Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Ēriks Ozoliņš

16.09.1923 – 03.12.2010

Laikraksts Latvietis Nr. 124, 2010. g. 23. dec.
-


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
OzolinsEriks

Ēriks Ozoliņš
16.09.1923 - 03.12.2010

OzolinsE1

OzolinsE2

„Kur tu zudi mūža ceļš, biezā rīta miglā... ?“
I. Kalnāre

Ilzes Kalnāres dzejā Ēriks Ozoliņš saklausīja melodiju un tapa dziesma. Ar šo un citām viņa kompozīcijām, Brisbanes Latviešu biedrības kora Beverīna dziedātāju pulciņš atvadījās no sava iemīļotā diriģenta.

Nedaudz mēnešos Ērika mūža ceļš pārvērtās grūti ejamā taciņā, kas 3. decembra rītā izsīka un izzuda pavisam.

Tikai dienu iepriekš viņš lūdza, lai viņam atnes nošu papīru. Viņš dzirdot jaunas melodijas. Tās netika pierakstītas, bet līdz ar viņu aizgāja aizsaulē... kā dāvana varbūt, tiem dziesmu draugiem, kuri gaidīja viņu nākam.

Ar Ērika aiziešanu Brisbanes latviešu sabiedrībai zūd stūrakmens, bet korim – tikpat kā visa sirds. Bet saviem koristiem, kā mudinājumu nepagurt, neapklust viņš atstāja bagātīgu dziesmu krājumu. Liekas, ka notiek, kā viņš būtu vēlējies. Skaitā mazs, bet gribā spēcīgs dziedātāju pulciņš turpina skandināt latviešu dziesmas, starp tām, obligāti, kāda Ērika komponēta.

Liekas, ka dziedātāji jūt ar viņa dziesmām tādu kā radniecību. Koris Ērikam bija dzīvs instruments, nepieciešams dziesmu tapšanas un spodrināšanas posmā. Bieži vien šur tur gadījās kāds maināms tonis, ko dziedātājiem nācās no atmiņām izdzēst, un vietā likt kaut ko mazliet savādāku. Tas, it sevišķi no sirmām galvām, bija daudz prasīts. Ne viens vien ilgojās pēc kaut kā vieglāka, pazīstamāka, pēc tām skanīgām Ērika harmonizētām tautas dziesmām, kas visiem patika.

Kad jaundarbi sāka parādīties, kā sēnes pēc lietus, sirmās galvas pukojās. Kāds tā aplinkus ierunājās: vai tad nav jau diezgan? Kāds cits piesardzīgāk apjautājās: Kā tas iespējams? Vai tad dienā tik stundu atliek? Kad Ēriks atbildēja, ka tā viņš izmanto bezmiegu, ārsts, tenors, piedāvāja izrakstīt miega zāles. Ēriks smējās, koristi smējās, bet kompozīcijas tāpat nāca, viena pēc otras.

Dīvaini tas, ka gadu gājumā koristu attieksme pret Ērika jauniem darbiem mainījās. Dziedātāji ar interesi gaidīja jauno un nesūdzējās vairs par izmaiņām. Likās, ka dzīvais instruments bija kļuvis gudrāks, spējīgāks cīnīties ar jauniem toņiem un lepns bez gala par savu diriģentu. Kora priekšniece Ēriku Ozoliņu nominēja Austrālijas valdības gadskārtējai balvai, un Order of Australia medali viņam piešķīra 2000. g. septembrī. Neilgi pēc tam Ērika cienītāji iesniedza Latvijas valdībai līdzīgu nomināciju, un Ēriks saņēma Latvijas Republikas Triju zvaigžņu ordeņa I pakāpes (zeltīto) goda zīmi 2003. gadā. Viņš devās uz Rīgu to saņemt pats... ļoti aizkustināts. Tādu, tik lielu godu, viņš nebija sagaidījis. Viņš neuzskatīja dziesmu darināšanu kā darbu. Tas bija tīrais prieks.

