Intervija ar Natāliju Lerneru

Palielināt / Enlarge

Seržante Natālija Lernere (Natalia Lerner) runā ar laikraksta „Latvietis: redaktoru Gunāru Nāgelu. FOTO Master Corporal Alexandre Paquin, Canadian Armed Forces.

Palielināt / Enlarge

Seržante Natālija Lernere (Natalia Lerner). FOTO Master Corporal Alexandre Paquin, Canadian Armed Forces.

Seržante Natālija Lernere (Natalia Lerner) ir mūziķe Kanādas bruņoto spēku Centrālajā orķestrī (The Central Band of the Canadian Armed Forces). Orķestris piedalījās Vispārējos Latviešu Dziesmu svētkos, un svētku nedēļā, 3. jūlijā, bija iespēja viņu intervēt.

Gunārs Nāgels: Iepazīsimies – kas ir Jūsu vārds, uzvārds un no kurienes?

Natālija Lernera: Labdien! Mani sauca Natālija Lernere. Es esmu seržante un pianiste Kanādas bruņoto spēku orķestrī.

GN: Kā Jūs nonācāt Kanādā? Vai Jūsu vecāki, vai vecvecāki tur aizbrauca?

NL: Katrai ģimenei ir savs stāsts, sava vēsture, un mana vēsture sākas Latvijā. Es pavadīju bērnību Rīgā, un tad mana ģimene izvēlējās turpināt savu dzīvi Kanādā; es vēl atceros padomju laiku.

GN: Kāpēc Jūs izvēlējāties mūziku: muzikāla ģimene, vecāki mūziķi vai cits iemesls?

NL: Ļoti interesanti, bet es esmu mūsu ģimenē mūziķis pirmajā paaudzē. Kāpēc es izvēlējos mūziku? Es varu teikt, ka bērnību pavadīju Latvijā, un, kā zināms, Latvijā kultūras dzīve ir ļoti aktīva. Jau no bērnības man patika dziedāt tautas dziesmas bērnudārzā, un pēc tam man laimējās arī mācīties Emīla Dārziņa mūzikas skolā, kur ieguvu ļoti stipru muzikālo izglītību. Sakarā ar to es izvēlējos klavierspēli; es ļoti pateicos visiem saviem skolotājiem –viņi iemācīja man strādāt un domāt uz priekšu, iet uz priekšu. Kad mana ģimene pārcēlās uz Kanādu, es arī gribēju turpināt savu muzikālo izglītību Kanādā un pavadīju ļoti ilgu laiku universitātē.

GN: Kurā pilsētā?

KL: Otavā. Man ir Mūzikas bakalaura grāds Otavas Universitātē un Mūzikas maģistra grāds un doktora grāds klavierspēlē (Doctor in Piano Performance) Monreālas Universitātē. Man bija izvēle mācīties angļu valodu un arī franču valodu.

GN: Par Emīla Dārziņa mūzikas skolu – būtu interesanti noskaidrot, kur visur pasaulē ir šīs skolas audzēkņi, jo es domāju, ka Austrālijā, Melburnas Simfoniskajā orķestrī spēlē bijušie Dārziņa skolas audzēkņi.

NL: Varbūt to vajadzētu, jo Dārziņa skolā izglītība bija ļoti laba, ļoti augstā līmenī; brīnišķīgi skolotāji, brīnišķīga sistēma... un vispār – vislabākās atmiņas.

GN: Vai kāds no skolotājiem īpaši palicis prātā?

NL: Mana pirmā skolotāja bija Ilze Juriksone; es viņu vēl atceros un pateicos viņai par visu, ko viņa man devusi.

GN: Vai iesaistījāties latviešu sabiedrībā Kanādā? Uzstājaties ar mūzikas atskaņošanu?

NL: Jā, es universitātes gados piedalījos latviešu sabiedrībā Otavā. Es spēlēju ērģeles Mieru draudzē. Man bija iespēja runāt latviski, dziedāt latviski un vienkārši satikt latviešus – latviešu jauniešus un arī vecākas paaudzes latviešus. Tā bija mana iespēja saglabāt valodu.

GN: Jā, lai saglabātu valodu, ir tā jālieto. Kādēļ izlēmāt iestāties un spēlēt tieši militārā orķestrī?

NL: Katram ir savs ceļš. Es dzirdēju par iespēju strādāt bruņoto spēku ansamblī, bet es esmu pianiste, un bija tikai viena pozīcija. Es mēģināju un es dabūju šo pozīciju. Tagad es strādāju 8 gadus Otavā.

GN: Nosaukums ir „Central band“; vai tas ir viens visā Kanādā? Vai ir atsevišķas daļas?

NL: Nē, viens no sešiem orķestriem.

GN: Un tas ir tad pilns orķestris, jo jūs vakar Kanādas Dienas pieņemšanā uzstājāties trīs vai četri?

