Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Vēstule Mildiņai

Atmiņas

Laikraksts Latvietis Nr. 508, 2018. g. 9. jūlijā
Gunta R. -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Topošā zvaigzne, kas nokavēja savu debiju. FOTO no Guntas Rudzītes personīgā arhīva.

Mūsu melnā mīlulīte. FOTO no Guntas Rudzītes personīgā arhīva.

Skrien gadi prom, kā bezdelīgas žiglas,
Nes visu līdz, tik atstāj atmiņas...

Mīļā Mildiņa!

Rakstīju Tev, ka savā mājā jūtos kā ieslodzīta, jo nekur netieku. Taču vakar mani aizveda ekskursijā veselas trīs stundas gar jūras krastu, tā kā pārmaiņas pēc dabūju ievilkt plaušās frišu lufti un redzēt citus skatus. Jauki, ka laba draudzene saprot, ka sešas nedēļas tais pašās sienās skatīties notrulina intelektu!

Jā, fotogrāfijas izsauc atmiņas. Savus pirmos Valsts svētkus atceros no Fišbachas nometnes, kur nometnes skola sniedza priekšnesumus. Man, piecu gadu vecumā, bija iedalīta neliela solo dziesmiņa, bet kad pienāca attiecīgais brīdis, mani nekur nevarēja atrast. Un kāpēc? Tāpēc, ka es staigāju pa nometni un visiem rādīju savu tikko šūto tautas tērpu – re', cik es skaista! Neviens to neredzēja, jo visi bija zālē uz sarīkojumu. Kamēr tiku līdz zālei, viss jau bija cauri, un tā es nokavēju savu lielo solo debiju. Klases skolotāja, kas bija arī mana mamma, nebija diezko priecīga, un turpmākas iespējas man arī nedeva.

Mīļā latviešu valoda. Jau Austrālijā deviņu gadu vecumā mana valoda krietni kliboja, jo mamma strādāja divus darbus, tāpat arī tētis, un tikāmies tikai uz īsu brīdi pie vakariņu galda. Skolā, protams, viss tikai angliski. Kādu vakaru mēģināju kaut ko pastāstīt, bet gāja kā pa celmiem. Beidzot, tētis neizturēja, lika ar dūri pret galdu un teica: Šinī mājā mēs runājam latviski; ja Tu to nevari, tad stāvi klusu! Protams, pēc tam vajadzēja piedomāt, pirms taisīju muti vaļā, un arī vecāki piegrieza lielāku vērību manai valodai; sākām katru dienu lasīt un vairāk sarunāties, un tagad, 75 gadu vecumā, mana valoda ir tīri ciešama!

Suns. Mans pirmais suns saucās Penny. Tētis ļoti negribēja suni un nekādā ziņa istabā, bet mēs ar mammu bijām lielā sajūsmā par melno, mīlīgo kamoliņu. Pirmajā vakarā sunīti izlikām ārā un aizgājām gulēt, bet nepagāja ne minūtes, kad sunītis sāka savu sunisko operu minora gammā. Tik skaļi, tik ilgi, tik žēlabaini... Beidzot tētis izlēca no gultas, un mēs ar mammu ar šausmām gaidījām, kas nu būs? Tētis paņēma sunīti, uzlika to sev zem segas uz krūtīm, un tā viņi abi nogulēja līdz rītam. Pēc tam sunītis varēja darīt, ko gribēja mājā vai ārā. Nodzīvoja pie mums ilgus gadus.

