Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Kur? Kas? Uz Kokosu (Kīlinga) salām? (5)

Ceļojuma apraksts

Laikraksts Latvietis Nr. 502, 2018. g. 15. maijā
Marija Perejma -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Marija ar mocīti pie jahtkluba. FOTO Pēteris Perejma.

Spoku krabis. FOTO Marija Perejma.

Pie vecā steķa. FOTO Marija Perejma.

Mākslas bārža. FOTO Marija Perejma.

Marija sarunā ar Sarkanpēdaino Būbiju. FOTO Pēteris Perejma.

Kanoe laivas gaida. FOTO Marija Perejma.

Pēteris kanoe laivā lagūnā. FOTO Marija Perejma.

Skats no Medusmēneša salas. FOTO Marija Perejma.

Noslēgums. Sākums LL497, LL499, LL500, LL501.

Piektdiena, 20. oktobris

Diena iesākās klusa, silta un mierīga. Verandas priekšā mūs sagaidīja sarkans mocītis ar visām atslēgām, ko Pēteris bija sarunājis iepriekšējā dienā. Gribējām apskatīt visu salu uz abām pusēm. Gan dzīvojām salas vidū un varējām izstaigāt 7 km; bija ierobežots laiks un karstums nepalīdzēja.

Ievērojām, ka īpašnieks bija atstājis tik vienu ķiveri! Gaidījām, kamēr tūrismu centrs atvērās uzprasīt, vai ar īpašnieku nevar sazināties atrisināt dilemmu. Varētu jau riskēt bez ķiveres, bet nekad nezin, kad un kur tas policists dežūrē! Jaunietis mēģināja mums palīdzēt, bet teica, ka īpašnieks tai dienā strādājot skolā. Pagaidījām, bet bez panākumiem. Jaunietis, kas bija skolas pārziņa dēls, piedāvāja man savu ķiveri. Nu tad mī un že, mēģināju nesmieties; – tā kā kosmētika tikai izskatam, jo ķivere man ap galvu šķobījās un grozījās. Bet tagad bijām legāli pareizi.

Vispirms izbraucam pa labo pusi pa smilšu ceļiem līdz jahtas klubam. Turpat nevienu nesatikām. Pa ceļmalām ar ātrām kustībām muka lillā krabi. Pēteris mani izlaida ar fotoaparātu un pabrauca tālāk. Es apsēdos ceļa malā un gaidīju. Biju priecīga, novērojot spoku krabi (Ghost crab) un klusiņām mēģināju fotografēt. Tas varbūt nebija nolicis visus priekšmetus krabju skolā, jo nebija tik bailīgs kā citi. Tā bija viņam laimīga diena, jo netaisījos to likt podā uz plīts!

Jūras krastā pie kluba telpām bija ļoti vējains un varēja redzēt, ka netālu jūrā daži sekmīgi ar izpletni priecājās vēja sērfošanā, kamēr putni vienaldzīgi staigāja gar krastmalu. Pa posmiem bija skaisti izveidoti parki, kur atpūsties.

Aizbraucām mājās uz uzkodām un tad ņēmām ceļu uz otro pusi pa bitumētu ceļu – galvenais ceļš uz steķi. Mēs braucām steķa pagriezienam garām, kamēr tikām pie vecā un oriģinālā koka steķa, kas lielā vējā vēl stāvēja. Šiltes brīdināja, ka pastaiga pa to būtu bīstama. Tagadējā vieta ir daudz labāka, aizvējā un tuvāka sabiedrības centram.

Turpat blakus vecam steķim atradās degvielas pildītava, kas atvērta tikai piektdienās uz divām stundām pēcpusdienā. Būtu piepildījuši izlietoto, bet bijām par agru.

Atpakaļceļā piestājāmies pie mākslas galerijas, kas ir atvērta tik piektdienās. Telpas ir baržā, kas atradās jūras piekrastē. Eleganti izveidota koka liellaiva bija nokrāsota dzeltenā un zilā krāsā un priekšā klājs ar krēsliņiem un galdiņu. Kapteiņa istabā bija izveidots laivas vēsturiskais apskats ar visām fotogrāfijām. Īpašniece Emma to atrada nožēlojamā stāvoklī jūras krastā starp koku saknēm, bet viņai bija vīzija, kuru iedvesmoja citos. Visi nāca talkā un kopīgi laivu stiepa līdz šīs dienas vietiņai un pabeidza lielo restaurāciju.

