Vēstule Mildiņai

Mīļā Mildiņ!

Ko varu Tev uzrakstīt par nesen Adelaidē notikušajām Kultūras Dienām? Es jau nekā neredzēju. Un tomēr! Man taču ir ziņneši; pie tuvākās iespējamības iegādājos programmas grāmatiņu, un nodomāju, ka nu varēšu visu pamatīgi nokritizēt. Nav jau pašam jāredz, un reizēm ir interesanti, novērot no malas, ja tik ilgus gadus esmu bijusi iesaistīta, sevišķi ar Kopkori.

Visumā jāsaka, no visiem nostāstiem un pienestām ziņām spriežot, Adelaidē Kultūras Dienas izdevās. Protams, vienmēr jau var atrast kaut ko, par ko kasīties, piemēram, programmā daudzas valodas kļūdas (Vietām bija tādi galotņu savārstījumi, ka nevarēja lāgā saprast, kas tur domāts. Vai tiešām neviens programmas grāmatiņu nerediģē?) Nav varējuši arī izdomāt, vai viesu diriģentu no Latvijas sauc Ģirts Cep-LE-nieks vai Ģirts Cep-EL-nieks. Programmā viņa vārds un arī viņa meitas vārds (soliste kora koncertā) tiek minēts vairākas reizes, katru reizi citādāk. Cilvēks var tīri vai apvainoties.

Tajos daudzajos gados, kad es dziedāju korī, zinu, ka vismaz vienā no diviem Kopkora mēģinājumiem koristiem deva pusdienas, lai būtu spēks, pēcpusdienā turpināt un nevajadzētu koncerta dienā taisīt mēģinājumu. Pagādāja arī kaut kādu dzeramo. Šoreiz – nekā; gādā pats vai mirsti badā! Vispār, koncerta dienā garš mēģinājums ir pārāk nogurdinošs, un tad starp mēģinājumu un koncertu paliek tāds laiks, ka cilvēks nezin, ko ar sevi iesākt. Vajadzētu atlikties un atpūsties, bet tas nozīmē, ka jābrauc mājās, un ne visiem tas ir izdevīgi. Tad kur vēl pārģērbšanās.

Pēc kora koncerta notiek Sadziedāšanās. Senāk tā bija domāta koristiem un viņu piederīgajiem, varētu teikt, slēgts vakars. Katrs citpilsētu koris atveda uz sadziedāšanos kādu priekšnesumu, paslavēja paši sevi (Mazs bij' tēva novadiņ'is) un pateicās mājiniekiem; vietējie mūziķi bez jebkādu pastiprinātāju palīdzības ņēma rokās savus instrumentus un pavadīja kopīgo dziedāšanu. Nākamā KD pilsēta aicināja visus pie sevis pēc gada kuplināt kopkori. Tā bija patīkama, intīma atvadīšanās no Kultūras dienām un dziesmu draugiem. Vietējās saimnieces pagādāja vakariņas, un koristi tiešām sadziedājās un izpriecājās. Un kas notika šoreiz? Sadziedāšanos izreklamēja kā publisku sarīkojumu (vienīgais izpārdotais sarīkojums, kur pat pats kora koncerts nebija izpārdots!) Man stāsta, ka esot bijis tāds troksnis, ka blakus sēdētāju nevarēja sadzirdēt. Ar vārdu sakot, gatavais ļembasts, free for all, kam vairs nav nekāda sakara ar koristiem un sadziedāšanos. Atkal iespēja jauniešiem, kuri korī vispār nedzied, izbļaustīties un izklaigāties. Vai tas tiešām vajadzīgs?

Lai nu tas tā, bet vienu lietu, Mildiņ, es tiešām nesaprotu. Daudz runājam par savu kultūru un par mīļo latviešu valodu kā šīs kultūras stūrakmeni. Daudzinām savas dziesmas un lepojamies ar skaistām kompozīcijām. Tādā gadījumā varētu domāt, ka Kultūras Dienas šinī mūsu simtgadē atklās ar dziesmu latviešu valodā, kaut ko, kas izsaka mūsu mīlestību pret mūsu zemi un tautu, bet, galvenais, – sūri, grūti izcīnīto brīvību un neatkarību. Vai mums tādas dziesmas trūkst? Taču – nē. Bet ko redzēju programmā? Galvenais muzikālais sniegums KD Atklāšanas Koncertā notika LATĪŅU valodā par (manuprāt) galīgi nepiemērotu tēmu – Venēra un Amors. Kāds tam sakars ar mūsu lietu? Kad lasa teksta tulkojumu, gandrīz vai jāsarkst.

Nedrīkst tikai kritizēt, jāpasaka arī kaut ko labu. Ja pats neko nav darījis, ir viegli no malas nopelt citu pūliņus. Ļoti veiksmīgs esot bijis Ģimeņu rīts, kur viesojās viens no Prāta Vētras dziedātājiem un iejuties bērnu pasaulē. Krāšņas esot bijušas Tautas dejas, kur dejotāji no Latvijas pārsteiguši un iepriecinājuši ar savu profesionalitāti un soļu precizitāti. Atsevišķu koncertu KD laikā sniedza slavenais RTU Vīru koris Gaudeamus un vēl bonusa koncertu varējām noklausīties pēc KD. Par šo kori varu runāt no pieredzes, jo šo bonusa koncertu es tomēr, kaut stenēdama un vaidēdama, apmeklēju, un jāsaka, – bija vērts. Patīk tas, ka visi dzied kā viens, lai gan skaļās vietās, viens tenors mazliet pārcentās un izcēlās. Bet tas ir sīkums. Klusās vietās tik skaistu un izturētu sostenuto nekad nebiju dzirdējusi, kā no šī kora.

Koncertā bija arī instrumentāli priekšnesumi, bet tā kā man patīk mūzika, kurai ir melodija, harmonija, un, ja dziesma, tad arī sakarīgi vārdi, tad nevaru teikt, ka man visi solo priekšnesumi gāja pie sirds. Čaikovska darbu labprāt klausījos, bet Pētera Plakīda Divas Variācijas čellam atgādināja lauku sētas lopu sarunāšanos. Sākumā bija grūti saprast, vai jau tiek spēlēts gabals, vai vēl tikai skaņo čellu. Negribu nevienu apvainot, un, protams, katram sava gaume, bet man brīžiem liekas, ka modernie komponisti mazliet pārcenšas, mēģinādami būt pārmoderni.

Labi esot izdevusies Jaunā gada sagaidīšana, gan lielajā ballē pilsētas namā (par lielu naudu), gan Daugavas Vanagu namā, kur pulcējās tie, kuri negribēja dejot, bet gribēja tomēr sagaidīt Jauno gadu kopā ar draugiem un dziesmām. Un bez maksas, kas dažiem tomēr ir nozīmīgi, jo naudiņa no debesīm nekrīt. Daugavas Vanadzes bija papūlējušās arī visu nedēļu, KD viesus paēdinot gan brokastīs, gan pusdienās, un visus pārpalikumus vajadzēja apēst.

Un te nu mēs esam – jaunajā, 2019. gadā. Vēlu Tev un Tavējiem Gaišas Domas un Daudz Laimes.

Gunta
Laikrakstam „Latvietis“