Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


„... Man ir laimējies; es vienmēr esmu mīlējis savu darbu“

Ēriks Cīrulis – intervija

Laikraksts Latvietis Nr. 512, 2018. g. 8. aug.
Ilze Nāgela -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Sallija un Ēriks Cīruļi. FOTO Ilze Nāgela.

Ēriks Cīrulis sava biroja balkonā uz pilsētas centra fona. FOTO Ilze Nāgela.

Ēriks Cīrulis. FOTO Ilze Nāgela.

Ēriks Cīrulis. FOTO Ilze Nāgela.

Latviskuma klātbūtne birojā ik uz soļa pamanāma. FOTO Ilze Nāgela.

Melburnā dzimis un audzis latvietis, grāmatvedis – Ēriks Cīrulis. Tiekamies viņa birojā uz nelielu sarunu; ar prieku dalos tajā ar laikraksta „Latvietis“ lasītājiem.

Ilze Nāgela: Paldies par uzaicinājumu viesoties Tavā jaunajā darba vietā. Tavas jaunās firmas birojs ir iespaidīgs, ļoti mājīgs, un visur redzu latviskas lietas; Tava latviskuma klātbūtne te ir ik uz soļa pamanāma. Man ļoti patīk arī draudzīgā reklāma, kas sagaida klientu jau pie pašas ieejas. Tās pirmās sajūtas ir zīmīgākās, tās paliek atmiņā.

Ēriks Cīrulis: Piekrītu Tev, pirmos iespaidus ir grūti mainīt.

IN: Kā Tev radās doma uzsākt pašam savu biznesu?

ĒC: Iepriekšējā biznesā es biju vairākus gadus, un man radās vēlēšanās iesākt kaut ko jaunu. Man un mana iepriekšējā biznesa partnerim bija katram savi uzskati, un mēs nevarējām vienoties par visām lietām. Bija vieglāk dibināt jaunu firmu, lai es varu visu darīt pēc saviem ieskatiem, un arī lai lēmumus varētu pieņemt ātrāk. Mums bija ļoti grūti kopā kaut ko nolemt. Satikāmies vienreiz mēnesī un pārrunājam, tad aiziet prom un pārdomā, atnāk atpakaļ, un mēnesis jau pagājis... par daudz birokrātijas bija.

Turpretim tagad – ienāk prātā ideja, ātri nolemjam tajā pašā dienā vai pat dažreiz dažās minūtēs; arī gribēju to brīvību, lai es pats varu lemt lietas.

Es arī gribēju dibināt vienu uzņēmumu, kas vairāk saistās ar manu latvieša izcelsmi, un kur es varētu specializēties ar latviešu klientiem. Es arī gribēju vienu biznesu, kur mēs varētu paplašināties Latvijā, un es atvērt vienu biroju nākotnē – 3 līdz 5 gadu laikā Latvijā. Varbūt ne pilna laika, bet tomēr Latvijā, un tieši šai virzienā man ar iepriekšējo biznesa partneri nebija tās brīvības darboties. Turpretim tagad es varu darīt, ko es gribu. Un, ja es gribu vairāk virzīties uz latvisko pusi, tad to es darīšu. Tas ir nolemts.

Un, starp citu, manai sievai arī bija sapnis vadīt biznesu ar mani un ņemt daudz lielāku dalību biznesā. Tā kā mūsu bērni tagad jau 14 un 16 gadus veci, tad viņai ir vairāk laika. Sieva arī ir studējusi grāmatvedību, un viņai ir tieši tās pašas kvalifikācijas kas man.

IN: Vai Tev jau tagad ir kontakti biznesa jomā Latvijā?

ĒC: Man ir draugu Latvijā, bet iespējams, ka ar daži no tiem varētu būt arī biznesa saistība nākotnē. Bet nākamajos divos gados es virzīšu lietas Latvijas virzienā.

