Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Saules mūžu Latvijai!

Dienvidvācijas latvieši svin Valsts svētkus Eslingenā

Laikraksts Latvietis Nr. 120, 2010. g. 24. nov.
Lana Ūlmane (Uhlmann) -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Centrā stāv arhib. Elmārs Ernsts Rozītis. FOTO Lana Ūlmane (Uhlmann).

FOTO Lana Ūlmane (Uhlmann).

FOTO Lana Ūlmane (Uhlmann).

Novembris Latvijai un latviešiem ir svētkiem bagāts mēnesis. Šogad mūsu valsts atzīmēja savas neatkarības proklamācijas deviņdesmit otro gadadienu. Svinības par godu Latvijas Republikas jubilejai 20. novembra sestdienā notika arī Eslingenes Dienvidu baznīcā. Tur kopā sanāca dienvidvācijā dzīvojošie latvieši.

Sarkanbaltsarkanais karogs pie baznīcas ieejas durvīm, un latviešu draudzes locekļi ar siltiem pīrādziņiem rokās viesmīlīgi sagaidīja ikvienu atnācēju, kas sestdienas pēcpusdienā bija mērojis tuvāku vai tālāku ceļu līdz Eslingenei.

Svētku svētbrīdi vadīja Latvijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas ārpus Latvijas (LELBāL) arhibīskaps Elmārs Ernsts Rozītis. Savā sprediķī viņš izmantoja 146. Psalmu, skaidrojot, ka tā saturā daudz kas sakrīt ar mūsu tautas vēsturi. „Arī mēs esam piedzīvojuši, ka nevar daudz paļauties uz lielajiem pasaules politiķiem, bet Dievs paceļ arī tos, kas ir nospiesti,“ teica ārzemēs dzīvojošo latviešu ev. lut. Baznīcas galva. Tāpēc viņš aicināja svētku draudzi paļauties uz Dievu un kopā priecāties: „Mēs katrs šeit esam tāds, kāds esam, arī ar savām rūpēm. Taču, atdodot tās Dievam, mēs varam priecāties un būt pacilāti, jo Viņš ir tas, Kurš valda un palīdz tiem, kam tas vajadzīgs.“

Svinības turpinot, visi kopā dziedāja latviešu dziesmas un tad klausījās Štutgartes draudzes locekļa Valda Bizuna svētku runu. Vēlāk 27 gadīgais vīrietis atzīs, ka tā viņa mūžā bija pirmā runa, tāpēc bija uztraucies. Sanākušajiem klātesošajiem izteicis prieku, ka „mūsu pulciņš kļūst plašāks, un kopējai svinēšanai mums pievienojas vairāk tautieši arī no tālakām vietām,“ viņš atgādināja, ka „vēl pirms nepilniem 140 gadiem – pirmajos latviešu dziesmu svētkos, tālajā 1873. gadā dziedāja – Dievs, svētī Baltiju! Jo vārdu – Latvija – bija aizliegts izrunāt. Šobrīd Latvija ieņem savu vietu uz pasaules kartes, Eiropas Savienībā, NATO un citās organizācijās.“ Nolasījis Māra Čaklā dzejoli Veltījums, V. Bizuns, balstoties uz statistikas datiem, savā runā pievērsās pagājušajām vēlēšanām, vēršoties pie ikviena ar lūgumu nebūt bezatbildīgiem. „Katrs viens, kurš nepiedalījās vēlēšanās, ir iedevis proporcionāli lielāku spēku promaskaviskajai partijai. Katra balss kaut ko maina. Katrs viens ir atbildīgs savā priekšā par savu izvēli. Neko nedarīt arī ir izvēle.“ Dedzīgais latvietis aicināja uzņemties pilsoņa pienākumus un piedalīties demokrātiskajos procesos. Savas runas nobeigumā viņš uzsvēra: „Es ticu, ka mums, latviešiem, viss izdosies. Es ticu uz Latviju. Es ticu uz latviešiem. Saules mūžu Latvijai!“

LELBĀLvirsvaldes loceklis Pēteris Vīgants pieteica Latvijas prezidenta Valda Zatlera apsveikuma runu. Tās elektroniskās versijas pārraidi noorganizēja Jānis Lielbārdis. Pēc kopīgi nodziedātās Valsts himnas pasākuma apmeklētājus priecēja jaunā Vides Filmu studijas veidotā videofilma 8 brīnumlietas, ko latvieši joprojām dara. Interesanti, ka filmas sadaļā Piebalgas lielie lakati attainotā meistare Dagnija Kupča ir mamma Kristīnei Mollet no Rāvensburgas apkaimes, kas kopā ar vīru un bērniem arī bija ieradusies uz kopīgo svinēšanu Eslingenē.