Izstaigājām telpas ar skaistu māksliniecisku iekārtu, kur arī var pieteikties uz mākslas stundām un baudījām apkārtni. Projām ejot, satikos ar Emmas vīru, kas palīdz izaudzināt galvenokārt Red Footed Booby putnus (Sarkanpēdainais Būbijs – lat. Sula sula). Emma ar ģimeni dzīvo savā mājā, baržas acu attālumā. Viņam bija 3 mēnešus vecs mazulis, ar kuru tuvāk iepazinos, kamēr klausījos stāstījumu.

Šie putni Mājas salā kādreiz bija lielā daudzumā. Gaļa bija garšīga, bet tos eventuāli izmedīja. Tagad putnus var atrast uz Ziemeļkīlinga salas (North Keeling Island), kas ir Austrālijas mazākais valsts sargātais Nacionālais parks, kur arī atrodas Vācijas kuģa SMS Emdenas atliekas.

Salu ir grūti apmeklēt, jo nekur nevar uzbūvēt steķi. Ir pārāk akmeņains, un jūras viļņi ir stipri un bieži vien – dusmīgi. Pēc laivas brauciena Nacionāla parka strādniekiem ir pārējais attālums jāpaveic peldot.

Sala ir starptautiski atzīta kā putnu patvērums, būdama ar 30 000 putnu pāriem, kopā ar krabjiem un bruņurupučiem, un šī ekosistēma ir pazudusi no apkārtējām salām. Tā ir vienīgā korāļu sala, kuru apciemoja Čārlzs Darvins (Charles Darwin), izveidojot teoriju pa rifu un korāļa attīstību.

3 vai 4 reizes gadā ir jāizskaita putni, un bieži uz zemes atrod atstātos mazuļus. Darbinieki mēģina tos savākt un atvest mājās, nododot ļaudīm uzaudzēt, iemācīt medīšanu un palaist brīvībā.

Red Footed Booby putniem nepatīk kokosa palmas, un nesen ievirzītais skolas projekts sastādīt piekrastes kokus nes rezultātus, jo var manīt to atgriešanos. Putni ir labāk pazīstami ar ļoti izteiktām sarkanām kājām, kas izveidojās pieaugot. Booby vārds nāk no spāņu Bobo nozīmējot ne tik apķērīgs. Uz zemes putni ir neveikli, jo pavada lielāko tiesu laika, medījot jūrā, bet viņi ir tīri priecīgi cilvēku kompānijā un pat bieži tiem pieiet klāt vai jūrā pielido laivās atpūsties.

Stāstījuma gaitā klausījos arī par vienu draugu, kas bija izaudzinājis un palaidis putnu brīvībā. Divus gadus vēlāk viņš atvēris savas ārdurvis un atradis bijušo audzēkni gaidot uz verandas.

Pusdienās trāpījām nupat izceptu maizi un sagatavojamies pievienoties tūrei ar kanoe laivām. Es esmu zemes cilvēks, kas šad un tad paplunčājās, bet nepeldu un iepriekšējā naktī labi negulēju, domādama par pēcpusdienas ekskursiju.

Satikāmies vadītāju mājās un ar divām mašīnām mūs aizveda lagūnas krastā, kur gaidīja dažas laivas. Tuvākā inspekcijā redzēju, ka tās bija šauri šauras! Katram pārim iedeva instrukcijas par motoru un enkuru. Laidu, lai Pēteris stūrē. Man tad bija jāsēž kanoe laivas priekšā, kur visvairāk saņēmu viļņu sveicienus.

Es bez aicinājuma uzvilku drošības vesti, un visiem kājās bija jābūt rifa kurpēm. Fotoaparātus un visu personīgo vajadzēja ielikt brezenta somās un ievietot laivā.

Sākums bija nedrošs, kamēr pieradām pie ūdens un laivas ritma. Ūdens bija skaidrs un ne pārāk dziļš. Sekojam instruktorei, kam vīrs ar ātrlaivu sekoja aiz muguras. Braucām garām daudz maziņām salām un pa brīdim manījām kādu bruņurupuci.

Pirmā piestātne bija Pulu Belan Madar jeb Mēdusmēneša sala. Bija no laivas jāielec ūdenī, to jāpievelk krastā un ar enkuru jānovieto smiltīs. Ak, cik priecīga biju, kad kājas aiztika sauszemi! Brauciens bija ar dažiem personīgiem izaicinājumiem, īpaši – kad laiva zvalstījās no vieniem sāniem uz otriem... arī ar visiem stabilizatoriem. Laiciņš pagāja, kamēr negrābu laivas malas ar abām rokām.

