Šis un tas no manas dzīves (23)

Noslēgums. Sākums LL472, LL473, LL474, LL475, LL477, LL478, LL480, LL481, LL483, LL484, LL487, LL488, LL490, LL492, LL495, LL496, LL497, LL502, LL503, LL504, LL510, LL511.

Gads un datums nekrīt svarā,
Siliņ' Uld's grib doties karā!

Labas dienas, labi ļaudis!

Nē, es nemānos. Manam vārdam vajadzētu būt Ginesa rekordu grāmatā, bet, diemžēl, nav.

Kādu dienu mūs visus, ieskaitot francūžus, sapulcina laukumā, kur mūs uzrunā jauns SS virsnieks un aicina pieteikties brīvprātīgajos. Turpat stāv arī vecais fazāns. Drīz izceļas skaļš disputs, vai nevāciešus drīkst sodīt ar pipku vai ne. Fazāns paziņo, ka tie, kas būs pelnījuši, saņems pērienu, vienalga, ko SS-nieks saka.

Apspriežamies ar Bokumu, vai nevajadzētu izmantot piedāvājumu savā labā. Krievi agri vai vēlu tiks pāri Oderai un paņems mūs maisā. Ja piesakāmies brīvprātīgajos, tad saņemsim 2 nedēļas atvaļinājumu, pārtikas kuponus, Marshverpflegung (uzturu ceļam) un brīvu dzelzceļa biļeti. No radio ziņām spriežot, pāris nedēļu laikā sabiedrotie būs mūsu dzīves vietā. Iesim un pieteiksimies!

Bokuma kungu pieņem bez iebildumiem, bet man saka, ka es esot tā kā par jaunu. Das schadet nicht! es atbildu. Nu, ja tas neko neskādē, vācietis pieraksta mani arī. Jūtos tīri pacilāts. Dēku gars nevienā jaunā cilvēkā nav miris. Drīz manā kabatā ir apliecība, ka esmu brīvprātīgi pieteicies SS dienestam (freiwillig gemeldet hat ar Heil Hitler beigās). Līdz ar to manam vārdam vajadzētu būt Ginesa rekordu grāmatā kā jaunākajam un pēdējam latvietim, kas pievienojies vācu SS formācijai.

Kamēr mūsu kamerādi turpina nocietināšanas darbus, mēs, vēlīnie Lielvācijas sargi, sēžam vilcienā un braucam uz rietumiem, mūsu gadījumā uz Meklenburgas apgabalu. Nedaudz vēlāk krievi pie Štetinas pārrauj fronti, un Ikerminde ir maisā. Mūsu darbabiedri iziet no ielenkuma kājām.

Visiem pasažieru vilcieniem uz platformas ir četrstobrains flaka lielgabals (t.s. fīrlings), aizsargāts smilšu maisiem, jo arvien biežāk vilcieniem uzbrūk zemlidotājas lidmašīnas un šauj uz visu, kas vien kustas.

Kādu gabalu braucam kopā ar Bokuma kungu, bet tad es izšķiros braukt uz Šverinu, kur strādā mans tēvs. Šis lēmums man gandrīz maksā dzīvību. Bokums aizbrauc uz mūsu ciematu. Bet cilvēkiem taču jāzina, ka esmu bruņoto spēku loceklis. Viņam ārā kāpjot, vāciski uzsaucu: Uz redzēšanos SS! Vācieši pārsteigti paceļ galvas. Bokums drošvien nodomāja, kā tagad domāju es: Idiots no puikas!

Braucam garām Ņūbrandenburgai (New Brandenburg), kur atrodas 15. divīzijas štabs. Stacijā daudz latviešu karavīru. Viens no viņiem iekāpj mūsu kupejā. Sākam runāties.

Piestājam stacijā, kur uz blakus sliedēm stāv tīfflīgeru sašautas jēlspirta cisternas. Mans čoms pietecina savu karavīra katliņu un nākamā stacijā iemaina pret maizi. Pircēji ir vācu karavīri.

* * *

Tīfflīgeru uzbrukums mūs pārsteidz klajā laukā. Vilciens apstājas. Sāk šaut flaks. Caur logu mūsu kupejā ielido spīdošā lode, atsitas sienā un eksplodē, apmēram, pēdu no manas galvas. Pa visu sastāvu tikai viens nonāvētais. Bet tad notiek kas negaidīts. Pamalē iedūcas pērkons. Panika! Pasažieri kā traki lec ārā no vilciena un drāž prom. Pirmais impulss skriet līdzi ir gandrīz neatvairāms, bet mēs ar leģionāru ātri attopamies un sākam saukt, ka tas ir tikai pērkons. Bēdzēji atkal sakāpj vilcienā, un braucam tālāk.

Šverina. Lokomotīvju kapsēta ar sašautiem tvaika katliem. Tēva Šverinā vairs nav, aizbraucis uz Vosmēru. Sēžos atkal vilcienā un braucu uz Dēmicu un no turienes kājām uz ciematu. Apdzēries unteroficieris nelaiž mani pāri Elbas tiltam. Manis minētais ciemats tur neesot. Beidzot izdodas draņķi apvārdot un tikt pie savējiem. Cik gan maz vajadzīgs, lai cilvēks būtu laimīgs!

* * *

Netālu mežiņā novietots tālšāvēja lielgabals, kas munīcijas trūkuma dēļ šauj reti, toties ar lielu troksni. Amerikāņu atbilde nebūtu taupījusi arī mūs.

