Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


„Es zinu stipru vietu…“

Alberts Vītols – 130

Laikraksts Latvietis Nr. 531, 2019. g. 16. janv.
Dace Zvirgzdiņa -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
VitolsAlberts

Alberts Vītols.

Cesvaines luterāņu baznīcā pagājušā vasarā pieminējām kādreizējo draudzes mācītāju, pedagogu un literātu Albertu Vītolu viņa 130 gadu jubilejā.

Viņš dzimis zemnieku Jāņa un Mariņas (dz. Cerbuka no kaimiņu – Kraukļu pagasta Lēģeriem) ģimenē 1888. gada 13. augustā toreizējā Bučauskas, vēlākā Virānes, kopš 1960. gada Dzelzavas pagasta Lejas Riteņos. No 6 bērniem pieaug un garu mūžu nodzīvo trīs – Alberts un viņa divas māsas: Marta, prec. Aveniņa, kas ar vīru saimnieko Lejas Riteņos, 1949. gadā ģimene tiek izsūtīta uz Tālajiem Austrumiem, un Zenta, kas ieprecas kaimiņu Vanagu ģimenē, Kalna Riteņos.

Pēc Virānes pagastskolas Alberts Vītols mācījās Rīgas pilsētas ģimnāzijā, ko beidza 1907. gadā, tad divas ziemas strādāja Jaunpiebalgas draudzes skolā. Par teoloģijas studijām viņš izšķīries 17 gados, izlasījis gandrīz visu ateistisko literatūru un aiz brīvības lozungiem saskatījis cilvēka naidu pret cilvēku. 1909.–1918. gadā studēja teoloģiju Tērbatā, paralēli arī medicīnu un dabas zinības, kas licies svarīgi pasaules uzskata veidošanā un vēlākajā teologa praksē.

Varam runāt par Vītolu kā mācītāju – teologu, kā par pedagogu un Cesvaines vidusskolas dibinātāju un kā par literātu.

No 1918. gada februāra viņš strādāja toreizējā Biržu (Madonas) vidusskolā un nākošajā pavasarī ierosināja pārcelt skolu, kas darbojās divās īrētās ēkās, uz tobrīd tukšo Cesvaines pili. Pedagogu domas bija dažādas, jautājuma izšķiršanai sasauca apspriedi, uz kuru Izglītības ministrija bija atsūtījusi tautskolu inspektoru Miķeli Štālu. Kad sapulces dalībnieku vairums izteicās par skolas palikšanu Madonā, bet citi bija par pilnīgi jaunas skolas dibināšanu Cesvainē, viesis atbalstīja domu par Cesvaini. Dzirdot bažas, ka skolas dibinātājiem vēl nav nekādu līdzekļu, M. Štāls atbildējis: Vai tad jūs domājat, ka lielus darbus veic ar naudu? Nē, tur vajadzīgs kaut kas cits, un tā šim cilvēkam netrūkst!

A. Vītols bija Cesvaines vidusskolas pirmais direktors 1919./1920. mācību gadā, tad viņu nomainīja Jānis Saujiņš, bet A. Vītols palika ticības mācības skolotājs līdz 1924. gadam.

Viens no pirmajiem vidusskolas audzēkņiem bija krauklēnietis, vēlākais medicīnas zinātņu doktors Jānis Āboliņš (1906–1994), kas lielu dzīves daļu pavadījis Zviedrijā. Savās atmiņās viņš raksta: „Vītola stundās klāt bija visi, pat pareizticīgie un katoļi. Kādi mēs arī nebijām savā trakumā, bet viņa stundas mums bija kaut kas sevišķs. Savu stundu īsu saturu viņš nodiktēja (tas viņam bija uzrakstīts) un pēc tam plaši komentēja. Ja man kaut kā no Cesvaines žēl, tad visvairāk viņa stundu konspektu. Tā bija dzīves filozofija. Tie bija ieskati, kādus nekad vairs neesmu dzirdējis, ne arī lasījis.“

1921. gadā Alberts Vītols ievēlēts un ordinēts par mācītāju Cesvaines draudzē. Mācītājs Kārlis Kronis atceras kādu zīmīgu sīkumu. Vītola darbības sākuma gados viņa tēvs bijis baznīcas pērminderis. Viņš negribēji, ka tēvs viņam ver vārtiņus uz altāri, kā to toreiz parasti darīja pērminderi, tāpēc atteicies no šī pakalpojuma un pats vēris treliņus, ieejot altārī un no tā izejot.