Viņš tikai rakstīja, ko sirdī dzird, bez īstas skolas, ar pašmācības ceļā gūtiem principiem. Tā viņš teica.

Ja apstākļi būtu ļāvuši viņam nokļūt konservatorijā, viņa mūža ceļš varbūt būtu citādi staigāts, bet diez vai arī tad Ēriks būtu tālu aizgājis no latviešu dziesmas. Tā viņam bija vismīļākā. To jau viņš šūpulī dzirdēja.

Ēriks Ozoliņš dzima 1923. gada 16. septembrī, Bauskas apriņķa, Jaunsaules pagasta Strautiņos, mūzikas mīļotāju ģimenē – Žaņa un Zelmas Ozoliņu vienīgais dēls. Saimniecība atradās skaistā vietā, Mēmeles krastā, bet pirmais pasaules karš bija visu izpostījis tā, ka mājas atjaunošana un aizaugušo lauku atkopšana ievilkās garumā. Žaņa Ozoliņa vaļasprieks – mūzika – smago darba nastu atviegloja. Viņš prata spēlēt vairākus instrumentus, bija kapelmeistars Jelgavas kājnieku pulkam, divu pagastu draudžu ērģelnieks, kā arī Jaunsaules kora diriģents.

Protams, ka Ērikam pirmā no tēva saņemtā dāvana nebija spēļmanta, bet mutes ermoņika, un viņš sāka meklēt un atrast pazīstamas melodijas, pārsteidzot vecākus ar brašu Kur tu teci, gailīti. Tas četru gadu vecam lauku zēnam bija pamatīgs sasniegums. Kad pirkstiņi pastiepās garāki, tēvs mājās pārnesa brīnumskaistu Hohner divrindu rokas ermoņiku. Ar tēva palīdzību mazais zēns arī to ātri iemācījās spēlēt un spēlēja visur un vienmēr, līdz pagastā viņu pazina kā lielu muzikantu.

Pirmā lielā uzstāšanās nāca Bauskas bērnu svētkos, kad, maršus spēlējot, viņš vadīja gājienu. Tos pašus viņš spēlēja meiteņu vingrotāju pulkam, tikai ar improvizācijām, lai pavadījums pielāgotos priekšnesumam. Ar šo sekmīgo uzstāšanos Ēriks izpelnījās atļauju sēsties pie tēva apbrīnojamā harmoniuma – veca, liela kalibra kājminama instrumenta, kas ieņēma viesistabā goda vietu. Vispirms gan nāca apmācības nošu pazīšanā un lasīšanā, un pagāja laiks līdz kājas ērti sasniedz paminas un pirksti oktāvu. Pirmais apgūtais gabals bija Hendela slavenais Largo, un puika to spēlējis reizi pēc reizes, tā, kā visa māja trīcēja. Vecāki juta, ka Ērikam ir talants un nodeva viņa turpmāko izglītību vietējā mūzikas skolotāja rokas. Skolotājs piekodināja, lai neļauj zēnam slinkot, jo tiek sperts pirmais solis uz konservatoriju un tālāk.

Zēns neslinkoja, bet viss pēkšņi mainījās, kad traģiskā nāvē mira viņa mīļotais tēvs. Ērika pienākums tagad bija palīdzēt mātei un turpināt tēva iesāktos darbus. Konservatorija izrādījās nesasniedzama, bet mūzika nezuda no viņa ikdienas. Pagasts Ērikam uzticēja arī Žaņa Ozoliņa ar mūziku saistītos pienākumus un lēnām, bet arvien drošāk, viņš sāka patiesi soļot tēva pēdās.

