Kad lapsas rej un pāvi kliedz

Palielināt / Enlarge

Karjers „Talce“ pie Mundigciema. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Augšā lejā pa Talsu pauguraini. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Vanagkalna daiļā koklētāja. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Tālumā Kamparkalns ar skatu torni labajā malā. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Talsu pauguraine. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Saulriets no skatu torņa. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Saullēkts no skatu torņa. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Kamparkalna skatu tornis. FOTO Aina Gailīte.

Pirmajā jūnijā Abavas ielejas attīstības centrs (Iveta Piese) un Talsu TIC (Inese Roze), pieaicinot divus ekspertus: ornitologu Ritvaru Rekmani un sikspārņu pētnieku Viesturu Vintuli, bija saplānojuši gandrīz vai nakts pārgājienu Talsu dabas parkā Talsu pauguraine. 27 dalībnieki, ne tikai no Talsiem, bet arī no Kandavas un tuvējās apkārtnes, sapulcējušies pie Tautas nama, saņēma noderīgas ceļotāju dāvaniņas un informāciju par pasākuma filmēšanu un fotografēšanu; tas saskaņā ar jaunajām ES regulām. Visi bija priecīgi, ka tiks iemūžināti, un neviens no kamerām nevairījās.

Ceļš sākās pa Ķēniņkalna stāvajām kāpnēm. Inese Roze – ar enciklopēdiskām zināšanām par Talsiem, ik pa brīdim mūs informēja, kas ir kas. Pirmā apstāšanās bija pie Mundigciema, kur ceļa otrajā pusē visi pauguri bija kā nosēti ar margrietiņām. Ļoti veiksmīgs pārgājiena laiks; daba pašā pilnbriedā, pat ziemājiem jau stingras vārpas.

Tālāk devāmies uz Mundigciema karjeru Talce; uzzinājām, ko te iegūst rokot un kādi darbi notiek tālāk. Karjers šķiet ir 40 ha platībā, tieši robežojoties ar dabas parku Talsu pauguraine. Šķiet abas puses labi sadzīvo. Karjers dziļš, dzeltenām smiltīm izbraukts kā rallijā. Izrādās šeit notiek arī filmēšanas. Tālāk pa baltu līkumotu lauku ceļu dodamies uz ļoti senu svētvietu – Vanagkalnu, tur kalna galā mūs sagaida skaista koklētāja, un visi kopā dziedājām iemīļotas dziesmas. Visi bija lieli dziedātāji, nekautrējās pat tie, kam sanāca galīgi šķībi. Vanagkalna vienā malā ar akmeņiem ir izlikts ugunskrusts. Pa stāvo taku visi kāpa lejā kā zosu gājienā, un tas izskatījās tiešām skaisti saulrieta fonā.

Kur vien skaties, visapkārt fantastiski dabas skati: ezeriņi, zirgi, ganību elektriskie gani. Šoreiz nebija ne govju, ne aitu. No Vanagkalna mistērijām pārgājām uz Kamparkalnu, kur mūs sagaidīja pārsteigums – pīrādziņu vakariņas. Pa daļām visi, kas nebaidās augstuma, kāpa Kamparkalna skatu tornī. Pirmajiem laimējās redzēt, kā saule iekrīt aiz mežiem, un es domāju, ka jūrā. Abi eksperti mums, nezinīšiem, stāstīja par šeit dzirdamajām putnu balsīm un cerībām vēlāk saskatīt arī šeit mītošos sikspārņus. Pa tumsu un līkumotiem ceļiem ceļš veda gar citiem ezeriem uz Talsiem, kur visus sagaidīja izgaismotais Talsu ezers.

Kā viņiem gāja, nezinu, jo es, būdama nedaudz avantūriste, šajā pārgājienā devos ar savtīgām interesēm. Uzkāpjot skatu tornī ar pēdējo grupu, es klusi un mierīgi paliku augšā. Vēl redzēju saulrieta zilās ēnas tālumā un pabālos lauku ceļus.

