Anzaka diena Latviešu ciemā Melburnā

Palielināt / Enlarge

Betija Plūme un Ivars Štubis. FOTO Ingrīda Biezaite.

Visi ciema ļaudis 25. aprīlī bija aicināti uz Anzaka dienas (Anzac Day) pēcpusdienu, ar piebildi uzaicinājumā „...gardas uzkodas, vīns, dziedāšana un gaviļnieku sumināšana!“

Norunātajā laikā, bez īpašas skubināšanas uz tējas istabu nāca ļaudis no visām pusēm. Pie sagatavotajiem garajiem galdiem bija jāliek klāt papildus galds, jo uz aicinājumu ierasties svinēt šo Austrālijai tik nozīmīgo dienu bija atsaukušies daudzi – Ciema iedzīvotāju radi, draugi un mūsu lielais palīgs Betija Plūme.

Pēcpusdiena bija sadalīta divās daļās – nopietnajā un lustīgajā. Pirmajā daļā Ivars Štubis nolasīja no Laikraksta Latvietis 2015. gada 19. aprīļa izdevuma Alda Putniņa rakstu par Anzaka dienas vēsturisko rašanos un daudzos sanākušos pārsteidza fakts, ka tālajā 1915. gadā karotāju rindās ir bijuši daudz latvieši, no kuriem septiņi tika ievainoti un krituši kaujas laukā. Aldis Putniņš savā rakstā Anzaka dienu pielīdzina Latvijā svinamai Lāčplēša dienai, kuru Latvijā plaši atzīmē katra gada 11. novembrī. Tā pēc interesantā raksta nolasīšanas sekoja klusuma brīdis visu kareivju piemiņai visā pasaulē.

Tad bija pienācis laiks uzdziedāt karavīru dziesmas, kuras Ivaram pavadot ar skanošo balsi un ģitāru, skanēja skaļi un pārliecinoši.

Tad Ivars pateicās mūsu palīgam Betijai Plūmei par lielo brīvprātīgo darbu palīdzot latviešu ciema ļaužu ikdienā un pasniedza Betijai pateicības rakstu no activities darbiniekiem un praktisku dāvanu – šampanieša pudeli! Pēc klātesošo ierosinājuma visi Betijai nodziedāja: „Sveiks, lai dzīvo!...“ Betijai no prieka un pārsteiguma acīs bija asaras. Tā kā nu bija sākusies pēcpusdienas lustīgā daļa, tad pēc atkārtotu glāžu piepildīšanas un uzkodu baudīšanas klātesošie un Ivars turpināja dziedāt jautras dziesmas, Ivaram spēlējot akordeonu. Lai arī aprīļa gaviļnieki bija jau vārda dienās apsveikti, Ivars nosauca visus aprīļa jubilārus un sanākušie kopā nodziedāja: „Augstu laimi, prieku!...“ Dziesmas un sarunas turpinājās līdz vakariņu laikam, kad sanākušie devās prom. Par jauko Anzaka dienas pēcpusdienu cilvēki runāja un ar prieku atcerējās vēl nākamajā dienā sakot: „Lūk, šādi ir jāsvin svētki!“

Ingrīda Biezaite
Laikrakstam „Latvietis“