Ir atkal pienākusi dieniņa, Kad jāatceras sava māmiņa. Tas sirdī raisa mīlestību, Un doms kavējos ar viņu. Kad pats vēl maziņš biju, Pat grāmatas vēl nelasīju, Tad māmiņa man pasaciņas lasīja Un arī dziesmas dziedāt mācīja. Un klavieres vēl tagad ausīs skan, Kad viņa spēlēja tās man. Tā līdz ar savu māmiņu, Es atceros pats savu bērnību. Nu pašam gaitas kļuvušas jau lēnākas, Un ari ēnas garākas. Kad skats jau iet uz vakarpusi, Tev lūgšanu es skaitu klusi, Un prieks man rodas sirdī tad, Jo mīlestība nebeidzas nekad.