IN: Cik liels ir Tev padoto darbinieku skaits?

ĒC: Pavisam kopā mēs esam septiņi. Un no 7 darbiniekiem 5 mums ir kvalificēti grāmatveži. Runājot par maniem darbiniekiem – šī ir tāda ģimeniska firma; manas sievas māsa strādā pie mums. Šie nav jauni darbinieki, lielāka daļa no viņiem strādāja ar mani kopā iepriekšējā firmā; vienīgi sievas māsa ir jauns darbinieks te, bet pazīstu es viņu nu jau 25 gadus. Mums ir vēl viena sekretāre, kas strādā 3 dienas nedēļā, bet arī viņa ir sen un labi zināms cilvēks, manas sievas skolas biedrene, arī mūsu kāzās bija brūtes māsa.

Visi mūsu firmas darbinieki ir labi pazīstami savā starpā, un nav nekāds ego, neviens nav svarīgāks par otru. Es esmu Nr.1, vadītājs un īpašnieks, kam kādreiz gala vārds jāsaka.

Pie mums daļēju laiku, kad ir iespējams skolas brīvdienās strādā, arī mans dēls, kas ir 11. klasē, jo viņam arī ir interese par biznesu, un es gribu viņam iemācīt grāmatvedību.

IN: Un strādājot reālu darbu, vislabāk iemācās...

ĒC: Tieši tā. Piemēram, vakar viņš visu dienu nostrādāja, kārtojot un skenējot dokumentus, tādā veidā iemācoties, kā notiek darbs birojā.

IN: Ar ko nodarbojas Tava firma? Kāda veida pakalpojumus sniedz?

ĒC: Mēs klientiem, lielāko tiesu biznesa klientiem, vadām grāmatas, gatavojam gada noslēguma finanšu pārskatus. Daži klienti tos sagatavo paši, bet mēs tos nobeidzam. Dažiem mēs visu kārtojam no sākuma līdz beigām. Fināla pārskatus mēs gatavojam un nokārtojam, kā arī ienākuma nodokļu pārskatus. Šo pakalpojumu sniedzam gan indivīdiem, gan biznesa klientiem. Revīzijas mēs nekārtojam, t.i., nerevidējam grāmatas; mēs tikai tās kārtojam. Revidēšana mani neinteresē, un tādu pakalpojumu mēs nepiedāvājam.

Un, protams, katru dienu sniedzam konsultācijas, dodam padomus. Mums ir tādi klienti, kam regulāri sniedzam padomus, kad vien viņiem tas ir vajadzīgs. Sniedzam arī tādus pakalpojumus, kad klienti vienkārši piezvana vai atsūta ar epastu kādus jautājumus, un mēs kurā katrā laikā varam uz tiem atbildēt.

Advokāta darbu mēs nedarām, bet mēs dodam padomus, ja klientam, piemēram, vajag testamentu kārtot. Tad mēs dodam to padomu no ienākumu nodokļu puses. Mēs sadarbojamies ar advokātu, jo advokātam varbūt nav to zināšanu par grāmatvedību, nodokļiem, kas savukārt ir mums. Un man nav tā juridiskā – advokāta puse; tātad, – sadarbojamies ar advokātiem.

Runājot vēl par pakalpojumiem, ko mēs sniedzam, jāpiemin, ka pēdējos gados bijuši šādi gadījumi, kad klientam, Austrālijas rezidentam, ir īpašumi ārzemēs un ienākumi no ārzemēm. Man ir bijuši vairāki klienti, kuriem ir īpašumi un ienākumi ir Latvijā, bet kas ir Austrālijas rezidenti, kā arī tādi klienti, kuriem ir īpašumi Anglijā, Amerikā un Ķīnā.

Mani ir arī bijusi daži klienti kuriem ārzemju ienākumi nebija uzdoti Austrālijā, un mēs ar advokātu sniedzam ienākumu pārskatu, deklarāciju valdībai, un mēs nokārtojām tā, lai viss ir kārtībā.