Pie Polmaņiem nometināta arī ģimene no Austrumvācijas. Prūšiem pateikts, ka Polmaņa kundzes prombūtnē viņas vietā būs Frau Silinsh. Māte stāsta, ka dzirdējusi Polmanieti par mums runājam: Viņi nav vis šādi tādi, viņiem ir arī kaut kas līdzi. Acīmredzot, tas zīmējas uz līdz paņemtām desām un speķi, no kura arī Polmaņiem ticis kāds gabals.

Dienu no dienas gaidām, kad ieradīsies amerikāņi, un pēkšņi viņi ir klāt. Pie mūsu mājas apstājas kājnieku bruņumašīna pilna amerikāņiem. Viens otrs no viņiem liekas iereibis. Un aromāts! Krievu armijai nāca līdzi sviedru smaka, bet amerikāņi ir salaistījušies ar odekolonu. Mums Otrais pasaules karš ir beidzies.

* * *

Cauri ciemam brauc amerikāņu bruņotie spēki. Viņus jūsmīgi sveic poļu un krievu laukstrādnieces. Vācieši staigā nesmaidīgām sejām. Uz ielas satieku prūsi Hermani, kas iznācis no ielenkuma kājām ar viena cilvēka nāvi uz sirdsapziņas, ja viņam tāda ir. Paejam viens otram garām. Mums abiem ir kas no Sabiedrotajiem slēpjams.

* * *

Pienāk diena, kad latviešu bēgļiem ciemats jāatstāj. Mūs ievieto smagajās mašīnās un aizved uz bēgļu savākšanas centru Ludvigslustē. Iet kā pie Bābeles torņa – bēgļi, amerikāņu karavīri. Daudzi no viņiem ir poļu izcelsmes, bet dzimuši Amerikā. Viens otrs tomēr prot kādu vārdu poliski, un līdz ar to poļu civilisti ir izteikti favorīti.

Nēģeru šoferi nekaunīgi lūr uz baltajām sievietēm. Braucam atkal. Velosipēdus neļauj ņemt līdzi, bet rīkojums uz polietēm neattiecas. Ceļmalā koncentrācijas nometnes ieslodzītos baro ar šokolādes tumi. Kad tur piestājam, pabaro arī mūs. Piestājam vēl vienā vietā. Priekšā amerikāņu militārais personāls un viens vīrietis civilā apģērbā. Es nebrīnītos, ja tieši šeit mūsu šoferis būtu saņēmis rīkojumu mūs nogādāt pie krieviem. Tai laikā Staļins amīšiem vēl bija labais onkulis Džo, un viņi nevarēja saprast, kāpēc mēs negribam braukt mājās.

Drīz kļūst skaidrs, ka mēs braucam austrumu virzienā un ka krievu zona ir tikai dažu minūšu attālumā! Sākas varens tracis. Šoferis par laimi baltais, aptur mašīnu. Kas par lietu? Kāpēc kliedz? Nezin, vai no paskaidrojumiem amerikānis daudz ko saprata, bet viņam bija skaidrs, ka mēs negribam tālāk braukt. Viņš apgriež mašīnu, un mēs braucam atpakaļ. Šie cilvēki negrib pie krieviem braukt, viņš sacījis priekšniecībai, un es viņus nevedu.

* * *

Esam atkal ceļā; šoreiz uz Lineburgu angļu zonā. Priekšā lielas kazarmas – savākšanas un izejas punkts visu tautību bēgļiem un piespiedu darba strādniekiem. Tur ir poļi, holandieši, itāļi, grieķi, dienvidslāvi, franči, beļģi un baltieši. Mums, latviešiem, ierāda vietu holandiešu apmetnes bēniņos. Apakšā – holandiešu birojs un pašnozīmēti policisti ar lentu uz rokas. Viņu uzdevums ir ķert holandiešu SS vīrus, kas varētu būt iefiltrējušies bēgļu barā, uzdodoties par civilpersonām.

Tēvs uz nometni atved kādu holandieti, kas, transportu gaidot, apzagts. Viņu paēdinām, tēvs viņam iedod līdzi dzīvei nepieciešamās lietas un mazliet naudas. Holandietis ir ļoti pateicīgs. Ja mūsu ģimenei vajadzīga palīdzība, viņš ir gatavs rūpēties, lai mūs izsauc uz Holandi, bet braukt uz turieni nav mūsu plānos.

Arī man atrodas viena protežē – beļģiete gados trīsdesmit. Viņa bija izvarota un depresijā. Māte gribēja, lai es viņu uzmanu, ka viņa sev ko nenodara, un tā mēs abi klejojām kopā pa nometni.

Starplaikā amerikāni bija atdevuši savu okupēto rajonu viņpus Elbas. Mūsu Vosmēra arī tagad ir krievu zonā. Mēs, bijušie vosmērieši, esam angļu zonā, pakļauti angļu administrācijai. Vakarā – kora koncerts. dzied Brusubārdas koris. Un beidzot pienāk laiks mums doties prom, ja ne uz pastāvīgu dzīvi, tad vismaz uz pastāvīgāku dzīves vietu. Mūs vedīs uz Alt-Garges nometni. Kur tā ir? Elbas krastā pie krievu zonas robežas?!

O, mans Dievs!

Tā beidzas mana atmiņu grāmata Atskatīties, pasmaidīt.

Ja redaktorei būs labs prāts, turpinājums sekos.

Uldis Siliņš
Laikrakstam „Latvietis“