Mani šajā pārgājienā atveda iespēja jau pustumsā uzkāpt tornī un sagaidīt saullēktu. Vai bija bail, nē, protams, es tak atrados virs koku galotnēm; vienīgais, kas man nepatiktu, ja ierastos kāds cilvēks. Izrādījās, ka biju noteikusi pilnīgi precīzu saullēkta vietu, jo es galīgi neorientējos apkārtnē. Tā no vienpadsmitiem līdz pieciem biju tornī viena. Necik ērti jau nebija sēdēt izstieptām kājām. Apgulties arī nevarēju, dēļi traki spieda, un uz rīta pusi, kad mazliet sacēlās vējš, tornis nedaudz šūpojās, un vējš pūta pa grīdas šķirbām. Biju sagatavojusies saullēkta laika vēsumam, bet būtu derējusi vēl kāda jaka.

Tagad mazliet par dabu. Līdz pusnaktij putni nomierinājās, bet sākās īsts jandāliņš kaut kur tālāk mežā: lapsas rējās ar pagasta suņiem (Šoziem bija iespēja redzēt kā lapsas tracina medību suņus voljērā, un tad arī palika atmiņā lapsu riešana.). Tā trakā riešanās ilga līdz diviem. Pēc pusnakts dažas reizes sasaucās dziedātājputni, un man gandrīz infarktu piebiedēja pāvu kliegšana (netālās mājās ir dažādi eksotiskāki putni). No diviem līdz trijiem bija faktisks klusums, tad arī pamanīju uzlēkušo sarkanīgo pilnmēnesi. Tiešām, veiksme man. Pēc trijiem sākās sadziedāšanās. Dziedātājputnus nosaukt nevaru, tik lakstīgalas, bet atpazinu dzērves un pūču saucienus, dažādās pusēs. Kā ar to jūru un saullēktu, – visu nakti ziemeļu mala bija krāsaina, košumu gan nomāca sen neredzētie mākoņi. Zinu tik, ka Mērsrags ir kādus 40 km no Talsiem. Tad nu ar attiecīgu objektīvu saskatīju jūru un baltu prāmi. Protams, man likās, ka redzu arī Mērsraga bāku, bet nav jau kam pajautāt, visi guļ tajā laikā. Piefiksēju vēl dažas ugunis it kā jūrā rietumu pusē; varbūt vēlāk uzzināšu, kas tur ir.

Tā nu es atkal redzēju īstu saullēktu, sauli izkāpjam no jūras, un es tak no Jūrmalas braucu, lai redzētu lauku saullēktu.

Pagaidīju, lai saule paceļas līdz koku galotnēm, lai nebūtu jāiet pa tumšu meža taku. Atzīšos, mani nemaz nevilināja sastapšanās ar mežacūkām. Rudenī arī viena braucu uz Kamparkalna skatu torni un gāju pa citu ceļu, un sastapu veselu baru, bet viss labi beidzās, tik ar manu pārbīli.

Kad izgāju no meža pļavā, tad saule jau gavilēja. Virs ezeriem balta migla, putnu treļļi apkārt, pat gaiši pelēku pūci iztraucēju. Bezdelīgas šaudījās apkārt. Kādā pļavā uz nebēdu grieza grieze. Purvainajos ezeriņos skanēja izcili varžu kori. Laimīgi tiku līdz šosejai, bez kašķa ar suņiem. Uz lielā ceļa ieelpoju pilnu krūti un apēdu visu, kas bija mugursomā. Talsos saule no Pilskalna puses, labi izgaismojot Ķēniņkalnu ar Koklētāju. Tagad zinu saules ceļu arī Talsos. Pa tukšajām ieliņām aizgāju līdz autoostai, ceļā sastopot tik vienu suni, kurš bija izvedis saimnieci pastaigā. Autobusā aizmigu; labi, ka nenogulēju Jūrmalu.

Ļoti veiksmīgs brauciens, un man jauna pieredze. Kā jums, lasītāji, iet ar saullēktiem?!

Aina Gailīte
Laikrakstam „Latvietis“