IN: Bet ja atbildi uz kādu jautājumu kādreiz vajag ļoti ātri?

ĒC: Jā, piemēram, bizness pērk jaunu automašīnu; jau paraksta līgumu par mašīnas pirkšanu, un pēdējā brīdī parādās jautājums par ienākumu nodokli, un tūlīt man zvana un sagaida, ka es tūlīt varēšu atbildēt.

IN: Bet vienmēr būs jautājums – cik tas man maksātu?

ĒC: To grūti konkrēti uzreiz pateikt, jo katrs risināmais jautājums ir savādāks. Te es varētu atbildēt ar veco anekdoti: „Ja tu zvani un saki vienam iebuktētu mašīnu labotājam un jautā, cik man maksās salabot manu iebuktēto mašīnu, tad viņš tūlīt teiks – cik tā skāde liela; atved mašīnu un apskatīsim.“ Līdzīgi ir arī ar manas firmas pakalpojumiem. Pa telefonu cilvēki saka, nav jau nekas liels, tikai... bet man tā lieta taču jāredz. Par izmaksām es varu pateikt tikai tad, kad es redzu, kas te ir darāms; man ir jāapskata, cik liels varētu būtu ieguldāmā darba apjoms.

IN: Bet tomēr, ar ko varam sākt?

ĒC: Tas sākuma punkts ar vienkāršu ienākuma nodokļa pārskatu būt $330, ieskaitot GST. Varbūt var teikt, vai tad lētāk nevar? Un te es gribētu teikt, ka tas ir arī par mūsu atbildību; ir liela atbildība par mūsu darbu, un mēs nedrīkstam atļauties kļūdīties. Bet ko es piedāvāju klientiem? Viņi var atnākt uz pirmo konsultāciju (gan ne uz trim stundām!) par brīvu, lai pārrunātu, kā sākt, kas ir vajadzības un par iespējām sadarboties. Tas ir vairāk domāts, lai varētu iepazīties; es negribu prasīt cenu par iepazīšanos.

IN: Runājot par latviešu sabiedrību un latviešiem, kādus pakalpojumus Tava jaunā firma varētu latviešiem un latviešu sabiedrībai piedāvāt?

ĒC: Ar lielāko prieku pilnīgi visus jau iepriekš minētos pakalpojumus. Jāsaka, ka latviešu klienti man šad un tad prasa padomus un jautājumus, gan satiekoties Latviešu namā, Nama kafejnīcā, latviešu skolā utt., un tas ir pilnīgi OK, un man vienmēr ir prieks to darīt! Šad un tad man jāatbild uz jautājumiem, pāri par leti, kamēr es taisu kafiju, kad es kā brīvprātīgais sestdienās strādāju Latviešu nama kafejnīcā.

Pilnīgi visus to pašus pakalpojumus, ko mēs patreiz sniedzam, bet latviski un skatoties vairāk uz latviešu pusi. Viena jauna lieta, ko es gribētu dibināt, ir piedāvāt pakalpojumus tiem latviešiem, kas tagad ir iebraukuši Austrālijā, kuriem varbūt nav bijusi saskarsme ar Austrāliju, un nav varbūt tik laba angļu valoda un nav zināšanu par šejienes sistēmu, kas ir ļoti atšķirīga no Latvijas; palīdzēt tiem, kas nezin, kur sākt utt. Es varētu arī palīdzēt ar padomiem, ne tikai ienākumu nodokļu kārtošanā, bet, piemēram, izskaidrot, kā noīrēt dzīvokli, kā noīrēt māju. Cilvēki domā, ka mēs kārtojam tikai ienākumu nodokļus, bet, kad darbojies ar biznesu, zināšanas ir daudz plašākas; piemēram, kā pieņemt darbiniekus, kā atlaist darbiniekus – par tādām lietām ir jāzina. Ienākuma nodokļi, ja skatās uz indivīdu, ir samērā šauri, bet biznesam ienākumu nodokļu diapazons ir ļoti plašs. Man ir jau 30 gadu pieredze ar biznesiem, un es arī pats vadu savu biznesu.

