Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


„LATVJU SKAŅAS“ – „SOUNDS OF LATVIA“

Diriģents – Aldis Sils

Laikraksts Latvietis Nr. 526, 2018. g. 9. dec.
Marija Perejma -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Adelaides Filharmonijas koris, soprāns Betānija Hila (Bethany Hill), tenors – Aleksis Rūs (Alex Roose) un diriģents Aldis Sils. FOTO Pēteris Strazds.

Piektdienas, 16. novembra, vakarā Konservatorijas zālē Elder Hall uz skatuves sastājās 43 Adelaides Filharmonijas kora koristi, ieskandinot Latvijas 100 gadu jubileju. Kora priekšā, kura sastāvā nebija neviens tautietis, zilā vakartērpā sēdēja solisti – soprāns Betānija Hila (Bethany Hill) un tenors – Aleksis Rūss (Alex Roose).

Aldis Sils programmu iesāka ar Austrālijas pirmatskaņojumu, Viktora Baštika Rekviēmu. Septiņu daļu kompozīcija bija izveidota ne tik ar balss saliedējumu, bet cieši savīta ar bagāto bungu, trompetes, klavieru un ērģeļu pavadījumu.

Rekviēms iesākās ar Lūgšanu un beidzās ar Tēvreizi. Kompozīcijai bija skaisti solistu izveidojumi, kur labajā zāles akustikā Betānijas un Alekša sniegums skaidri piepildīja auss kaktus. Piektajā daļā – Redzi, es jums saku noslēpumu, bija dzirdamas tautas dziesmu frāzes un sestās daļas – Es zinu, dzīvs mans glābējs, kulminācija izskanēja ar pārliecību.

Lai izsekotu tekstu, uz ekrāna skatuves malā bija lasāms tulkojums angļu valodā ar tautas rakstu iestarpinājumiem.

Bija interesanti noklausīties Viktora Baštika Tēvreizi un to salīdzināt ar mums pazīstamo Lūcijas Garūtas Mūsu Tēvs. Baštika versijai ir interesantas harmonijas un savādāka izjūta, kas iepatikās.

Viktors Baštiks savā laikā komponējis vairāk nekā 300 garīgas kompozīcijas, bet viņa kora darbi nav bieži atrodami mūsu programmās. Pēdējo reizi, kad muzikāli sastapos ar V. Baštika dziesmu bija 18. novembra aktā pirms 45 gadiem, kad dziedājām Mana Tauta.

Starpbrīdī, kad aprunājos ar dažiem klausītajiem, tad visi kā viens atzina, ka par komponistu nekā daudz iepriekš nav zinājuši. Alda mērķis, ko viņš spīdoši veica, ir ne tikai plašākai publikai iepazīties ar Latvijas mūziku, bet arī kuplināt mūsos tautas mūzikas zināšanas.

Kad padomāju pa svētīgo koncerta sākumu, tad atmiņā ienāc doma, ka kādreiz mēs paši to būtu spējuši atskaņot. 1970.tos gados Adelaides jauktais koris ar 100 balsīm diriģenta Kaspara Svennes vadībā sadarbojās ar rajona orķestri un pēc vajadzības aicināja Melburnas solistus – Dzintaru un Magdu Veides.

Rekviēma izpildījums bija ar dziļu muzikālu saprašanu, kas izcēlās ar sadarbību starp diriģentu, solistiem, instrumentālistiem un koristiem.

Pēc starpbrīža koncerta programma turpinājās ar tautai pazīstamām dziesmām un instrumentāliem skaņdarbiem. Uz ekrāna, tāpat kā pirmajā daļā, varēja dziesmu tekstiem izlasīt tulkojumu angļu valodā.

Raiti izskanēja Jāņa Cimzes Rīga dimd, ko pirmo reizi dziedāja Latvijas pirmajos Dziesma Svētkos 1873. gadā. Nākamo dziesmu, Jāņa Kalniņa Kurš putniņš dzied tik koši, nodziedāja viegli un skanīgi. Man likās, ka izpildījums raksturoja koristus pašus.