Kārlis Kronis: „Draudzes darbā viņa apzinīgums, noteiktība un kārtīgums, kas paviršākam spriedējam varēja likties kā pedantisks, būs grūti pārspējams. /../ Aiz ārējā vēsuma slēpās atsaucīgs, citus saprotošs un sirsnīgs cilvēks. Viņš nesteidzās ar atbildēm, bet labprāt uzklausījis citus. Viņu respektēja un cienīja. Visos apstākļos un vienmēr viņš palika persona grata. /../ Saviesīgā pulkā viņš varēja būt patiesi omulīgs, dot sarunām un izdarībām cildenu toni, šķilt asprātības.“

Pēc otrā pasaules kara iepriekš rosīgā baznīcas darbība pakāpeniski samazinājās: jau 1947. gadā dievkalpojumi notika tikai pārnedēļām, kad bieži vien pieminēja 4 – 8 mirušos, bet kristāmie un uzsaucamie bija tikai viens vai pāris. Vēl tālāk draudzes darbība saruka 1960. gados, kad gadā nokrista 2 – 4 bērnus, izvada 7 – 9 mirušos, pieņem nepilnu simtu dievgaldnieku, bet iesvētības un laulības baznīcā vispār nenotiek. Atsevišķos gadījumos šīs ceremonijas notika vai nu mācītāja, vai attiecīgo cilvēku mājās. 1964. gadā, nespējot nomaksāt nodokļus, draudze bija spiesta baznīcu atstāt.

A. Vītola dzīvesbiedre Emma (1895–1970), bija mūzikas skolotāja, mācījusies Pēterburgas konservatorijā kopā ar vēlāko rakstnieka A. Saulieša kundzi Mariju Valteri. Viņi apprecējās 1922. gada ziemā. Bērni: Andrejs (1923–2015), Jānis (1924–2007), Maija (1927). Laikā no 1921. līdz 1941. gada ziemai mācītājs ar ģimeni dzīvoja draudzei piederošajā Mācītājmuižā Sulas upītes krastā, kur izkopa dārzu, stādīja jaunus augļu kokus, audzēja rozes un citas puķes. Aramzemi apstrādāja rentnieks. Bērniem tēvs uzsvēris, ka tas nav viņu ģimenes īpašums, bet tikai dienesta dzīvoklis, kas jāsaudzē un jākopj. Viņam nepatika vārds mācītājmuiža, oficiāli šis nosaukums saglabājās, bet, kad pie mājām likti vienādi nosaukumi, panācis uzrakstu Mācītājmāja. Padomju varas laikā Vītoliem bija šī vieta jāatstāj, un viņi pārcēlās uz Kraukļu Kalna Spārviņiem, ko A. Vītols mantoja no mātesmāsas. Diemžēl 1944. gadā kara ugunīs māja nodeg, pirmie gadi jāpavada kaut cik pielāgotā šķūnītī, vēlāk būvē jaunu ēku vecās vietā. Ceļu uz baznīcu (12 km) un draudzes kapsētām mēroja zirga pajūgā.

Visu mūžu A. Vītols turpināja studijas teoloģijā un filozofijā, ko apliecina saglabājušās piezīmes, izraksti. Visai regulāri viņš publicēja ne vien svētku noskaņu rakstus, bet arī nopietnus pētījumus. No 1940. gadu sākuma strādāja pie pētījuma par subjektīvismu reliģijā ar iecerētu nosaukumu Es zinu stipru vietu.

Tā kā mācītāja rīcībā bija baznīcas arhīvs, viņš ilgstoši studēja savu priekšgājēju – mācītāja K.D. Lenca, triju paaudžu Mīteļu un tēva un dēla Auniņu pierakstus. Rezultāts – vairāki raksti par Cesvaines un baznīcas vēsturi un divas brošūras – Cesvaines draudze. Vēsturisks apskats (1929) un Mācītāja G.F. Müteļa piezīmes par Cesvaines draudzi 1762 – 1804 (1934).

