Lielākais ziedojums „Vītolu fonda“ vēsturē

Gunārs Šterns.

„Debesis nav nedz vieta, nedz laiks. Debesis nozīmē pilnību. Un pilnība nepazīst robežu...“ (Ričards Bahs)

Ir brīži, kad raugāmies debesīs, – tad, kad gribas Piena Ceļu, mūžīgo mājupvedēju saskatīt, kad Auseklīti, Dieva dēlu un Saules meitu precinieku, atkal un atkal ieraudzīt, kad ar tuvajiem un mīļajiem, kas Aizsaulē zvaigžņu ceļos devušies, mīļi jo mīļi parunāties. Bet ir reizes, kad skats pats no sevis veras tur, augšup, jo citādi vienkārši nav iespējams – tik vienreizēji cēls, tik dižs kāda cilvēka Lielums ir tepat uz šīs zemes sastapts, ka tam līdzināties var tikai Visuma bezgalīgums, debesu plašums un zvaigžņu mūžīgums.

Kad izdodas satikt šādu patiesu Lielumu, aizraujas elpa – aiz sajūsmas, aiz prieka un pārsteiguma, un varbūt mazliet arī aiz neticības – vai tiešām ir iespējama tik neaptverami liela cilvēkmīlestība? Vai tiešām iespējams savu zemi mīlēt tik ļoti, tik nesavtīgi, ka ieguldījums tās nākotnē ir kļuvis par pašu svarīgāko uzdevumu, Šaisaulē dzīvojot? Un tad debesis un zvaigznes, un pati Saule apliecina – jā, tā var būt gan, ja cilvēks dzīvi vadījis, būdams vairāk Saulei nekā Zemei rada.

Tāda diena Vītolu fondā ir 2018. gada 17. maijs, kad tika saņemts Gunāra Šterna testamentārais ziedojums; visus dzīves laikā uzkrātos līdzekļus viņš ir novēlējis Latvijas jauniešu izglītošanai. Vispārsteidzošākā ir testamentā ziedotā summa – 5 miljoni Austrālijas dolāru, tas ir vairāk nekā 3 miljoni eiro. Tas ir pats lielākais ziedojums fonda vēsturē, kurš apliecina ne tikai kāda cilvēka neizmērojamo dāsnumu, bet arī atbalstu Vītolu fonda izvirzītajam mērķim – dāvāt Latvijai jaunus, izglītotus jauniešus, kuri spēs veidot veiksmīgu un panākumiem bagātu savas zemes nākotni.

Jau pirms vairākiem gadiem Šternu ģimene dibināja Gunāra dzīvesbiedres Metas tēva, docenta Jāņa Fridrichsona piemiņas stipendiju, kura tiek piešķirta Latvijas Universitātē studējošajiem jauniešiem. Taču šobrīd saņemtais testamentārais ziedojums – neaprakstāms prieks un pārsteigums, jo šis novēlējums ne vien dāvā cerību tik daudziem talantīgiem, bet mazturīgiem Latvijas jauniešiem iegūt augstāko izglītību, bet arī apliecina ziedotāja uzticību Vītolu fonda darbam.

Vistuvākais Gunāra draugs visa mūža garumā bija dzīvesbiedre Meta. Viņus saistīja savstarpēja uzticēšanās un nesavtīgas rūpes vienam par otru, bet galvenokārt – dziļa un patiesa mīlestība.

Gunārs Šterns aizgāja Mūžībā 2016. gada 26. jūnijā, un viņa dzīvesbiedrei šobrīd ir nepieciešams ļoti, ļoti daudz spēka, jo Metas dzīvē Gunārs bija pats svarīgākais cilvēks – viņas datora un kafijas guru, viņas mīļā sirds un ceļa gaisma...

Tur – Visumā ir Saule un Mēness, miljoniem zvaigžņu un neskaitāmas planētas, no kurām viena nes arī Latvijas vārdu. Un tas nozīmē, ka ikvienam no mums reizēm tomēr vajadzētu pavērties debesīs, kaut vai tāpēc vien, lai iemācītos raudzīties augšup un pārliecinātos, ka pastāv tāda mīlestība, kura nav vārdos izstāstāma un kuras mūžīgumu apliecinājis patiesi liels Cilvēks.

Vītolu fonds
Valdes priekšsēdētāja Vita Diķe
Laikrakstam „Latvietis“