Jāzeps Vītols ir mūsu tautas mūzikas tēvs, dibinot Latvijas pirmo konservatoriju, kā arī pirmais latviešu komponists, kas bija starptautiski atzīts. Viņa komponētā Gaismas pils izskanēja ar labu toni, frazējumiem un elpu. Labās bass balsis efektīgi nodziedāja partitūru, un vispārējais balsu līdzsvars izveidoja burvīgu skaņu, izpelnoties lielus aplausus.

Mārtiņa Brauna Saule, pērkons, Daugava, ko pavadīja godalgotais Marijatviles Mūzikas skolas simfoniskā orķestra stīgu un perkusijas skolnieki, kur Aldis strādā kā mūzikas fakultātes vadītājs, izcēlās ar sīki izstrādātu izpildījumu. Čella partitūra, atdarinot cilvēka balsi, aizrāva jūtas ar savu saistošo spēli. Sekoja lieli aplausi.

Dienu pirms koncerta Rīgas radio SWH rīkotajā aptaujā, kurā piedalījās 136 779 balsotāju, ziņoja tīmekļa Kultūras Vēsts.lv vietnē, ka „„Saule, pērkons, Daugava“ ir kļuvusi par simtgades nozīmīgāko dziesmu Latvijā.“

Programma turpinājās ar mums iemīļoto Emīla Dārziņa Melanholisko valsi. Emīls Dārziņš cīnījās ne tik ar sevi, bet arī ar negatīviem kritikas komentāriem, kura rezultātā viņš likvidēja visus savus komponētos orķestra darbus, atskaitot šo. Pasaulē viņš pavadīja tikai 34 gadus, bet viņa valsis ir palicis tautas mūžīgā atmiņā. Atskaņošanas laikā nedzirdēju pat klepu skaņas, bet redzēju daudz kāju kustības, turoties taktī līdzi. Jāpiemin burvīgo spēli, ko paveica pūšamie instrumenti. Spontānie aplausi un balss izsaucieni apvienoja klausītājus, un pagāja labs laiks, pirms zāle norima.

Jāzepa Vītola kantāte Beverīnas dziedonis ar pilnu orķestra pavadījumu, kur koristi un instrumentālisti izcēla dziesmas dramatiskās īpašības, izveidoja brīnišķīgu muzikālu gaisotni. Kopā ar ritma maiņām, izpratām kara stāvokli un tautiskās beigas, kur dziesmas spēks uzvar karu.

Koncerts noslēdzās ar Jurjānu Andreja Latvju Vispārējo Dziesmu svētku maršu. Kā pienākas, kompozīcijai bija stingrs ritms un skaņas, cauri vijoties Rīga dimd tēmai ar izrotājumiem. Izpildījumam bija priecīga noskaņa, un no perkusijas skaņām varēja ar kāju pēdām izjust koka grīdas rībēšanu. Maršs arī bija pietiekami garš, kad varētu domāt, to tik vienu vai divas reizes būtu jānospēlē Latvijas Dziesmu svētku gājiena laikā.

Programmas otrā daļa bija kā mūsu stiprākais tautas simbols – saules aplis, jo kā iesākās ar Rīga dimd, tā arī ar to noslēdzās.

Marša koda bija Latvijas himna, kur uz ekrāna parādījās karogs, publika piecēlās kājās, dziedāja līdzi, un pēc tam izskanēja aplausu jūra.

Paldies programmas pieteicējai Zintai Ozoliņai-Šmitai, solistiem, koristiem, instrumentālistiem, visiem, kas pielika roku koncerta izveidošanā un diriģentam par tālredzību, izveidot mums burvīgu un skaistu koncertu. Ne tikai tā bija dāvana Latvijai, bet arī mums – klausītājiem.

Emīla Dārziņa dzīves moto bija Strādāt savai tautai un tās mākslai. Tie paši vārdi veltāmi arī Aldim Silam un viņa ražīgai darbībai.

Marija Perejma
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com