1946. gada 3. maijā viņš iecelts par Cēsu iecirkņa prāvesta vietas izpildītāju, nākošajā gadā ievēlēts par prāvestu. Kopš 1952. gada 1. janvāra, kad Cēsu prāvesta iecirkni sadalīja divās daļās, A. Vītols bija Madonas iecirkņa prāvests. No 1948. gada viņš bija baznīcas virsvaldes loceklis, 1954. gadā uzaicināts Virsvaldes prezidijā.

Pēc studiju biedra Gustava Šauruma nāves (1952) viņu iecēla par Arhibīskapa katedrāles (Doma baznīcas) dekānu. Viņu aicināja arī kļūt par šīs baznīcas un draudzes mācītāju, taču no tā, tāpat kā Pāvila draudzes mācītāja amata iepriekš, viņš atteicās, kaut Rīgas centrā gaidīja labiekārtots trīsistabu dzīvoklis ar bibliotēku, ko nevarētu pat salīdzināt ar apstākļiem laukos.

No jaunības Alberts Vītols daudz lasīja, centās iegādāties labas grāmatas. Piedalījās tautas garamantu vākšanā – pierakstīja un sūtīja uz Rīgu tautas dziesmas, mazlietotus vārdus ar skaidrojumiem.

Nopietnās tautas dziesmu studijas ļāva uzrakstīt un publicēt vairākus zinātniskas esejas par ētikas problēmām mūsu folklorā, ne velti 1948. gada autobiogrāfijā no 7 nosauktajiem rakstiem 3 veltīti folklorai, patiesībā tādu bija krietni vairāk – par Laimas likumu, Ūsiņu, latviešu tikumiskās apziņas un reliģiozitātes īpatnībām u.c. Pārliecināts, ka katram, kas „grib latviešu psihi pazīt, atliek tik viens ceļš – atpakaļ pie tautas dziesmām”. Par tautas dziesmu ētiku un latviešu un citām pagāniskām mitoloģijām Vītols 1950. gados lasīja lekcijas teoloģiskajos kursos Rīgā.

Mācītājs sastādījis divas reliģiskās daiļliteratūras antoloģijas, abas izdeva Jānis Roze. Krājuma Pie svētavota (dzeja, 31 autora 114 dzejoļi, kā arī 35 tautas dziesmas, 1926) sastādītājs nosauc, viņaprāt, četrus izcilākos reliģiskos dzejniekus: Augustu Saulieti (publicēti 26 dzejoļi), Jāni Poruku (16), Annu Brigaderi (8), Ludi Bērziņu (8). Prozas izlasē Dieva kalnā (1928) atrodam 18 autoru 43 darbu fragmentus, 9 no tiem pieder A. Saulieša, 8 – A. Brigaderes, 6 – J. Poruka spalvai. Ievadā uzsvērts, ka izvēli noteica reliģijas psiholoģijas un tautas reliģisko tieksmju un tradīciju tēlojums, ne autoru vārdi.

Nosaukt Albertu Vītolu par dzejnieku, skatoties šodienas acīm, būtu pārspīlēti. Dzejošana viņam ir viens no pašizpausmes veidiem. Mīļi ir viņa paša bērniem veltītie dzejolīši, vēstījumi sievai. Nozīmīgākie ir reliģiskie dzejoļi – galvenokārt 1924.–1927. gadā sacerēti jauni teksti populārajām garīgo dziesmu melodijām. Rakstu avota 1933. gadā izdotajā viņa brošūrā Garīgas dziesmas publicētas 30 šādas dzejas, vēl apmēram tikpat atrodamas rokrakstos, daudzām ir atzīme par ievietošanu dievkalpojumu lapiņās.

Alberts Vītols miris 1965. gada 16. septembrī, apglabāts Cesvaines Ķinderu kapos.

Mācītāja arhīvs glabājas Rakstniecības un mūzikas muzeja un Madonas muzeja krājumā. 2008. gadā draudze izdeva nelielu A. Vītolam veltītu grāmatu Es zinu stipru vietu…, kur ievietoti viņa raksti, runas, piezīmes un atmiņas par mācītāju.

Dace Zvirgzdiņa
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com