Par latviešu jautājumu vēl turpinot, es gribētu līdzdarboties ar citām latviešu firmām, kur un kā var līdzdarboties un kā es varu izpalīdzēt. Tas sākuma punkts ir dot ziņu, ka tagad man ir jauns bizness. Pieņemu, ka sabiedrībā zin, ka es esmu grāmatvedis, bet daži varbūt nezin, ka man ir jauns bizness, un es vēlētos būt vienīgā grāmatvedības firma Austrālijā, kas specializējas ar klientiem – latviešiem, un cik es zinu, nav neviens cits grāmatvedis, vismaz Viktorijā, kas ir ar savu biznesu. Man ir diezgan labas zināšanas par sabiedrību, kas ir kurš. Kad es studēju Universitātē, lielākā daļa Latvieši vīrieši studēja kā inženieri, un es biju vienīgais grāmatvedis. Es apprecējos ar grāmatvedi, un tagad mans dēls arī izrāda interesi uz grāmatvedību.

IN: Tava pieredze profesionālajā laukā līdz šim ir diezgan bagāta: kur esi strādājis?

ĒC: Strādāju savā profesijā jau 31 gadu, un man joprojām patīk mans darbs. Šī – mana firma, ir jau mana ceturtā darba vieta. Iepriekšējā es biju vecākais biznesa partneris un strādāja kā partneris 18 gadus. Visi mani klienti un darbinieki, kas bija iepriekšējā firmā, nāca man līdzi.

IN: Kādēļ izvēlējies tieši šo profesiju? Vai kāds Tevi iedvesmoja, vai ieinteresēja uz to? Vecāki?

ĒC: Kad es gāju vidusskolā, es nezināju, par ko es gribu kļūt, kā lielākā daļa manu klases biedru. Ķīmija un fizika mani neinteresēja, bet ko es atradu, ka man veicās ar matemātiku un grāmatvedību; es varēju atrisināt problēmas. Vidusskolas beigās es nolēmu, ka man laikam jādara grāmatvedības kursi, un tad es gāju Universitātē un mācījos grāmatvedību. Un atklāti sakot, pat tad, kad es studēju universitātē grāmatvedību, es vēl nezināju, vai tas ir pareizais lēmums. Nobeidzot studijas es cerēju, ka arī tas darbs man patiks.

Universitāti es pabeidzu piektdienā – noliku pēdējo eksāmenu un pirmdienā es iesāku darbu, kas man jau bija sarunāts. Un šo darbu es tūlīt iemīlēju. Es nezinu, vai tagad tas tā ir, bet, kad es studēju, pēdējā gadā darba dēvēji jau nāca un intervēja studentus; tātad, man darbs jau bija sarunāts uz priekšu.

Daudzi cilvēki uzskata grāmatvedību par garlaicīgu darbu, kur sēž pie papīriem un cipariem. Īstenībā, sākumā varbūt tā ir, bet lietas mainās, kad tu iegūsti vairāk pieredzi, tad ir vairāk darīšanas ar klientiem, un man ļoti patīk ar cilvēkiem komunicēt. Es, piemēram, visu dienu pie galda nesēžu un ar cipariem neņemos; to vairāk dara mani darbinieki. Es vairāk sniedzu konsultācijas klientiem.

IN: Tu esi bijis aktīvs latviešu sabiedrībā; pastāsti par saviem pienākumiem, kādi Tev bijuši! Tev ir bijis profesionāls darbs arī latviešu kredītkooperatīvā (LACC); cik gadus?

