Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Sapnis par „Kauliņiem“

Pirmās Atmodas darbinieku Stērstu Andreju atceroties

Laikraksts Latvietis Nr. 519, 2018. g. 13. okt.
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Stērstu Andreja sarīkojuma noformējums. FOTO Māris Brancis.

Pie Stērstu Andreja kapa. FOTO Māris Brancis.

Diāna pie Stērstu dzimtas ābeles. FOTO Māris Brancis.

Kauliņi - aleja ved pie mājas. FOTO Māris Brancis.

4. oktobris ir Stērstu Andreja (1853-1921) dzimšanas diena, viņam šogad aprit 165.

Uzrakstu šo teikumu un gribu pavaicāt: „Cik no Jums, lasītāji, atceras šo piebaldzēnu, bet mūža otrā pusē īstenu zemgalieti, kurš tik daudz darījis savas tautas labā?“ Nevajadzētu gan kādu še kaunināt. Pats neesmu labāks. Ja 30. septembrī Jelgavas pilsētas bibliotēkā nebūtu saticis rakstnieci Annu Velēdu Žīguri un viņa nebūtu ierosinājusi 4. oktobrī doties uz Zaļeniekiem, kuru ļaudis bija iecerējuši sarīkot viņam veltītu pēcpusdienu, nudien neiedomātos par viņu. Mūsu straujā, informācijas un notikumu pārbagātā dzīve spiež aizmirst gandrīz visu, izņemot sevi, pat vecākus un citus ļoti tuvus cilvēkus, kuri atdusas kapu kalniņā. Labi, ka vēl savu dzimšanas dienu ielāgo un kopā ar darba kolēģiem nosvin.

Taču Latvijas simtgadē Stērstu Andrejs ir viens no tiem, kurš īpaši būtu jācildina. Viņš Pirmās atmodas darbinieks, kurš, izmācījies Pēterburgā tieslietas, ir N. Maneseina tulks un vēlāk tulko cara tiesu likumus latviski, likdams pamatus latviešu juridiskajai terminoloģijai. Kad no 1890. gada viņš ir advokāts Jelgavā (pie tam par viņa palīgu neilgi še strādā arī vēlākais dzejnieks Jānis Rainis, kā arī nākamais prezidents Alberts Kviesis), pie Stērstu Andreja taisnību meklē daudzi latviešu zemnieki, tā celdams viņu pašapziņu. Viņa plašā ģimene – četras meitas un divi dēli – bija ļoti latviska, kas vāciskajā Jelgavā arī ikdienā nebijās runāt mātes valodā.

Stērstu Andrejs ne tikai tulko, dzejo, raksta avīzēs par visdažādākajiem jautājumiem (kā stāsta, viņš palīdzējis Baumaņu Kārlim pie himnas pareizas sarīmēšanas), bet viņš 1879.-1880. gadā saraksta pirmo zinātnisko latviešu valodas gramatiku, no viņa kopā ar Kaudzītes Matīsu sastādītās lasāmgrāmatas Sēta un skola (1882-1884) mācās daudzas skolnieku paaudzes.

Par to arī 4. oktobra pēcpusdienas sarīkojumā Zaļenieku kultūras namā ar ļoti skaistu nosaukumu Es savu zemi riekšā turu runāja skolas skolotāji Elizabete Leite un Līga Andronova, pie reizes atceroties arīdzan viņa meitu dzejnieci Elzu Stērsti, kuras dzeju skandēja skolnieki. Dzimšanas dienas viesiem skolotāja Gunita Jureļone nospēlēja ģimenē iecienīto jelgavnieka Jāzepa Vītola Prelūdiju. Pieminēja arī Kauliņus, kurus Stērstu Andrejs nopirka pirms I pasaules kara un sekmīgi saimniekoja, izmantojot jaunākās atziņas lauksaimniecībā. Vēlāk mūs gaidīja arī šūpuļdienas kliņģeris un zāļu tēja. Pēc tam devāmies uz netālo Zaļenieku kapsētu, kur apglabāts jubilārs un viņa kundze.

