Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Zēna odiseja no Viļakas Latvijā līdz Blombergai Vācijā

Dēkains pārtraukums ģimnāzista izglītībā (5)

Laikraksts Latvietis Nr. 550, 2019. g. 17. jūlijā
Niks -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Fronte 1945. gada 15. februārī. FOTO US Army Map Service.

Fronte 1945. gada 1. martā. FOTO US Army Map Service.

Ceturtais turpinājums. Sākums LL546, LL547, LL548, LL549.

Kur ir mans artilērijas pulks?

Saujai izveseļojušos latviešu leģionāru iedod brukšanas atļaujas un pavēl sameklēt savas vienības. Izbraucam 12. februārī.

Mūsu ceļš atpakaļ uz Pomerāniju ir vēl sarežģītāks, kā šurp braucot. Jānoķer samērā retie un neregulārie pasažieru vilcieni. Pa nakti pārguļam, paēdam un saņemam instrukcijas, kurp braukt tālāk, speciālās vācu armijas iestādēs (Frontleitstelle), kuras atrodas gandrīz katrā lielāka dzelzceļu mezglā.

Un tā mēs pamazām virzāmies caur Nirnbergu, Saalfeld, Jena, Naumburg un Halle līdz Berlīnei. Šī pilsēta ir vietām sabumbota, bet nav vēl gluži zaudējusi savu metropoles – galvaspilsētas stāju; darbojas veikali, kafejnīcas, krodziņi, kinoteātri. Varenie Brandenburgas vārti slejas neskarti, netrūkst ļaužu uz platā, alejai līdzīgā bulvāra Unter den Linden.

20. februārī mums pavēl braukt uz Pasewalk (40 km rietumos no Štetīnas), bet tur nav neviena no mūsu vienības; lai braucot tālāk uz Neubrandenburg.

22. februārī ierodamies Neubrandenburgā un tur, beidzot, satiekam puišus no 15. divīzijas, kuriem laimējies izkļūt no Pomerānijas maisa. Atrodu pat savu mugursomu, kuru biju nodevis trossē (vezumniekiem), dodoties uz fonti. Mūs izvieto neskartās mūra kazarmās. Ēdiens ir pietiekošs. Pilsēta ir samērā kara neskarta; vaļņa apjoztajā vecpilsētā vēl stāv izdegusī Marienkirche, bet visi četri greznie vaļņa vārti stāv kā stāvējuši, darbojas krodziņi un kinīši.

Bija jāapbrīno Vācijas dzelzceļš. Par spīti sabiedroto pūlēm nobumbot stacijas un sliežu tīklu, nemanīja ne lokomotīvju ne vagonu trūkumu, stacijas, kaut ne reti papostītas, funkcionēja, un vilcieni ripoja, ar bieži uz lokomotīves uzlīmētu propagandas saukli: Räder müssen rollen für den Sieg. Lielākajās stacijās zaldātus uz perona sagaidīja uniformētas jaunas sievietes (BDM – Bund Deutscher Mädel), kuras izsniedza karstu zupu, šķēli maizes vai tasi mākslīgas kafijas (Ersatzkaffee).

Neubrandenburga, kura atrodas Meklenburgas provincē, apmēram, 120 km ziemeļos no Berlīnes, liekas, ir vieta, kur sapulcējās izklīdušie karavīri no leģiona 15. divīzijas. Pa to laiku, kamēr es braukāju apkārt, leģiona 15. divīzija, ieskaitot manu artilērijas pulku, tika sūtīta Pomerānijas maisā, lai apturētu sarkanarmijas virzīšanos uz priekšu. Tur tā bija iesaistīta smagās atkāpšanās kaujās un ielenkumā pie Flatow (Zlotow) un Landek, kur daudzi krita vai tika ievainoti, un divīzija stipri saruka.

Liekas, ka priekšniecība nezina, ko ar mums noklīdušajiem īsti iesākt, kā iesaistīt mūs karā. Sarkanarmija ir sasniegusi un vietām jau krustojusi Oderas upi, un fronte ir tikai 60 km austrumos no Berlīnes. Kāds komandieris savervē no mums pulciņu vācu valodas pratēju un pavēl mums doties uz fronti, palīdzēt vācu armijai aizstāvēt Berlīni.

Izbraucam ar vilcienu 24. februārī un tad, pēc trīs dienām, caur Berlīni un Lübbenau sasniedzam Straupitz, kur pārguļam kādā skolā. Otrā rītā, ar mazo bānīti nonākam mazā ciematā (Lieberose), kur mūs devīgi pacienā ar lieliskām pusdienām (vai beidzamā maltīte uz nāvi notiesātiem?).

28. februāra vakarā mūs ar vilcienu aizvizina līdz Guben – pilsētiņai pie Neisse upes, kura ietek Oderā. Upes otrā pusē ir krievi. Skaidri dzird lielgabalu dunoņu, īsas ložmetēju zalves un kāda snaipera šautenes sprādzienu.

Pārgulējuši pa nakti šķūnī uz salmiem, otrā rītā drebelīgi soļojam uz pozīcijās izvietoto vācu kaujas vienību un piesakāmies pie tās komandiera. Saskatījis uz mūsu mundiera piedurknes Latvijas karoga krāsu vairodziņu, komandieris noprasa, vai mēs runājot un saprotot vāciski. Mūsu izvēlētais runas vīrs, acis nepamirkšķinādams, ziņo, ka neviens, izņemot viņu, vāciski neprot. Komandieris noplāta rokas un pasviež atpakaļ mums izsniegto pavēli, lai mēs lasoties atpakaļ uz mūsu latviešu vienību, viņam tādi stulbeņi, kas nesaprot vāciski, nav vajadzīgi! Tas mums nav divreiz jāsaka, un 4. martā esam atpakaļ Neubrandenburgā.

Niks
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com