Pienāca 1941. gads, un baigā gada vagonos iesēdināja arī jaunsauliešus, starp tiem koristus un baznīcas ērģelnieku. Ēriku aicināja ērģelnieku atvietot, bet koris no nelaimes apklusa. Pēc gada, kad nāca ziņa, ka vācieši ļauj Bauskā rīkot dziesmu svētkus, Jaunsaules koris atsāka darbību ar jauno Ozoliņu kā diriģentu. Atļauja nāca ar noteikumu, ka pirmajai dziesmai jāskan vāciski. Komiteja izvēlējās garīgu dziesmu – labāk Dievu slavēt, nevis Vāczemi. Svētku programmā bija itin visas lielās latviešu kora dziesmas, un, koristus apmācot, katra nots no tām dziesmām uz mūžu iesēdās Ērika atmiņā.

Tad nāca karš un Ērikam, kara gaitas. Viss pārējais zuda. Ēriks kara beigas sagaidīja Prāgā, ar dramatisku bēgšanu no krieviem, no vienas DP nometnes uz otru. Izrādījās, ka katrā vietā, kur latvieši, tur koris, un tā, vai nu diriģējot, vai dziedot, Ērika ceļš šķērsoja pēckara Vāciju. Viņam trūka maizes, trūka viss, bet ne latviešu dziesma. Ēriks devās pāri jūrai uz Angliju, izdzirdējis, ka tur solot darbu – darbs gaidīja, kā arī mūzikā ienesīgi gadi. Strādnieku hostelī dzīvoja ap simts latviešu puiši un starp tiem mūzikas cienītāju diezgan, lai izveidotu varenu dubultkvartetu un orķestri ar visām bungām. Vakari skanēja vienos mēģinājumos, un drīz, kā dziedātājus, tā instrumentālistus aicināja piedalīties latviešu un arī angļu sarīkojumos. Angļi augstu novērtēja viņu muzicēšanu, un ielūgumi nāca pat uzstāties privātās mājās, kur viņus vienmēr labi pacienāja un atalgoja. Ērikam nāca aicinājums diriģēt vīru kori kādā ogļraču pilsēta netālu no Bradfordas, bet tur viņš palika tikai, lai sagatavotu dziesmas pirmajiem latviešu dziesmu svētkiem Anglijā. Uz svētkiem palikt viņš nevarēja. Viņam steigšus bijā jādodas tālāk uz Austrāliju. Izrādās, ka pirms gadiem, skaistā jaunībā, Mēmeles krastā viņš atdeva sirdi pārupes kaimiņu meitenei Ritai, un Rita atpakaļ to negrasās dot.

1950. g. Ziemassvētkos Brisbanē, viņi svinēja kāzas. Dzīves apstākļi toreiz bija trūcīgi, bet uz galda netrūka nekā. Kāzinieki priecājās par jaunā pāra laimi un dziedāja, un iedzēra, un dziedāja.

Brisbanē tāpat Ērikam tūliņ dziesmu draugi vēra durvis, bet bija svarīgs arī maizes darbs. Izvēle 1951. gadā nebija liela. Viņa pirmais darbs bija pie jaunas spēkstacijas būves, kur viņš kā melna darba strādnieks, lāpstām meta laužņus no kaudzēm smago mašīnu piekabēs. Atalgojums bija niecīgs, un darbs nāca ar nopietnām pēc sekām. Pēc gadiem atklājās, ka putekļi, kas darba laikā visapkārt mutuļoja, bija no azbesta, un izcelsme slimībai, kas sešdesmit mūža gadu garumā lēnām atņēma viņam elpu. Pagāja gadi, līdz uzstādīja pareizu diagnozi, sarcodosis, un tūliņ teica, ka slimība neārstējama. Iespējams, ka dziesma un dziļā elpošana pat pagarināja Ērika mūža gadus... tā sprieda speciālists plaušu slimībās.

Ēriks sākuma gados visādi centās pelnīt. Vienu brīd kopā ar sievas brāli viņš strādāja kā fotogrāfs Brisbanes upes tūristu kuģītī. Vienu brīd taisīja elegantus, labi nostrādātus portfeļus. Tādi piecdesmitajos gados visiem jauniebraucējiem bija nepieciešami un vietējos veikalos nenopērkami. Viņš strādāja fabrikās, strādāja pie būvdarbiem, līdz radās iespēja pašam sākt savu firmu un labāk pelnīt. Tā radās firma, Continental Plasterers, kas izauga, līdz savā nozarē bija starp lielākām Brisbanē.