Vakara saviesīgo daļu noslēdza kopīga pasēdēšana pie kafijas galda ar tipiskajiem latviešu pīrādziņiem un pašceptām smalkmaizītēm. Rūpējoties par svētku noskaņojumu, organizētāji galdus bija rotājuši gan ar rozēm latviešu karoga krāsās, gan arī ar maziem karodziņiem.

Latvija sirdī un atmiņās

To sestdien uz Eslingenes Dienvidu baznīcu, kas latviešu draudzei viesmīlīgi patvērumu dod jau kopš 1945. gada, bija sabraukuši visu gada gājumu cilvēki gan no tuvienes, gan tālienes. Vecāko paaudzi pārsvarā pārstāvēja tie latvieši, kas Vācijā nokļuvuši kara laikā. Piemēram, no Tukuma rajona Pūres nākusī A. Leimane, kā bēgle Vācijā nokļuva 15 gadu vecumā. Ar Eslingenes Dienvidu baznīcu Leimanes kundzei ir īpašas attiecības, jo 1947. gadā te viņa tika arī iesvētīta. Vēl tagad ar mirdzošām acīm viņa labprāt atceras iespaidīgo svinību procesijas gājienu ar trim mācītājiem un toreizējo arhibīskapu T. Grīnbergu priekšgalā. Tagad Vernavā dzīvojošā latviešu draudzes locekle pastāsta, ka Latviju savām acīm atkal ieraudzījusi tikai 1995. gadā. „Abava vairs nav tā pati kas kādreiz. Viss ir tik savāds kļuvis. Tur vairs nav gandrīz neviena no tiem laikiem. Tikai vienu skolas draudzeni satiku,“ mazliet skumji nosaka bijusī kurzemniece.

Aktīvā Eslingenes draudzes priekšniece un svētku organizētāja Inta Vīgante pieder jau pie svešumā dzimušās latviešu paaudzes. Viņas bērnības atmiņas par 18. novembri saistās ar degošu svecīšu liesmām visos logos, kur vien dzīvojuši tautieši. Savu vecāku dzimteni viņa pirmo reizi iepazina 1976. gadā. „Mans pirmais Latvijas brauciens bija arī viens no lielākajiem notikumiem manā dzīvē, kas noteikti deva zināmu virzību. Es apzinos, ka esmu latviete, un tagad varu arī labāk saprast savus vecākus. Latvietība man ir būtiska un ļoti svarīga dzīves sastāvdaļa. Bez tās es nebūtu pilnvērtīga.“ Rīkojot valsts svētku svinības, viņa domā par saviem radiem Latvijā, kam Latvijas brīvība ir visskaistākā dāvana, un atzīstas, ka tā ir arī piemiņa vecākiem, kas paši Latviju vairs nepiedzīvoja.

Raibo pulciņu kuplināja arī jaunieši, kas no Latvijas ir izbraukuši pēdējos gados. Iemesli tam ir visdažādākie. Piemēram, Rīgā dzimusī un Salaspilī uzaugusī Ieva Sarja jau trīs ar pusi gadu dzīvo Štutgartē. Viņa spēlē blokflautu, tāpēc studē Štutgartes mūzikas augstskolā. Par savu līdzdalību svētku pasākumā, viņa saka: „Man ir prieks, ka cilvēki šeit kaut ko dara. Ka viņiem ir svarīgi sanākt kopā un uztaisīt svētkus. Manuprāt latviešu mentalitāti veido lepnums par piederību savai tautai.“

