Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Veselības labad...

Jancis par dietēšanu

Laikraksts Latvietis Nr. 509, 2018. g. 18. jūlijā
Jancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Ko visu gan cilvēks nav ar mieru uzņemties, ko upurēt – savas veselības dēļ. Kādreiz biju dzīves priecīgs vīrs; priecājos dienas, priecājos naktis un pa reizei iemetu kādu špukteri ar. Ko tagad? Veselības nolūkos bija gandrīz vai spiesta lieta aprunāties ar dāmu, kas it kā zinot visu, ko kāds var uzzināt par dietu. Tas nozīmē, ko drīkst ēst, ko ne, lai uzlabotu svaru. Sadomāju – kāpēc ne? Ja jārunā, tad runās ar; vai tik vien dzīvē pārciests?

Bet iznāca bišķi citādāk. Runātāja bij šī viena pati. Mani nemaz nelaida pie vārda. Un kādus cundurus šī nesapūta. Auzu pārslu putru drīkst ēst, mannā – nē. Te gribēju viņai aizrādīt, ka viņa droši vien gribēja teikt otrādi, jo auzas taču ēd zirgi, bet mannā mazi bēbīši. Un man jau tagad daudz netrūkst no otrās bērnības... Bet, kā jau teicu, – man nedeva vārdu.

Faktiski, negribās arī par barības un ēšanas lietām kaut ko vairāk stāstīt, jo man šķiet, ka es jau vairākas reizes esmu šo to par tādām lietām izteicies; ka nesajaucu un neuzraujos, sākdams stāstīt ko citādāk nekā iepriekš... Bet viena traka lieta tomēr jāpiemin, tāpēc šoreiz vel noriskēšu. Viņa man, vairāk nekā pieaugušam vīram, gribēja iestāstīt, ka brokastīs bez auzu putras varot ēst vēl tikai vienu šķēli maizes – bez sviesta. No rīta VIENU šķēli maizes – ne vairāk. Un sviestu virsū nē! Vai to var kāds saprast? Brokastis taču esot galvenā ēdienreize dienā. Un man šinī galvenajā ēdamreizē dod tikai vienu šķēlīti. Baigi muduļi.

Noprasīju skaidri un gaiši, kā šī tikusi pie tāda darba – cilvēku badā nomērdēšanas. Šī tēloja apvainoto. Bet tā kā es samaksāto naudu atpakaļ neprasīju, tad šķīrāmies bez asins izliešanas. Jūs droši vien neticēsiet, bet nu jau sešus ar pus gadus brokastīs ēdu tikai vienu šķēli maizes – bez sviesta. Vakariņās tāpat! (Smērēju virsū marmelādi vai zapti.) Bļodiņu ar auzu pārslu putru man draudzīgi virtuvnieki piepilda līdz malām. Kad, apmēram, trešdaļa ir noēsta, es iemetu iekšā četras žāvētās plūmes, divas ēdamkarotes medu, tādu pašu mēru zemeņu zapti un tad visu samaisu un sašūmēju, tā kā iznāk atkal pilna bļoda un tad tikai klopņiju iekšā – ar baudu. Vēders pilns un atraugas ir saldas. Šķēle maizes īstenībā vairs nemaz neprasās, bet noēdu to tā vai tā – vairāk spīts pēc, nekā gribēšanas pēc.

Kā jau pieminēju, tāda pati norma maizei ir man ieteikta arī vakariņās – viena šķēle. Tas nu mani neuztrauc nemaz, jo pēc zupas paēšanas, kāds vai kāda staigā apkārt pie galdiņiem ar lielu paplāti. Uz paplātes vairākas šķirnes siera, šķiņķa šķēlītes, aknu desa, dūmu desa, desas, kurām vārdu nezinu, šprotes un dažādi dārzāji.

Mana dietēšana nav klāt, un nekur nav rakstīts, ka viss, ko ēdu, ir jāuzliek uz tās maizes šķēles. Nu tad jūs varat iedomāties, kas nonāk uz mana šķīvja blakus maizes šķēlei bez sviesta.

Mans draugs Krišs domā, ka es apmānot tikai pats sevi, jo to dietēšanu jau es pats esot aicinājis, neviens to neesot ne ieteicis, ne uzspiedis. Sava taisnība jau nu Krišam ir, bet viņš nesaprot, cik laba dūša ir vecītim, kas dzīvo vienmuļu dzīvi, apiet ar līkumu nosacījumiem, ko viņam nosaka jauna, smuka dāma. Ka pats to dāmu aicināju un pats maksāju, tas jau to lietu padara vēl jocīgāku; vai ne? Krišam vienkārši nav humora izjūtas – tas viss. Bet vai man nav vienalga, ko saka Krišs? Kad būšu pazaudējis kādus piecus kilogramus, tad uztaisīšu večerinku un Krišu uz to nelūgšu – vot kā!

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com