Salas līcī bija laiks papeldēt vai baudīt snorķelēšanu. Krabju skaitļi pārvarēja cilvēku skaitļus, un pēc skaisti pasniegtām uzkodām un dzidrā, katrs tika aicināts atrast savu krabi, iegaumēt un nolikt smiltīs centrā apzīmētam aplim. Tad nu sākās sacīkstes, kura krabis tiks pirmais ārā no smiltīs uzzīmētā apļa. Pēc sacīkstēm Pētera krabis vēl joprojām savā nodabā sēdēja apļa centrā.

Skati bija neaprakstāmi skaisti – lagūnā tikai ūdens čaloja, un vējš skanīgi šalca. Lai arī salas ir maziņas, visām ir iekārtotas pajumtes un galdiņi. Ir arī dučiem vistas, gaiļi un cālīši. Viņu ēdiens ir kokosrieksti, un katrā salā ir atstāti cirvji. Kad viesojās, sagaida, ka tos pielietos, atšķeļot kokosriekstus barībai.

Nākošais brauciens bija uz Dienvidu salu (South Island), kur oriģinālais plāns bija apbraukt salu, bet jūras viļņi to neatļāva. Dienvidu salā bija skaisti izveidota pajumte ar lielām kokosu palmām. Neaizmirstams skats bija redzēt kefala skolu, lecot no ūdens kā viens, graciozi kā baletā, saules gaismā kā sidraba švīka, varavīksnes formātā.

Mums laimējās, jo nākošā nedēļā būtu bijis skolas grupas kempings. Tagad vēl bija viss kluss un mierīgs. Nosvinējām gala punktu ar šampīti vai alu, skatoties saules rietu.

Atpakaļ brauciens bija jau pustumsā. Uguntiņas sāka zibsnīt, ūdens šļakstījās pa visām malām, un, kad atbraucām sākuma vietā, tad tik instruktore teica, ka šis brauciens esot bijis neparasti nemierīgs, vējains un slapjš.

Nu tad man tās bija īstas kanoe braukšanas kristības! Rifa kurpes netika pakotas mājās vešanai.

Piektdienas vakars salā ir zivju un čipšu vakars (fish and chips), svaigas no okeāna, un Pēteris aizgāja pāri ielai mums iepriekš pasūtītām porcijām, ko tad baudījām uz verandas. Netālu zem nakts gaismām izcīnīja Olimpiādes volejbola spēli.

Sestdiena, 21. oktobris

Gribot negribot šorīt mums jābrauc mājās. Ar sapakotām mantiņām aizgājām pāri ielai nokārtot dokumentus un tad atpakaļ uz verandu ar visām mantām, gaidot to pusstundu pirms lidojuma, lai izietu cauri drošības punktam.

Jūras Pils vadītāji mums piedāvāja negaidīt lidlaukā, bet nākt atpakaļ uz māju, jo negaidīja citus tūristus. Nosēdējām uz verandas un atvadījāmies no vietas, kas mums piedāvāja burvīgi pavadītas dienas.

Atskata domas...

Pēc austrāliešiem nākamie lielākie tūristu skaitļi ir no Vācijas, atspoguļot salas vēsturi. Kad atstājām Mājas salu, tad nākamie tūristi bija no Vācijas. Arī jūras nirēju instruktors ir no Vācijas, kā arī Tūrismu vadītāja Stefānija.

Pirms tīmekļa Mājas salā reliģija esot bijusi liberāla, bet tagad tā ir grozījusies stingrākos virzienos. Gan sievietēm galvas sega nav obligāta, ir tomēr spiediens to piekopt.

Ne tikai putni ar skolas koku stādīšanu sāk atgriezties, bet arī valzivis ar speciālo audzināšanas programmu sāk parādīties tā, kā tas bija iepriekšējos 100 vai vairāk gadus atpakaļ. Ir cerība, ka tas, kas bijis, būs atkal.

Baumas klīda, ka it kā salas pašvaldība ir parakstījusi līgumu būvēt tūrisma resortu uz Rietumu Salas, ko vietējie nevēlās.

Kā viens veikalnieks izteicās: „Mums te patīk tāpēc, ka šeit nekā nav.“

Marija Perejma
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com