsu askēzē līdz pat pilnīgi grafiskai, melnbaltai zīmju dejai,“ skaidro Jānis Borgs. Viņš asociatīvi saskata zviedrlatvieša mākslā tuvību pamatīgos akmens krāvumos Stounhendžā vai inku akmens cietokšņu mūros, taču jāatzīst, ka Lara Strunkes gleznās ir bezgala grūti tulkot autora individuālos pārdzīvojumus vai pieredzējumus.

Še nav lieki atcerēties kādu mākslinieka domu: „Svarīgi nesajaukt reālisma realitāti ar mākslas uzbūvi. Nejaukt formu ar saturu.“

Izstādē Aiza vērojamā māksla ir abstrakcionistiska. Izstādes pamatdomu noformulējis pats autors: „Es biju Islandē un nokavēju autobusu. Man bija pāris stundu laika, un es uzrāpos kalnā, kur es atklāju aizas šķēlumu ainavā, kas ietiecas dziļumā. Šaurums, kur kaut kas slēpjas. Ir viens pārdzīvojums, kad telpa ir atvērta un otrs, kad ļoti maz kas ir redzams. Jo šaurāks atvērums, jo lielāka interese, kas ir tas, kas slēpjas. Vai šīs divas aizas daļas grib satikties vai nošķirties? Aizas jēdziens ir ļoti daudznozīmīgs.“

Ieraudzītais un asociācijas, kas nav atstājušas viņu ilgus gadus, tagad bija apskatāmas Larim Strunkem raksturīgā vizuālajā valodā Dzelzceļa muzejā. Te bija eksponēti galvenokārt 2017. gadā tapušie opusi – 26 gleznas un grafikas lapas.

Gleznotājs otu un krāsas allaž ir uzskatījis par vissvarīgāko. Uz to koncentrējusies visa viņa dzīve. Kā viņš atzīst, pat uz citu izstādēm iet nav laika – „jo viss ir sevī. Un laiks ir vērtība, ko izmantoju tikai sev.“ Tā pauž Laris Strunke, viedais meistars, kā viņu dēvē Jānis Borgs.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com