Dziesmu Svētku Noslēguma koncerts „Zvaigžņu ceļā“

Palielināt / Enlarge

Dziesmu Svētku Noslēguma koncerta skats. FOTO Jānis Purvinskis.

Palielināt / Enlarge

Turpinājām vēl dziedāt līdz kādiem četriem no rīta. FOTO Jānis Purvinskis.

Palielināt / Enlarge

Atvadu vakariņas „Rados un Draugos“. No kreisās: Blumbergs Jānis, mana māsīca Kristīne, es, Līga Siliņa, Māris Vanags (Liānas brālis), Astrīda Vanaga (mūsu Nama māte), Liāna Vanaga (viņas meita), Kukuls Jānis, Roberts un viņa sieva Sandra. FOTO Jānis Purvinskis.

Deju svētki Māras zeme ar visiem saviem priekiem, pārdzīvojumiem un sarežģījumiem nu beigušies, bet tagad es jau ar nepacietību esmu gaidījis šos Dziesmu Svētkus. Vienus jau redzēju pirms vairākiem gadiem, kad mums ĀM (Ārlietu ministrija) arī bija sagādājusi biļetes, un tos tad pārdzīvoju vēl jo ilgu laiku. Tagad atkal mūsu latviešu tautas vienotājs spēks – dziesma mūs atkal aicina smelties spēkus nākošajam darba posmam un darīt visu, kas palīdz Latvijai un tās tautai augt skaistai un varenai.

Šodien man vēl bija jāiet uz pusdienām, uz kurām mūs, Austrālijas goda konsulus, bija ielūgusi Latvijas vēstnieces Austrālijā Dace Treija-Masī. Tur nokļuvu jau laikus, jo biju jau izpētījis, kur tieši Elizabetes ielā bija tas restorāns Lidojošā Varde. Tā kā biju steidzies, lai nebūtu par vēlu, īstenībā biju par agru, bet tepat arī satiku savus kolēģus un kopā vēl pastaigājām un apskatījām šī rajona slavenās arhitektūras namus. Tad jau arī gājām restorānā, kur vēstniece mūs jau gaidīja, un varējām vēl pārrunāt dažas lietas, sakarā ar Latvijas Simtgades svinībām Austrālijā, kuras man gan bija pavisam svešas, jo Pertas latviešus, kā jau pierasts, nemaz neskāra. Pasūtījām pusdienas, kuras gan nāca ļoti gausi, bet atnāca. Tā kā man bija drīz jāsteidzas pie dēla, kurš bija atbraucis no Vācijas ar mani šeit satikties, es atvainojos, un mēs steidzāmies prom. Tāpat jau bija pēcpusdiena, un bija jāsāk domāt par došanos uz koncertu Mežaparkā – Zvaigžņu ceļā.

Šoreiz nekādiem takšiem neuzticējāmies, un mans mīļais, labais Latvijas rūķītis Līga, mūs atkal glāba. Viņa atbrauca mums pakaļ uz Cēres ielu pie Turības Universitātes, un tā kā viņa dzīvo netālu no Mežaparka lielās estrādes, mēs brauksim pie viņas un tad viegli ar kājām aizstaigāsim uz uzveduma vietu. Tikai viņa man arī neko neteica, ka viņa bija laikam jau visu dienu rūpējusies, lai mums, pirms vēl ejam uz estrādi, jau bija viņas sagatavotās uzkodas. Tā nu ieradāmies viņas skaistajā dzīvoklītī uz kaut ko, kas man izskatījās jau kā varens mielasts. Šeit nu ēdām un dzērām, bet pārāk ilgi nevarējām kavēties, jo līdz Mežaparka estrādei tāds gabaliņš gan esot ko iet. Nezinu pateikt, cik tālu mums bija jāiet, bet mums gan nebija garlaicīgi to gājienu veikt, jo viss ceļš bija pilns ar daudz, jo daudz citiem gājējiem, un visi tecēja uz to pašu vietu, kur mums bija jāiet. Iela bija pilna ar cilvēkiem, latviešiem, un daudzi no tiem, tāpat kā es un mans dēls, arī tautas tērpos. Šodien taču ir lieli svētki – Dziesmu svētki un daļējas svinības arī Latvijas Simtgadei. Es nekad savā dzīvē tik daudz latviešus vienā reizē nebiju redzējis. Taču laikam visi latvieši Latvijā ir atbraukuši uz šo uzvedumu, jo pasaulē taču tik daudz latviešu vispār nevar būt. Tas vēl nekas, bet jo tuvāk estrādei nācām, jo biezāks ļaužu pūlis palika un pie ieeja, labi, ka man līdzi bija Līga, es gan nezināju, uz kuru pusi vispār iet, bet man tāds iespaids, ka viņa jau bija laikus izpētījusi, uz kuru pusi un kur stūrēt arī uz mūsu sēdvietu. Pie ieejas vārtiem mēs nu jau tikām abi vien, jo Robertu ar Kukuļu Jāni jau bijām pazaudējuši ceļā uz šejieni, kaut kā izspraucāmies lielajam ļaužu pūlim cauri un bijām jau estrādē. Augšā pa kāpnēm sameklējām, pa kuru taku mums būtu jāiet. Esmu drošs, ka Līga jau bija visu smalki izpētījusi, un bez lielām grūtībām atradām savu vietu.