1951.gadā, dienu pēc Ērika paša dzimšanas dienas, dzima Edgars Jānis Ozoliņš. Pēc diviem gadiem ieradās Gunārs Kārlis (Terry) un, kad tie bija paaugušies, ģimenei piebiedrojās Juris Roberts. Māja tika celta un tad paplašināta, lai būtu vieta arī Ērika mātei Zelmai, kuru dēls izsauca no Latvijas. Viņa izstaigāja Sibīrijas ceļu un atgriezās Latvijā slima un vientuļa. Pie dēla bija viss un vairāk, bet viņa nevarēja pierast pie svešās zemes. Pirms viņa mira, viņa lūdza, lai viņas pelnus ierok Jaunsaules kapos. Bija jāsagaida Latvijas neatkarība, pirms pat mirušam deva atļauju ceļot uz dzimto pusi.

Ēriks ieradās Brisbanē, kad dziesmas jau sāka skanēt. Vispirms vīru dubultkvartets, vēlāk jauktais koris. Kā pašu sākumu sava un kora Beverīna kopīgam darbam Ēriks uzskata 1953.gadu, kad koris dziedāja Valsts svētku svinīgajā koncertā. Sekoja gatavošanās uz pirmajām Austrālijas latviešu Kultūras dienām Brisbanē, un tā tas turpinājās. Katru gadu līdz ar rakstītām kamanām, kādā no Austrālijas pilsētām ieradās kārtējās latviešu Kultūras dienas, kur Ēriks ar saviem dziedātājiem vienmēr bija mīļi aicināts un gaidīts. Tos pirmos divdesmit Kultūras dienu gadus Ēriks novērtē kā latviešu mūzikai svešumā pašus skanīgākos, spēcīgākos. Bet skanīgākie gadi paskrēja žigli, kā stirnas Strautiņu pļavās. Labās balsis novecoja vai pazuda. Ēriks kā ar uguni meklēja dziedātājus. Viņš priecājas par katru, kurš atsaucās, par katru palīgu, par ciemiņiem no kaimiņu koriem, kuri kādreiz atskrēja palīdzēt tenoriem vai basiem, soprāniem, altiem... un tā līdz 2010. gadam.

2010. gada sākumā viņš atskatījās uz 57 Beverīnas korim un dziesmai dāvātiem gadiem. Viņš gaidīja Ziemassvētkos svinēt 60 mīļus gadus – ar Ritu kopā pavadītus – viņu abu viena lielā bēda, vecākā dēla Edgara pāragrā aiziešana, kopā pārdzīvota, kopā vien panesama. Viņu prieks – labi, gādīgi dēli – Terijs un Robs ar ģimenēm un mazbērnu dāvātie mazmazbērni, kā arī radi un sirsnīgi draugi kā šeit, tā Latvijā un visā pasaulē.

2010. gada sākumā bija daudz par ko pateikties un uz ko cerēt. Koris gatavoja dziesmas maija sarīkojumam. Ja būs klavieru pavadījums, tad toni noturēs. Tas bija pats galvenais... noturēt toni. Ja tas pazuda, Ēriks bārās. Viņš nevarēja saprast, ka ne visiem pieder absolūtas ausis.

Viņš Ritai atzinās, ka vienmēr cerējis un centies sasniegt nesasniedzamo un būtu gandarīts, un viss mūzikai veltītais laiks būtu attaisnots, ja arī viena, tikai viena viņa dziesma paliktu latviešu kora dziesmu krājumā.

Viņa koristi teiktu... Paliks! Viena paliks... vismaz...

Kopā vairākos dziesmu sējumos atrodas 168 Ērika Ozoliņa kompozīcijas un tautas dziesmu apdares.

Brisbanes Latviešu biedrības kora „Beverīna“ otrais alts
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com