Taču šajā dienā viņa mazmazmeita rakstniece Anna Velēda Žīgure ar savu meitu Diānu vēlējās apmeklēt arīdzan tik bieži sarunās pieminētos Kauliņus. Pagājušo vasaru viņa mūs ar manu draugu Viesturu mudināja aizbraukt uz šīm mājām, bet neatradām – kartes tāpat šad tad kļūdās. Tagad gan metāmies turp. Matīss Kaudzīte Atmiņās no tautiskā laikmeta velta Stērstu Andreja Kauliņiem ārkārtīgi izjustas rindas: „Tur nu viņš ar lielu prieku centās ierīkot visu pēc sava prāta un pēc savas patikas: cēla prāvas ēkas, stādīja plašu dārzu ar glītu sētu, laboja un paplašināja tīrumus, kur starp citu labi izdevās kviešu druva. /../ Skaistu lopu pulki ganījās treknos zālājos, līgoties līgojās kuplas druvas, laidās ziedos čaklās bišu saimes, gatavojās dārzaugļi kokos un krūmos, kā to redzēju pa 1907. gada Jāņiem, būdams ciemā pie laimīgās Stērstu ģimenes, kur prieki staroja no visām acīm, un veselības sajūta spīdēja ikkatrā sejā”.

Kad izlasi tik jūsmīgu vēstījumu, gribas redzēt šo laimes vietu. Arī Anna Velēda Žīgure romānā Marselīna neskopojas ar apbrīnu. Lasītais izgājušo gadu mūs ar Viesturu vedināja sameklēt šo krāšņo zemi Zemgales plašajos laukos. Kad nu dzimšanas dienas noskaņā tur ieradāmies, nekā nebija no gaidītā. Jā, tā vieta vēl ir atrodama, ja pacenšas, bet Matīsa Kaudzītes plašais dārzs ir aizaudzis, ēkas sabrukušas un paslēptas zem kultūrslāņa, uz vīna pagraba zeļ kupls jo kupls ceriņu krūms, sazīmējam vecas, resnas, stumbrā savijušās ābeles, kuras varbūt vēl jubilāra roku dēstītas un kuru pakājē atrodam ābolus. Tajos tik kāri iecērtas mazmazmeitas Annas un mazmazmazmeitas Diānas zobi, izgaršojot sulīgos, neparastas garšas augļus.

Kādā rītu Stērstu Andrejs bija modinājis sievu, lai parādītu kastaņu rindu, kuru pa nakti sastādījis. Kastaņas atradām, tik nezinām, cik no viņa stādītām vēl slejas debesīs. Tāpat arīdzan ozoli, kas joprojām rāda, kurp bija jādodas, ja gribēja iegriezties Kauliņu sētā.

Tad atmiņā ataust doma, ko jubilāra mazmazmeita Anna teica Zaļenieku Kultūras namā – cik varena tagad būtu latviešu tauta, ja Stērstu kuplo dzimtu un daudzas citas nebūtu piemeklējuši kari un okupācijas. Tās, tāpat Kauliņi, joprojām zaļotu. Ne tikai šī vieta, bet visa latvju zeme būtu nesalīdzināmi krāšņāka, bagātāka un gudrāka.

Šo sāpju pilno noti mazina Diānas sapnis kādreiz atgūt šo vairāk nekā 1,5 hektārus nelielo zemes pleķīti, sarīkot talkas, izcirst aizaugušo sētu un dārzu, izpļaut zāli un iekārot šeit piemiņas vietu Stērstu Andrejam, kur pāris reizes gadā, piemēram, augustā beigās – kā tas bija senos laikos, – kad bija svinama Elizabetes Stērstes dzimšanas diena, salasās draugi un svin dienu, kad atceramies Stērstes, visus latviešu un katrs savējus senčus.

Lai sapnis reiz kļūst par īstenību!

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com