Paskatījos augšā, no kurienes mēs bijām nākuši, un tad vēl lejā uz priekšu un biju pilnīgi pārliecināts, ka šeit nu ir ieradušies visi latvieši, kuri dzīvo ne tikai Latvijā, bet nu gan laikam visi no visas pasaules. Nekad nebiju redzējis un tagad neticēju savām acīm, ko es redzēju – cik cilvēku bija šai estrādē?! Dzīvojot mūsu Pertā, pat nebiju aizgājis uz sporta sacīkstēm, un vienreiz, kad biju Adelaidē uz basketbola sacīkstēm, jau tad domāju, ka tur bija ieradušies visi cilvēki, kuri dzīvoja Adelaidē. Bet šeit? Šeit taču bija vēl simtu reižu vairāk cilvēku nekā Adelaides sacīkstēs. Esmu pārliecināts, ka šeit vajadzētu būt vismaz pusotra miljona cilvēku. Nu vismaz tik daudz, cik es vienkārši nevaru iedomāties. Lai es tiktu pie kaut kādas īstenības, man par laimi bija līdzi mans Latvijas rūķītis Līga un viņa nemaz neizskatījās pārsteigta. Turpat līdzās mums sēdēja arī daži mani goda konsulu kolēģi, kas visi mani atveda tuvāk pie īstenības. Es jau biju skatījies tikai publikā, bet taču vēl bija koristi un citi dalībnieki. Cik tad nu būtu bijis kopā? Nemaz neminēšu. Latvija nav maza! Tā ir liela, skaista, gudra un varena! To mums apliecina tas, ko pašlaik redzam acu priekšā. Tikai varena un gudra valsts var kaut ko šādu sagatavot un pasaulei parādīt. Mums jābūt lepniem par šo un vispār ar šiem sarīkojumiem, kurus esam jau redzējuši tikai šajā nedēļā Rīgā vien, un šis koncerts un sekojošā sadziedāšanās rāda kaut ko, kuru nekur pasaulē nekad neredzēt. Koncerts jau sākās. Saulīte jau gan vēl likās gabalā.

Koncerts sākās ar tauru skaņām un Dziesmu svētku karoga ienākšanu, kā bija paredzēts plkst. 20.00. Es tikai nesapratu, kā tas varēja notikt, jo kad mēs ienācām estrādē, milzīgs cilvēku mudžeklis bija vēl ap ieejas vārtiem un tiem visiem vajadzēja taču vēl atrast savas vietas. Tiešām likās, ka visi jau sēdēja. Bet kā tu to pateiksi, taču šo pulku nav iespējams pārredzēt. Tikai klusums to pieteica, un tauru skaņas no orķestra estrādē. Es par koncertu nevaru neko pateikt, jo tas taču bija tik aizraujošs, kurš izraisīja gan skumjas, gan gaviles un lepnumu, mīlestību mūsu tautai un dzimtenei un lepnumu, kas tu esi un tiešām piederi visam, ko redzi un dzirdi šeit. Tava uzmanība, tavas domas un gars ir pacelti tur kopā ar tiem, kuri tur dzied, jo kaut jau esi gados, arī tu kādreiz biji viņu vidū un labi zini, ko viņi jūt. Četrās stundās koncerts gan orķestrim, gan vīru kora dziesmām, gan sievu koriem un jauktajam korim laikam izdziedāja visas man pazīstamās dziesmas un daudz man nedzirdētas un man arī jau aizmirstās dziesmas. Koris uz skatuves un pat ap skatuvi gan auga, gan saruka, bet dziesma neapstājās un skanēja, kā viss apkārtnes mežs to nevarēja apklusināt. Es domāju, ka to varēja dzirdēt nu, nu, pat... tālajā Austrālijā. Korus diriģēt nāca viens diriģents pēc otra, un man bija prieks redzēt virsdiriģentus – Račevski un Cinkusu, pie kuriem man pašam kādreiz bija laime dziedāt Austrālijas Kultūras dienās gan Sidnejā, gan Melburnā.

