Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Ziemsvētku eglīte Minsterē

Noskaņojums bija labs, un patika visiem

Laikraksts Latvietis Nr. 123, 2010. g. 16. dec.
Zuze Krēsliņa-Sila -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

FOTO Inga Pētersone.

FOTO Inga Pētersone.

FOTO Inga Pētersone.

Liekas, ka knapi ir aizvāktas rasola bļodas no astoņpadsmitā novembra svinēšanas, un atkal jau klāt svētki. Bet tā tas tiešām arī Katru gad' no jauna notiek, un ko tur brīnīties? Bet ir gan ko brīnīties, jo Latviešu Centra telpās 4. decembrī nāk un nāk ļaudis: te viena ģimenīte ar trim mazuļiem, te viena ar četriem, te ar zīdainīti, te ar skolas vecuma bērnu, un pārsvarā jau visur skrien un rāpjas bērnudārznieki. Čalo latviski, vecāki sapucējuši sevi un mazos, visi grib izrunāties, sasēžas pie galdiem, kamēr bērni bizo pa zāles vidu, pāri par 80 cilvēku.

Pirms tam no agra rīta jau trīs komandas Viktora Kangera vadībā ir izspēlējušas volejbola turnīru. Tas notika tuvajā Upenberga skolā, kur sacentās spontāni kopā saliktas trīs grupas, kas varbūt tīri olimpiskā līmenī nespēlēja, bet prieks gan bija visiem turnīra dalībniekiem. Īpašs atbalsts spēlētājiem nāca no pašu atvasītēm, kas starp punktu skaitīšanu un uzvaras gavilēm panašķojās no Latvijas saldumu šķīvja.

Egle un klavieres LCM zālē – liekas, ka ir kilometriem tālu prom – pašā otrā malā, bet tas viss ar nolūku. Jo no Valmieras speciāli minsteriešiem pa prieku atbraukusi Līga Stebere ar saviem trim palīgiem, lai uzvestu Ziemsvētkus kūtiņā, un tukšais zāles vidus nepieciešams kā vieta, kur visiem līdzi tēlot un piedalīties.

Satraukums liels, čubināšanās un čukstēšana knapi norimst, lai varētu iededzināt svecītes eglītē – katram bērniņam iespēja pienākt pie eglītes un kopā ar tēti vai māmiņu aizdedzināt vienu svecīti. Šogad iemācāmies, ka nākamreiz vajadzēs likt eglītē vairāk svecīšu, jo citādi nepietiek visiem ko aizdedzināt! Taču gaišums radies, un katrs savā sirsniņā var domāt par to Lielo Gaišumu, kas kūtiņā dzimst ik gadu no jauna – Jēzus bērniņa brīnums. Dāniels Brūvers uz klavierēm spēlē pazīstamās Ziemsvētku dziesmas, ļaudis labi dzied, ir silts un gaišs, un viss smaržo pēc egļu zariem un Latvijas bišu vaska svecītēm.

Dziesmas nodrukātas – pat ar visām notīm – skaisti dekoratīvā programmiņā, kas tiešām ir domāta arī kā programma, jo, ja kādam mājās svētvakarā vajag nolasīt Lūkasa evaņģēliju vai atcerēties ceturto pantiņu no Jūs bērniņi nāciet, to visu var viegli izdarīt, lietojot glīto, mazo grāmatiņu, kuras vāciņu zīmēja jauna māmiņa no Valmieras, kas Minsteres tuvumā dzīvo tikai īsu brīdi. Un, ja viss tas jaukums iet tomēr par ilgu, ar vienu ausi klausoties un nevienu netraucējot, ar zīmulīti var savienot numurus un rodas bilde!

Līgas Steberes vadībā notiek pamatīgs gājiens uz kūtiņu – nevar jau tikai tā vien uz ātro nonākt pie silītes. Tāpat kā pacietību vajadzēja, braucot garo ceļu no Valmieras caur sniegaino Poliju un Vāciju, ar mums ne tik parastiem mīnus grādiem, ir jātiek galā ar šo uzdevumu! Nav nekāda vaina, ka pa ceļam un dziedot, jāapgūst visādas mākas (piemēram, sniega vīri jābūvē!), jāmāk sadzirdēt, ko visādi dzīvnieciņi saka – vai nu suņi, āži, vai vistas, vai kā nu tur viņi visi latviski saucās un runā! Un tas viss notiek tepat mūsu zāles vidū. Mazos iedrošina tēva vai mammas klātbūtne, ir jālocās, jāiet, jādzied, utt., un arī tie, kas ir pavisam, pavisam mazi un vairāk vai mazāk griežas paši ap savu asti, var skatīties lielām acīm un klapēt mazām roķelēm, kamēr krāsainā kostīmā tērpts rūķis atvilina divreiz uz Spāniju izceļojošo vistu vai pūkaino aitiņu, vai brūno āzi.

Un pašās beigās uzrodas Ziemsvētku vecītis ar saldumu maisiņiem. Atkal ir patīkamais pārsteigums, ka ir tik daudz bērnu, ka gandrīz rodas slavenā krīze, pietrūkst maisiņu, taču laimīgā kārtā mammas bija koordinējušās ar rūķu centrāli un ieplānojušas rezervi. Tā kā viens otrs vēl bija slims, kā jau tādās ziemas šķavu sezonās gadās, tad neviens bešā arī nepalika. Lai nebūtu 40 reizes pēc kārtas jāklausās zvani skan vai pīrāgam nabagam, tad šoreiz pietika ar to, ka visi 40 bērniņi bija 40 minūtes koncentrēti piedalījušies kūtiņas apskatē, un Ziemsvētku vecītis tika cauri pa vieglo, atskaitot to, ka viņam sanāca pēc tam vēl atvēlēt savu klēpi papildus foto sesijai.

Daži laizījās ap Kārumiņu sieriņiem vai koda ābolos no vecīša tūtiņām, bet citi atkal devās pie gariem galdiem, kuri vilināja ar interesantiem piedāvājumiem no pašu sanestiem groziņiem. Karstvīna, pelēko zirņu, sīpolu un speķīšu mērces smaržas virmoja gaisā. Pārsvarā volejbolisti mocījās ap Tērvetes alus mucu, bet citreiz jāzin, ka nepietiek vien atvest no Rīgas mucu, jāved arī līdzi aparatūra, kā dabūt alu no mucas ārā, jo citādi paliek tikai putas un maldi...

Blakus istabā bija salikts tirdziņš ar Latvijas labumiem, kas nu jau kļuvis par tradīciju. Rinda sastājās gara – labi, ka ir ko apskatīt, jo plauktu iedobumā uzstādīta silīte ar pašu taisītiem mīlīgiem filca Jāzepiem un Marijām, ganiem un aitiņām, kam aizmugurē ir zilās debesis kurās pat vēl spīd vecā, labā oranži dzeltenā pašpindzelētā Betlēmes zvaigzne! Nav tik grūti būt pacietīgam, lai tiktu klāt pie saldskābmaizes, kūpinātas vistas, miežu putraimiem, nepareiziem kāpostiem vai pareizām gotiņām...

Taču noskaņojums ir labs, patika visiem un droši, ka arī Minsteres dūšīgam bērnu dārzam būs jauni līdzgaitnieki. Minsteres latviešu sabiedrība pieaug, no Latvijas tagad izbrauc ģimenes un ne vairs tikai pa atsevišķam ģimenes loceklim, varbūt tādēļ pieaug arī interese kopā pulcēties.

Zuze K. Krēsliņa-Sila
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com