ĒC: Protams, tas bija daļa laika un vairāk brīvprātīgs darbs. Valdes sēdes mums bija vienreiz mēnesī un vakaros pēc pamatdarba. Tur es biju kādus 15 gadus. Edvīns Misa bija pār pa divdesmit gadus priekšnieks un tad es, apmēram, kādus piecus gadus. Pēdējā gadā, apvienojoties ar Dnister banku, mums bija ļoti liels darbs. Šo banku mēs izvēlējāmies, jo viņi mums piedāvāja tupināt darbu ar sabiedrisku pieeju.

Dnister ir ļoti liela banka, daudz lielāka nekā bija latviešu kredītkooperatīvs. Dnister labāk saprata mūsu etnisko lietu un deva mums iespēju turpināt sabiedrisku pieeju; viņi atbalsta mūsu skolas un viņi mums dod $25 atbalstu katram studentam, tāpat kā viņi dara ar savējiem studentiem; tur nav nekāda atšķirība. Ja mēs būtu apvienojušies ar kādu citu lielu, kā piemēram policijas kredīkooperatīvu, kas ir tūkstošreiz lielāks nekā mēs, tad būtu atkal cits stāsts.

Par Tevi un ģimeni

IN: Kas ir Tava pirmā valoda?

ĒC: Mana pirmā valoda bija latviešu valoda. Tēvs man stāstīja, ka sāku runāt angliski piecu gadu vecumā, kad sāku iet austrāliešu bērnudārzā. Man nav nekādu atmiņu, kā es pārgāju uz angļu valdu; tēvs man šo stāstīja tikai tad, kad man bija jau 30 gadu. Tātad, tas tiešām neatstāja nekādu iespaidu. Man ir brālis un māsa, es esmu vecākais. Mums bija vecvecāki arī; viena vecāmāte dzīvoja mājā tieši ap stūri no mūsu mājas, bet otra vecāmāte kādus 5 km attālumā no mums. Viņas mūs pieskatīja gandrīz katru nedēļas nogali, un mājās jau bija tikai latviešu valoda. Bet ko es ievēroju, – kad piedzimst otrs bērns un vecākais iet jau austrāliešu skolā, tad tas sāk runāt ar mazo brāli angliski; tad pienāk māsiņa, un tad tu lielies jau ar savu angļu valodu. Tas tad varbūt tam otram un trešajam bērnam ģimenē atšķaida to valodu. Tātad, mana pirmā valoda ir latviešu valoda.

IN: Kā jūs tagad mājās runājat?

ĒC: Es ar bērniem runāju latviski, mana sieva pilnīgi piekrīt, ka es to daru; viņa vienmēr atbalstījusi lai es mācu bērniem latviski, un viņa bija tā, kas to iesāka ar mani. Piemēram, ja mēs sēžam pie ēdamgalda, tad es runāšu angliski, atskaitot, ja Sallija runā ar dēlu angliski, tad es ar meitu runāšu latviski, bet, ja kopā, tad visu runāsim angliski. Es esmu laimīgs, ka mani bērni runā ar mani un uzrunā mani latviski. Es iemācīju bērniem to un sagaidu, ka, piemēram, īsziņas, ko viņi sūta, viņi man sūta latviski. Un mana meita, it sevišķi, ja viņa kaut ko grib no manis, tad zin, ka jāraksta latviski.

IN: Apbrīnojami, ka jums ar Salliju ir izdevies abus bērnus Austrālijā izaudzināt par latviešiem. Arī Tava sieva, varētu gandrīz teikt, ir latviete: mācīja latviešu valodu valodas klasē, aktīvi piedalās latviešu sabiedrības dzīvē, iesaistās notikumos, pasākumos utt. Kā tas Tev ir izdevies? Vai nav grūti?

ĒC: Kad Oskars piedzima, es ar viņu pašā sākumā sāku runāt latviski, tad kļuvu slinkāks un runāju mazāk, bet tad, kad viņam bija gads vai divi, mana sieva Sallija teica: Vai nu runā un runā pareizi, vai nedari nemaz. Viņa man deva tādu kā spērienu – dari kārtīgi! Un tad no tā laika es runāju ar dēlu latviski. Mana sieva bija tā, kas veda bērnus uz latviešu spēļu grupu; tas bija sākuma punkts, un mana sieva bija kā tāds dzinējs šai valodas jautājumā.

No paša sākuma es nolēmu, ka es vēlos, lai mani bērni iziet no pamatskolas sākuma līdz beigām latviešu skolu. Kad bijām jau uz šī ceļa, un kad pienāk otrā un trešā klase, tad es gribu, lai būtu vidusskola arī. Es visu laiku savā prātā cēlu to līmeni augstāk un augstāk un nolēmu, ka ne tikai vidusskolu, bet Vasaras vidusskolu arī un tad arī Sveika, Latvija! Kad Oskaram bija pieci gadi un viņš bija sagatavošanas klasē, viņš katru sestdienas rītu gāja uz austrāliešu futbola treniņiem, un tas bija tieši pirms latviešu skolas. No treniņa skriet uz latviešu skolu... dažreiz bija dubļi uz kājām, un vienreiz viņš man teica: Vai es nevaru darīt tikai futbolu un neiet uz latviešu skolu? Es zināju, ka viņam ir mīlestība uz futbolu, bet teicu: Nē, abi ir kopā, vienu nedrīkst bez otra; darīsi abus divus. Šo jautājumu viņš uzdeva tikai vienu reizi un nekad neatkārtoja. Kad viņš bija tuvu pie pamatskolas beigšanas, viņš man teica: Pap, tu gribēji, lai es pabeidzu pamatskolu, nu tad es to esmu gandrīz pabeidzis, bet es negribu iet uz vidusskolu. Es teicu tā: Es ļoti gribu, lai tu ej, bet, ja tu ļoti negribi, es likšu tevi mierā; ja tu neej, tu nožēlosi, kaut tagad to nesaproti. Man vislabākie draugi ir no latviešu skolas, un divi vai trīs draugi vēl ir pat no latviešu skolas bērnudārza. Un mans dēls viņus pazīst labi un zin, ka tā ir patiesība. Teicu: Aizej uz vidusskolas pirmo gadu un, ja tad nu galīgi nepatīk, tad tev nav jāiet. Nu trīs gadi jau pagājuši, un viņš jau šogad absolvēs latviešu vidusskolu. Par Vasaras vidusskolu man nemaz nav jāpiemin, jo viņš pats grib uz to doties. Un kas tad notiek? Ar otru bērnu iet vieglāk; Emīlija jau trīs reizes ir bijusi uz vidusskolas noslēguma koncerta/balli, un ar viņu nemaz nav jautājums, viņa jau pati ir nolēmusi, ka dosies. Šogad viņa bija jau pirmo gadu Vasaras vidusskolā.

Arī Dziesmu svētki 2013. gadā atstāja ļoti lielu iespaidu; tad mēs visa ģimene ar bērniem pavadījām veselu mēnesi Latvijā. Par Dziesmu svētkiem arī šogad nebija nekādu pārrunu – doties vai ne. Pagājušos Dziesmu svētkos es pats piedalījos – dejoju. Mani bērni tajā laikā bija 9 un 11 gadus veci, un mans paps arī bija līdz un bija kopā ar bērniem, kamēr mums ar Salliju bija mēģinājumi. Paps Latvijā aizveda bērnus uz Jūrmalu, kamēr mums bija mēģinājumi, aizveda ciemos pie radiem. Šogad bijām visa ģimene, un arī tēvs bija kopā ar mums.

IN: Kā jums šogad gāja Latvijā, kad bijāt skatītāji Dziesmu svētkos?