NL: Nē, vakar tas bija mazs kameransamblis no Central band, bet mums ir liels ansamblis, apmēram, 40 cilvēku, un mēs piedalāmies parādēs, mēs spēlējam premjerministram, svarīgās ceremonijās, koncertos, mēs spēlējam radiofonā, mēs spēlējām vakariņās, lai turpinātu bruņoto spēku tradīcijas. Mums ir arī daudz mazu ansambļu – es spēlēju trio, mums ir arī kvintets un kvartets, ir rockband; ir ļoti liela izlase.

GN: Vai patreiz Latvijā ir viss orķestris, vai tikai ansamblis?

NL: Apmēram, visa grupa varēja atbraukt.

GN: Vai jūs uzstājāties arī Dziesmu svētkos?

NL: Jā, mums ir liels gods atbraukt uz Latviju, un mēs esam kā tāds savienojums starp publiku un arī starp Kanādu un Latviju. Mēs jau piedalījāmies gājienā, piedalīsimies Noslēguma koncertā un būs daudz koncertu kopā ar mūsu latviešu draugiem, mūziķiem – Latvijas Bruņoto spēku orķestri un arī Zemessardzes orķestri. Mums būs daudz kopīgu koncertu ar Zemessardzes orķestri. Mūsu diriģents un orķestra vadītājs kapteinis Fulertons (Captain John Fullerton) izvēlējās ļoti plašu programmu; mēs spēlēsim kanādiešu mūziku, tautas dziesmas, moderna stila, džeza stila. Bet mēs arī spēlēsim latviešu komponistu mūziku. Viens no mūsu locekļiem uzrakstīja savu fantāziju, apdari tautas dziesmai Kur tu teci, gailīti, manu? Ļoti talantīga saksofoniste un komponiste no Zemessardzes orķestra – Inga Meiere – uzrakstījusi fantāziju par Pūt, vējiņi tēmu; mēs arī izpildīsim to. Un vēl viena lieta, ko es gribu pateikt, Raimonda Paula mūziku no kinofilmas Ilgais ceļš kāpās, un Inga Meiere būs mūsu soliste. Mēs mēģināsim kopā, mēs spēlēsim kopā.

GN: Vai orķestris tagad ir atbraucis vienīgi uz Latviju, vai koncertēsit arī kaut kur citur Eiropā?

NL: Nē, tagad tikai Latvijā.

GN: Vai vispār jūs daudz ceļojat un koncertējat Kanādā un ārzemēs?

NL: Nē, šis ir mums liels ārzemju brauciens. Mēs esam Otavā, mēs esam ļoti aizņemti galvaspilsētā un tad mēs neceļojam tik daudz. Mums ir liels prieks atbraukt uz Latviju un redzēt Rīgu. Mēs arī brauksim vēl uz Daugavpili un Jelgavu; mums ir tāda iespēja tagad redzēt visu Latvijas skaistumu.

GN: Vai ir kaut kas īpašs, ko Jūs pati Latvijā gribētu redzēt?

NL: Pirmā dienā, kad atbraucām, es gribēju aiziet uz Vecrīgu, atrast Doma baznīcu. Man bija sapnis – ja es kādreiz atgriežos Latvijā, es gribu dzirdēt ērģeļmūziku, un savā pirmajā dienā man bija tāda iespēja; es biju Doma baznīcā un klausījos ērģeles, un man bija ļoti brīnišķīga sajūta. Gribēju atkal redzēt Jūrmalu, un tas man arī izdevās.

GN: Vai šī ir Jūsu pirmā reize atpakaļ Latvijā, pēc tam kad izbraucāt?

NL: Jā, šī ir pirmā reize, un tāpēc ir ļoti interesanti atgriezties, redzēt savas bērnības atmosfēru, redzēt visas pārmaiņas, redzēt jaunu paaudzi, un arī tas ir ļoti interesants moments atgriezties Latvijā Dziesmu svētku laikā.

GN: Šī nav tipiska vasara...

NL: Jā, nav tipiska vasara, un varu daudz koncertos būt kopā ar latviešiem un būt kopā ar kanādiešiem – ļoti brīnišķīgi.

GN: Vai Jums daudz iznāk lietot latviešu valodu tagad Kanādā?

NL: Nē, Kanādā tagad nē; agrāk vairāk, kad es mācījos un biju aktīva latviešu sabiedrībā, bet tagad ar darbu un ar bērniņiem drusciņ mazāk.

GN: Vai ir vēl kas, ko vēlētos piebilst, bez manis jautātā?

NL: Man ir svarīgi redzēt, ka mūzika vieno cilvēkus. Tas nāk no sirdi. Vienalga, vai mēs braucam no Kanādas, vai latvieši brauc uz Kanādu – mēs esam kopā. Mēs varēsim sadarboties, un mēs varam saprast viens otru caur mūziku.

GN: Liels paldies par intervijai atvēlēto laiku.