Zēna odiseja no Viļakas Latvijā līdz Blombergai Vācijā

Palielināt / Enlarge

Fronte 1945. gada 1. janvārī. FOTO US Army Map Service.

Palielināt / Enlarge

Fronte 1945. gada 1. februārī.

Trešais turpinājums. Sākums LL546, LL547, LL548.

Barga ziema Pomerānijas „maisā“

Esam Somminā (pol. Sominy) – mazs ciemats prāva ezera malā, 75 km dienvidrietumos no Dancigas. Stāvoklis ir krietni mainījies, kopš atstājam Pomerāniju septembrī. Pa šo laiku sarkanarmija ir iekarojusi Austrumprūsiju un gandrīz visu Poliju un sasniegusi Oderas upi. Vācu armija, kas kādreiz bija iekarojusi gandrīz visu Eiropu un Krievijas rietumu daļu, tagad bija smagi piekauta, noasiņojusi un noplicināta. Pomerānija ir maisā – vienā pusē jūra, otrā pusē frontes līnija, kas stiepjas no Elbingas (Elbing / Elbląg), 50 km austrumos no Dancigas, caur Šneidenmīlei (Schneidemühl / Pila) un Pozenei (Posen / Poznań) līdz Kistrinai (Küstrin / Kostrzyn nad Odrą) rietumos. Ir barga ziema; zemi klāj bieza sniega kārta, un ezers ir aizsalis. Mums nav ziemas uniformas, nav pat kārtīgs mēteļa.

Mūs izmitina tukšajās lauksaimniecību ēkās. Manai vienībai iedalīts liels šķūnis, kurā ir trīsstāvu lāvas un čuguna krāsniņa šķūņa vidū. Šķūņa sienās ir šķirbas, kuras lāpām, cik varam, paši. Prasās pēc pirts, vai vismaz baļļas karsta ūdens, lai nomazgātos; nav jābrīnās, ka visiem piemetušās utis. Salst; drūzmējamies ap krāsniņu, lai sasildītos. Ak, cik jauki bija gulēt gultiņās, tīrajās, siltajās Jozefštates kazarmu istabās!

24. decembra vakarā sapulcējamies pagalmā ap ugunskuru. Mācītāja sludinātā evaņģēlija prieka vēsts mūs neiepriecina. Bēdīgi skan mūsu svētku dziesmas. Kur ir miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts?

Ziemassvētku diena ir brīva. Šķūnī ir eglīte ar diezin kur sadabūtām svecītēm. Vakarā saņemam mēriņu degvīna, un dažs pie eglītes nodeklamē kādu dzejoli. Gandrīz tāda kā svētku sajūta... vai tikai atblāzma no pagājušām skolas eglītēm dzimtenē?

Otrā dienā aizeju pastaigāties pa aizsalušo ezeru. Prātā nāk trīs draiskulīgi, dzīvespriecīgi pārīši, ģimnāzisti, kuri bezbēdīgi slidinājās, slidoja un dejoja uz aizsalušā Viļakas ezera tikai nepilnu gadu atpakaļ. Kur tagad viņi? – izkliedēti kā sniega pārslas putenī.

Armijas apgāde ir tikko spējīga darboties; iztiekam no lauku virtuves katlā vārītas šķidras sakņu vai graudu zupas; sausā pārtika pienāk reti un neregulāri. Paiet vairākas dienas, līdz saņemam apbruņojumu; nu jau vecmodīgas kļuvušas vācu armijas šautenes (98K Mauser, piecu patronu, ar roku darbināmu aizbīdni katram šāvienam).

Drīz pēc jaungada ierodas 70 bēdīga paskata zirgi (trūkst degvielas, lai pārvietotu lielgabalus ar spēkratiem). Nu ar steigu ceļam zirgiem staļļus; nekādām kaujas apmācībām virs nav vaļas! Uzrodas arī ar zirgiem vedamie vieglie lielgabali (10.5cm leichte Feld­haubitze, leFH18).

22. janvārī uz fronti dodas divīzijas štāba un pirmā rota, un 27. janvārī sniegputenī soļojam arī mēs. Ceļā man kļūst nelabi: sāp galva, kakls un muskuļi, drebina drudzis, uznāk nespēks. Ambulancē ārsts mani izmeklē, izmērī temperatūru un tad izņem no ierindas un ievieto lazaretes vilcienā. Tā sākas garākais un neparastākais brauciens ar vilcienu manā mūžā.

Vilciens sastāv no preču vagoniem ar lielām slīdošām durvīm sānos un mazu ventilācijas lodziņu sienā pie jumta. Smagāk ievainotie guļ uz nestuvēm, bet pārējie sēžam vai guļam uz grīdas. Mums jātiek ārā no Pomerānijas maisa, un vienīgais ceļš uz rietumiem ir gar pašu jūrmalu. Un tā vilciens brauc caur Köslin (Koszalin) un Kolberg (Kolobrzeg) un tad nogriežas uz iekšzemi uz Gollnow (Goleniow) ziemeļaustrumos no Stettin (Szczecin), tad pāri Oderas upei, un mēs esam no maisa ārā! Nu jāatrod kāda lazarete prom no frontes, kur vēl ir vietas izmitināt mūsu vilciena kravu. Virzīties nav viegli. Vilciens bieži apstājās uz sānu sliedēm, lai palaistu garam ešelonus uz fronti. 6. februārī, izbraukuši cauri Berlīnei, nonākam Wittenbergā (apm. 100 km dienvidrietumos no Berlīnes), bet tad vilciens dodas atpakaļ uz Berlīni. No turienes mainām kursu dienvidu virzienā līdz Drēzdenei, tad dienvidrietumu virzienā caur Chemnitz, Plauen, Hof un Kulmbach, līdz 10. februārī sasniedzam Bad Neustadt am Saale. Pēc Pomerānijas ziemas un nabadzības šī vieta liekas kā paradīze – laiks ir rudenīgi mērens, sniega nav. Kūrorta pilsētiņa ir karā neskarta, pašā Vācijas centrā, apmēram, 100 km austrumos no Frankfurtes, tālu no frontes. Lazaretes ēka ir glīta. Plašajās palātās rindojās ērtas, mīkstas gultas ar tīriem palagiem un segām. Čaklās medmāsas, zili-baltās uniformās, pienes mums garšīgas, sātīgas maltītes. Diemžēl man un dažiem citiem šī paradīze ir jāatstāj. Mani izmeklējis, ārsts paskaidro, ka biju saslimis ar cūciņām, bet tagad esmu izveseļojies un derīgs kara kalpībai.

Niks
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl