Tumšā diena

Palielināt / Enlarge

FOTO Ingrīda Biezaite.

Palielināt / Enlarge

Latviešu ciems Melburnā. FOTO Ingrīda Biezaite.

Jūs, kas lasāt Ciema Avīzīti, domājat, ka mums ir tikai svētki, dziesmas un svinēšanas. Mums ir arī tumšās dienas, un tādu mums rodas arvien vairāk, kad tas gadu skaits ir lielāks. Mēs visi zinām, nav jābūt vecam vai nospiestam cilvēkam, lai justu tumšu dienu. Ir dienas, kad gribas segu pārvilkt pār galvu un neskatīties rīta ausmā. Tādās dienās mums arī negribas iet uz ēdamistabu un satikties ar cilvēkiem, kuriem ir smaidošas sejas.

Tādās dienās mums ienes istabā brokastis – siltas un smaržīgas, ļoti garšīgas. Jāceļas vien augšā un jāieēd, jo tās smaržo ļoti labi. Atļauj mums pavadīt kādu dienu gultā, bet pēc tam jāceļas. Atnāk smaidīgs kopējs, sēd un stāsta, ka kājām tas esot neveselīgi, kad tās nekustina kādu laiku. Apnīk klausīties un jāceļas vien ir, kaut arī tikai, lai apmierinātu runātāju.

Kad jau esi augšā, var jau aizstaigāt līdz ēdamistabai, tur priekšā ir galda biedri, ar kuriem kopā sēdam katrā ēdamreizē. Skatoties apkārt, pazūd tumšais brīdis, jo ir jāklausās, kas ir noticis tajā laikā, kamēr esi bijis zem segas.

Dienās, kad mēs negribam ne arvienu ielaisties sarunās, arī par to ir padomāts. Daudzās vietās ir nolikti mīksti krēsli, kur var apsēsties, un, ja uznāk snaudiens, arī tad neviens tevi netraucē. Klusināta mūzika spēlē, aizver tikai acis un sapņo par tālo pagātni. Mums ir liels krājums ar latviešu mūzikas atskaņojumiem. Telpā skan sen dzirdēta dziesma, un tu vari dziedāt līdzi. Mēs esam tauta, kas prot un grib dziedāt, tas uztur mūs možus, kaut arī mākoņi nosedz dienu.

Ja kādam no mums kājas labi neklausa, vienmēr ir kādas stipras kājas un gādīgas rokas, kas palīdz tām kustēties. Ja ir saulīte, mūs izved ārā; tad nu gan ir lieli prieki, jo var redzēt un aptaustīt kādu zariņu vai puķīti. Ar prieku skatāmies, kā vējā lokās koki. Putnu čalas un bērzu baltie stāvi, ko redzam pagalmā, vēl ilgi stāv atmiņā. Daudzi no mums nevar aizstaigāt, citam ir vajadzīga palīdzība pastumt ratus; vienalga, kā mēs tur tiekam, tas mums sagādā neaizmirstamu prieku un apmierinājumu. Paldies palīdzīgām rokām.

Šodien manu garastāvoklis uzlabojās, apsēžoties pie pusdienu galda. Noliek šķīvi priekšā, kas izskatās pēc pavasara. Tur krāsu bagātība – no saknēm un gaļas, ko mums pasniedz. Burkāni, tomāti, gurķi un vēl daudzas saknes, ko es neprotu nosaukt vārdā. Viss kopā izskatās kā saules atspīdums. Paldies čaklajam, izdarīgajam pavāram, kas to prot sakārtot. Tumšās domas atkāpjas, tikai uz to skatoties vien.

Gadus iepriekš pašam viss bija jāsagādā, jācep, jāvāra, kur nu vēl visa trauku mazgāšana un virtuves savešana kārtībā! Par to domājot, jau gribas pasmaidīt. Katrai tumšai dienai ir gaiši brīži. Ir apmierinoša sajūta, ka kāds par tevi interesējās un pievērš uzmanību. Vairākas reizes dienā kāds ienāk un uzliek siltu roku uz vaiga. Vai tev kas sāp? Vai tu vēlies kaut ko? Kaut arī mēs zinām, ka tā ir tikai tumšā diena, tomēr tādu uzmanību vēlamies saņemt vēl un vēl. Dažam no mums jau tas ir sen pagātnē, bet šodien tas nāk kā svētība.

Sēdu un domāju, kaut arī tā diena var sākties tumša un drūma, ka tikai labi beidzas. Cerams, ka rītdiena būs gaišāka un labāka.

Betija