Līdzīgās pārdomās par notiekošo un valsts svētku nozīmi dalījās arī Štutgartes mūzikas augstskolas students Valdis Bizuns no Lielvārdes, kuram mājās pie sienas ir Latvijas karogs. „Man ir ļoti svarīgi, ka te ir latvieši, un, ka ir iespēja satikties. Un es redzu, ka visiem, kas šeit brauc, to vajag.“ Valdis ir mācījies Lielvārdes mūzikas skolā, Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā un Jāzepa Mediņa mūzikas akadēmijā, bet paralēli strādājis Liepājas simfoniskajā orķestrī. Pēc tam divus gadus studējis Ķīles mūzikas augstskolā un pusgadu pastrādājis Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī jaunais mūziķis saprata, ka Latvijā savu jomu ir izsmēlis. „Man jau no bērnības laikiem nav bijuši tādi skolotāji, kādus es sev gribētu. Tas manī radīja lielu vēlēšanos celt Latvijas līmeni. Es zinu, ka savā jomā varu kaut ko darīt lietas labā, lai celtu Latviju labākā līmenī nekā tā ir tagad. Tāpēc es esmu šeit. Es ļoti ceru, ka man izdosies atgriezties Latvijā un tur atrast kādu prātīgu darbu,“ stāsta entuziasma pārpilnais lielvārdnieks. Latvija un latviešu valoda Valdim ir ļoti svarīga. „Latviešu valoda ir mana pirmā un vienmēr būs pirmā valoda. Nevienā citā valodā, lai cik labi to arī pārvaldītu, nekad nevarēsim izteikties tik emocionāli, kā to spējam savā mātes valodā. Man ir liels gandarījums, redzot, ka cilvēki, kas te ir piedzimuši, runā latviski, bet ir skumji, ja tā nav. Jo tad Latvijai ir par vienu latvieti mazāk. Ja mēs šādi nenākam kopā un nerunājam latviski, tad Latvija vienkārši pazūd no mūsu sirdīm.“ Atsaucoties uz reiz lasīto Vairas Vīķes-Freibergas atziņu, Valdis pārliecinoši turpina: „Nekur nav tādas saules kā Latvijā. Āfrikā tā ir dedzinoša un iznīcinoša, jo par daudz. Kanādā tās ir par maz, tāpēc tur ir tumšs un auksts. Bet Latvijā saules ir tieši tik, cik vajag. Domāju, ka tas tad arī veido to īpašo sirsnību cilvēkos, ko es izjūtu Latvijā. Nekur vējš nešalc tik īpaši un skaisti, kā Latvijā; nekur nav tādas jūrmalas kā Latvijā, jo nekur citur pasaulē nevar atrast tik daudz neapdzīvotu krastmalu kā Latvijā. Man te Vācijā ir labi, bet tās nav manas mājas.“

Kristīne Mollet Vācijā dzīvo jau 14 gadus, taču arī viņa jautāta par mājām, spontāni atbild: „Cēsīs“ un viņas acīs ieriešas nodevīgs valgums. Kristīne ir emocionāla, un kāds draugs reiz viņu nosauca pat par romantisko patrioti. Dzirdot Latvijas himnu, viņai vienmēr ir jāraud. Arī skatoties latviešu deju svētkus, esot raudājusi, jo „tas ir tik skaisti“. Viņa atzīstas, ka šeit viņai pietrūkst „latviešu mūzika, kārtīga balle līdz rītam, kur izlekties polku, rupjmaize un biezpiens.“

Helmuts Oelke Vācijā dzīvo 22 gadus. Dzimis Latvijā, jauktā ģimenē, kur tēvs ir vācietis. Lai arī piedalījies Tautas Frontes demonstrācijās, Helmuts saka, ka nav ne vācietis, ne latvietis. Viņā dzīvojot daudzas tautības. Tomēr latviešu valoda kā mātes valoda ir viņa pirmā valoda, tāpēc arī tuvākā. Arī dzeju viņš lasa un raksta latviski, tomēr uzsver: „Man ir vienalga, kur dzīvoju, galvenais ir tas, ko jūtu.“

Dzīvām sarunām un atmiņām bagāta pagāja kopā pavadītā svētku pēcpusdiena. Būt kopā, neskriet viens otram garām, bet satikties – tāds ir šo svinību kopsavilkums.

Lana Ūlmane (Uhlmann) (dzimusi Koluškina)
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com