ĒC: Noteikti, tas jau bija iepriekš sarunāts, ka mēs, obligāti, dosimies visa ģimene. Visi gāja raiti un bija patīkami būt kā skatītāji šoreiz un vairāk izbaudīt koncertus, mākslas tirgu, apskatīt Latviju utt. Ir arī burvīgi sastapt pazīstamus Latviešus no Austrālijas kā arī iepazīties ar Latviešiem ko nepazīstu. Atmosfēra Latvijā pa Dziesmu Svētku laiku bija ļoti uzmundrinošs. Man arī bija liels prieks ka mani bērni varēja pavadīt laiku Latvijā arī ar saviem draugiem. Mans dēls arī sazinājās un satikās ar dažiem draugiem ko viņš pirms diviem gadiem satika Sveika Latvijas ceļojumā.

IN: Abi ar Salliju joprojām dejojat Melburnas „Piektajā ritenī“; kā tas notika, ka abi sākāt dejot latviešu deju kopā?

ĒC: Jā, dejojam joprojām; es jau dejoju 10 gadus, bet Sallija jau kopš Piektā Riteņa dibināšanas dienas.

IN: Kur jūs iepazināties?

ĒC: Man bija viens draugs, grāmatvedis, ar kuru es kopā mācījos universitātē, un viņam bija kāzas, kur es satiku Salliju, bet tas bija tikai pirmo reiz. Nākamreiz es viņu satiku piecus gadus vēlāk, kad es vadīju vakara klases grāmatvežiem, un viņa bija manā klasē! Un kad mēs tikāmies pirmajā randiņā, viņa man prasīja par manu pagātni, un izrādīja ļoti lielu interesi par Latviju, viņa prasīja ļoti daudz jautājumus. Tas bija 1992. gada jūlijā, un tā gada beigās mēs devāmies uz Austrālijas Latviešu Kultūras dienām Sidnejā. Es aizvedu Salliju uz Tautas deju uzvedumu. Savā laikā viņa daudz bija dejojusi baletu un Tap dancing it īpaši. Pēc mūsu – latviešu, dejošanas noskatīšanās, viņa, ejot ārā no zāles, man teica: Es domāju, ka es arī varētu to darīt. Es atbildēju, ka man nav nekādu šaubu par to, un dažus gadus vēlāk viņa sāka dejot Piektajā Ritenī. Un visi man tajā laikā arvien prasīja, nu kādēļ Tu nedejo, uz ko es atbildēju, ka es palieku pieskatīt mūsu mazos bērnus, kamēr sieva dejo. Tad es mazajiem ratiņos gāju uz koncertiem. Kad Salija iesāka dejot, mūsu meitiņa Emīlija bija tikai dažus mēnešus veca. Turpinājumā gājām uz koncertiem un Kultūras dienām; viņa – kā dalībniece, es – kā skatītājs. Tā Sallija ienāca latviešu sabiedrībā. Viņa arī veda bērnus uz spēļu grupu – latviešu bērnudārzu, vēlāk uz latviešu skolu, uz bērnu vasaras nometni Tērvetē. 2007. gadā, pēc Kultūras dienām Adelaidē, es arī iesaku dejot Piektajā Ritenī, un 2008. gada decembrī – Kultūras dienas Sidnejā bija manas pirmās Kultūras dienas kā dalībniekam. Un tad, kad pirmo reizi uzstājos uz skatuves kā dejotājs, es jau bija 44 gadus vecs. Kopš tā laika es esmu piedalījies visās Austrālijas Latviešu Kultūras dienās kā dalībnieks un piedalīšos arī šī gada nogalē Kultūras dienās Adelaidē.

IN: Tu pavadīji Austrālijas latviešu bērnus „Sveika, Latvija!“ braucienā pirms pāris gadiem?