Un redzi, kā dziesma mūs vēl vieno un vēl dod spēku, aizrauj pagātnē, ļauj smiet un priecāties un arī ieiet dziļi sirds dziļumos un izrauj ārā pa asarai. Pats es nobrīnījos, cik daudz dziesmu es vēl zināju no maniem kora laikiem un vēl varēju pie sevis vilkt savu baritona partiju. Ak, jaunība, kur tu aizskrēji? Un tomēr, mums vēl ir dziesma, kura mūs atvelk atpakaļ. Mums jābūt tik laimīgiem, ka mēs piederam dziesmotajai latviešu tautai. Tā nu koncerts tikai turpinājās, un nemaz nejutām, ka jau ir palicis tumšs, jo gaismas apgaismoja visu estrādi, kamēr beidzot arī pienāca tas laiks, kad mums paziņoja, ka arī mums nu ir jāiekļaujas dziedāšanā.

Daudzi soli jau bija palikuši tukši, bet, kaut vēl bija ļoti auksts, nelikās, ka ļoti daudzi bija aizgājuši mājās. Nekāda pārtraukuma gan nebija; priekšā uz ekrāna mums parādīja dziesmu vārdus, un mēs visi dziedājām līdz gan ar kori uz skatuves, gan ar solistiem. Nakts atkal, kā vakar, bija auksta, bet mums nebija laika salt, jo dziesmas nāca viena pēc otras, dažas jautras, citas svinīgas, bet visas mīļas un sirdi sildīja ar savām skaņām. Nezinu, cik bija pulkstenis, kad mēs nolēmām, ka laikam jau būs jākustas uz mājām, nu ne nu tīri uz mājām, bet uz Līgas dzīvokli, no kurienes tad viņa mūs atkal aizvedīs uz Cēres ielu. Kaut nu jau bija kaut kāds nakts vidus, ielās vēl, tāpat kā mēs, staigāja daudz cilvēku, visi dziedāja, dažiem līdzi gāja kāds akordeona spēlētājs, citi piedziedāja tāpat līdzi. Tātad, dziesma vēl nerimās, bet skanēja laikam visā Latvijā, vismaz visu latviešu sirdīs.

Kad Līga mūs aizveda mājās un pati aizbrauca, man bija viņu žēl, jo mēs jau vēl svinējām, iedzērām pa aliņam un vēl uzdziedājām, bet viņa bija palikusi viena. Vientulību es pazīstu ļoti labi, jo sevišķi pēdējos četrus gadus, bet tas jau pavisam cits stāsts. Tā nu Deju un Dziesmu svētki nu ir cauri, vēl man ir jāapmeklē daži Latvijā palikušie radi un tad jau atpakaļ uz Pertu strādāt.

Kad tieku aizbraukt uz Latviju, vienmēr mēdzu vēl apskatīt vietas un lietas, kuras vēl nav redzētas un arī apmeklēt vēl dažus man Latvijā palikušos radus. Tā kā mans dēls bija noīrējis automašīnu, tad vispirms devāmies uz Ilūksti un apciemojām manu brālēnu un divas māsīcas, bet vienu māsīcu jau satiku Rīgā. Citu radu man vairs arī nav, jo tie jau visi ir tikušies aizsaulē un tur droši vien svinēja visus šos svētkus kopā ar mums. Atpakaļceļā no Ilūkstes braucām caur Lietuvu, jo Latvijas pusē bija vairāki ceļu labojumu posmi. Tas deva arī Kukuļu Jānim iespēju teikt, ka viņš bija bijis Lietuvā, un mums bija arī interesanti pie Skaistkalnes stāvēt uz Latvijas – Lietuvas robežas. Ar Robertu arī aizbraucām uz Bauskas pili, to izstaigājām, izkāpelējām pa pils šaurajām un augstajām trepēm un uzkāpām arī pašā pils tornī, kur mums pavērās skaistā Zemgales lauku ainava. Kamēr visur izkāpelējām, bijām gatavi pusdienām, kuras ieturējām kafejnīcā pretī Bauskas pilsētas namam, tad devāmies mājās.

Vēl man bija ciemošanās manā Korp! Latvia namā Šarlotes ielā, Rīgā, kur satikos ar vairākiem saviem krāsu brāļiem gan no Latvijas, gan no Kanādas. Reti man ir iespēja ar viņiem tikties un tad varam omulīgi pasēdēt un parunāties ar jauniem un veciem draugiem. Bija arī pienācis laiks savākt savas mantiņas, atvadīties no labiem un mīļiem cilvēkiem, kuri visi runāja manā mātes valodā un doties atkal uz tālo Austrāliju un uz siltāku, saulaināku laiku.

Paldies, Latvija, ka tu man devi vēl nepiedzīvotu baudu ar dziesmām, dejām un tādu Jāņu svinēšanu, kādu nezinu vai vēl kādreiz baudīšu. Esmu atkal pildīts ar sparu, latvisko garu un spēku darīt ko varu savas dzimtenes labā. Paldies.

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“