Esmu vienmēr bijusi ēdelīga, tādēļ daudzas atmiņas saistās ar ēdienu. Mamma vārīja mannā biezputru, labi biezu. Kad tā atdzisa, varēja sagriezt kā maizi. Šķēles apcepa sviestā, apkaisīja ar cukuru un kanēli, un ēda kā saldo ēdienu. M-m-m-m, garšīgs! Ne tik garšīgs bija tā sauktais Vegemite – melns, ļoti sāļš un, manuprāt, neēdams smērs; austrāļu izgudrojums, ko austrāļi ļoti ciena. Mamma man katru dienu uz skolu deva līdz maizi ar sieru un šo smēru. Vajadzēja jau teikt, ka man negaršo, bet citiem bērniem vispār nebija pusdienas, tādēļ neuzdrošinājos sūdzēties; atdevu citiem savas maizes un iztiku ar ābolu. Toreiz valdība visiem pamatskolniekiem deva mazu pudelīti piena; kad tas jau no agra rīta līdz plkst. 11.00 bija saulē nostāvējies, tad sevišķi labi negaršoja, bet kamēr pudelīte nebija izdzerta, netikām no ierindas ārā.

Trīspadsmit gadu vecumā ieguldīju divu nedēļu kabatas naudu, iegādājos biezu kladi, kurā sāku pierakstīt receptes, kuras man likās atkārtošanas cienīgas. Nu jau klade ir pilna, un ir interesanti novērot, kā ir mainījies ne tikai mans rokraksts, bet arī pašas receptes. Tagad viss ar krietni mazāku cukura un tauku devu, un klāt nākušas vairāk austrumnieciskas receptes ar garšvielām, kuras pirms 60 gadiem Austrālijā vispār nevarēja dabūt.

Atceros pirmo Kultūras Dienu Kora koncertu, 12 gadu vecumā, Brisbanē. Viena dziesma – Dzeguze kūko no šī koncerta palika prātā. Tur arī sākās mans mūžgarais mīlestības romāns ar latviešu korī dziedāšanu, jo jau gadu vēlāk pati stājos kora rindās. Nu jau piedzīvotas daudzas Kultūrdienas un kora koncerti.

Ne visas atmiņas ir tik nevainīgas. Protams, man bija stingri piekodināts, svešā mašīnā iekšā nekāpt, bet ja ir karsta, sutīga vasaras diena Brisbanē, kad pat īsajās biksēs karsts, turklāt, ceļš ved pret kalnu un vienai sandalei pārtrūkusi siksniņa, tad iešana nemaz nav tik viegla. Pēkšņi man blakus piestāj mašīna, un svešs vīrietis vaicā, vai nevar mani kaut kur aizvest. Noriskēju, iekāpu, labi zinādama, ka nedrīkst. Knapi bijām sākuši braukt, kad uz manas kailās ciskas atradās plata roka. Ak, šausmas! Brīnumainā kārtā, tanī momentā bijām aizbraukuši tieši tik tālu, cik man vajadzēja tikt (!) un teicu, ka šeit gribu kāpt laukā. Svešinieks tomēr bija godīgs – apturēja un mani palaida. Aizbrauca gan ar milzīgu švunku. Laikam bija vīlies, bet es jutos laimīga, izglābusies no nezin kādām briesmām. Tas bija viens no noslēpumiem, kuru vecākiem neizpaudu.

Jā, tādas man atmiņas – tikai dažas. Bet, mīļā Mildiņ, Tu nevari iedomāties, kādu muļķību pastrādāju pirms pāris dienām. Stāvēju rīta kleitā pie gāzes sildītāja, sildīju savu sēžamvietu, un nemaz nepamanīju, ka man rītakleita sāk kust! Izkausēju lielu caurumu, ko uzgāju tikai vēlāk. Būtu palikusi ilgāk pie sildītāja, varbūt būtu arī pati sākusi kust! Tagad rītakleitā liels ielāps, bet laime, ka tik vien tā skāde. Un tas no izbijušas mājturības skolotājas, kas skolniecēm mācīja par dažādām tekstīlijām un kā tās uzvedas, kad pielaiž liesmu! Laikam esmu pārāk ilgi prom no klases.

Tā nu es te kuļos – solis uz priekšu, divi atpakaļ. Visu mīļu Tev un Tavējiem.

Gunta



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com