ĒC: Jā, tas bija vienreizēji! Man pašam arī tas ļoti patika, un es uzskatīju to savā ziņā arī kā savu Sveika, Latvija!, jo manā laikā, kad es mācījos latviešu skolā, tāds neeksistēja, un, ja es varētu otrreiz braukt, tad noteikti to darītu. Mana meita brauks 2019. gadā uz Latviju Sveika, Latvija! programmas ietvaros, un es esmu ar mieru palīdzēt, bet, protams, man ir jādod priekšroka citiem vecākiem, kuri varbūt vēl iepriekš nav bijuši.

IN: Ko Tu vēlētos vēl pateikt laikraksta „Latvietis“ lasītājiem bez manis jautātā?

ĒC: Es pašlaik gribu atrast vienu latviski runājošu profesionālu grāmatvedi – sievieti vai vīrieti, kurš/kura ir nolicis/nolikusi visus eksāmenus un ir kvalificēts un ar vismaz 5-6 gadu darba pieredzi. Es esmu vienīgais, kas manā firmā runā latviski, un šis būtu mans nākošais solis ar jaunu darbinieku, kas runā latviski.

IN: Nākotnes plāni?

ĒC: Kā jau minēju, es gribēju biznesu, kur mēs varētu paplašināties Latvijā, un es gribētu 3 līdz 5 gadu laikā vienu biroju Latvijā, kā arī gribētu specializēties. Man ir, apmēram, 10% no apgrozības Sidnejā un es gribu atvērt biroju arī Sidnejā – ne lielu, bet kaut ko tādu mazāku. Es jau tagad bieži ceļoju uz Sidneju satikties ar turienes klientiem. Es vēlos Sidnejā un Latvijā kaut ko vairāk dibināt; tie ir mani nākotnes mērķi, varētu teikt. Tas ir, ko es gribu sasniegt nākamos 3 līdz 5 gadiem.

Pats es domāju darboties vēl noteikti vismaz 15 gadus, un mani galīgi neinteresē iet kādā agrākā pensijā. Es darbu nejūtu kā slogs, darbs ir mana sirdslieta, un man patīk katru dienu nākt uz darbu. Man ir laimējies, ka es vienmēr esmu mīlējis darbu, ko daru.

Nākotnē es saviem esošiem vai potenciāliem klientiem vēlētos 2 vai 3 reizes gadā novadīt seminārus par grāmatvedību un ienākuma nodokļiem, kā arī varbūt kādu izklaides tikšanos, kā piemēram, slēpot ziemā. Man personīgi slēpošana ir ļoti tuvu pie sirds; es esmu biedrs un arī kasieris „Zilajās Acīs“. (Red.: Latviešu dibināts slēpotāju klubs „Zilās acis“ ir latviska apmešanās vieta Viktorijas pavalsts Bullera kalnā. Telpas ir iespējams īrēt gan slēpošanas sezonā, gan arī vasaras laikā. Adrese: 1 Delatite Lane, Mt Buller, VIC. Mājas lapa: www.blueeyes.org.au)

IN: Kā ar Tevi sazināties? Adrese, tālruņa numurs, epasta adrese?

ĒC: Biroja –

LARK tālruņa nr. (03) 98245275;
epasts: ericc@larkadvisory.com.au
Mājas lapa: www.larkadvisory.com.au

Te jāpiebilst, ka kopš jūnija mēneša mūsu mājas lapa ir ne tikai angļu, bet arī latviešu valodā. Un mēs, firmas LARK birojs, atrodams: Suite 302, 12 Cato Street, Hawthorn East, VIC 3123. Australia.

Piezvaniet man un atnāciet uz vienu bezmaksas konsultāciju, un redzēsim, ko varam darīt.

IN: Ko Tu gribētu novēlēt laikraksta „Latvietis“ lasītājiem?

Runājot par laikrakstu, mans vēlējums būtu, lai laikraksts vēl turpinātos un ilgus gadus darbotos!

IN: Paldies par intervijai atvēlēto laiku! Novēlu Tev sekmes, un lai plāni un vēlmes piepildās. ■



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com