Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Saknes meklējot (7)

Corona vīruss „Covid – 19“

Laikraksts Latvietis Nr. 582, 2020. g. 17. febr.
Vera Volgemute Rozīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Ieva Krumina. BEAUTIFUL MIND (Brīnišķais prāts).

Sestais turpinājums. Sākums LL570, LL571, LL573, LL576, LL578, LL579.

Honkongas vadošais epidemilogs prof. Gabriēls Leungs šajās dienās paziņojis: „Ja koronavīrusa izplatība netiks maksimāli ierobežota visā pasaulē, tad epidēmija var skart divas trešdaļas pasaules iedzīvotāju, un to vairs nebūs iespējams kontrolēt.“

Tas nozīmē, ka agrāk vai vēlāk jebkurš no mums vai mūsu tuvinieki var kļūt par šī biedējošā vīrusa upuriem.

Ar katru dienu vadošās ziņu aģentūras piešauj eļļu jau tā sakarsušajai satraukuma atmosfērai, nosaucot saslimušo un aizvien pieaugošo vīrusa upuru skaitu. Tūkstošiem cilvēku ik dienas jūtas tā, it kā gaidītu pulvera mucas uzsprāgšanu, uz kuras paši sēž. Mazāk runā par izārstētajiem, un vēl mazāk – par ārstiem, kuri, riskējot saslimt paši, stundām ilgi glābj cilvēku dzīvības. Kādā no preses izdevumiem parādījās pārgurušo ārstu fotogrāfijas, kuru sejās dziļas pēdas atstājušas garajās darba stundās uzliktās sejas maskas.

Bailes un panika tiek sēta no visām pusēm. Traģisku priekšnojautu pārmākti, cilvēki steidz iepirkt pārtiku, bailēs atturas iziet ārā no mājām, doties ceļojumos vai pulcēties tur, kur atrodas vairāk ļaužu.

Zinu cilvēkus, kas gandrīz ik stundu klausās vai skatās ziņu raidījumus. Un katru stundu nervozitātei tiek pielikta klāt vēl kāda baiļu deva. Pēc tam dzirdētais, redzētais un lasītais tiek apspriests ar draugiem, radiem un paziņām.

Tā šie baiļu viļņi kā milzu mākoņi veļas pār visu mūsu planētu.

Bet tieši bailes ir tās, kas visvairāk grauj cilvēka imūno sistēmu! Mēs katrs kādreiz esam teikuši: „Es no bailēm sastingu!“

Kāpēc? – Tāpēc, ka muskuļi saspringst, asinsvadi tiek saspiesti, un asinis vairs nevar brīvi cirkulēt pa mūsu vēnām, apgādājot šūnas ar skābekli un visām tām vielām, kas dara mūs stiprus un stiprina mūsu imūno sistēmu.

Tā mēs nokļūstam kā vāveres ritenī, – jo vairāk pakļaujamies bailēm, jo vairāk pakļaujamies arī riskam noplicināt mūsu imūno sistēmu, zaudējam aizsargspējas un, ja arī mūs neķers koronavīruss, tad pēc ieilguša baiļu un stresa stāvokļa, kādā veselības traumā iedzīvosimies gandrīz vai garantēti.

Dažādas masu epidēmijas laiku pa laikam skārušas cilvēci vienmēr. Tas ir gandrīz neizbēgami, un pat neraugoties uz medicīnas tehnoloģiju aizvien pieaugošo attīstību, kā redzam, jauni vīrusi pārsteidz mūs nesagatavotus.

Kā un kur cilvēki smēlušies spēku izdzīvot šādu epidēmiju laikā? Kur un kā smēlušies dvēseles mieru un spēku pat vistumšākajās dzīves stundās? Kādi bijuši tie stiprie, garīgie balsti vislielākajā nemierā un bezcerībā?

Es noteikti nevaru runāt par Tālo Austrumu reliģijām vai mācībām, bet es ticu, ka arī tur ir atrodami līdzīgi teksti, tikai izteikti citādos vārdos. Es varu dalīties tajos spēka avotos, kuri sakņojas kristietībā – gan Jaunajā, gan arī Vecajā Derībā.

Tie ir padomi ar pārlaicīgu, universālu, mūžīgu vērtību, jo to autors ir visu mūsu Radītājs, kurš kādā noteiktā vēstures laikā runājis caur konkrētu cilvēku. Šis cilvēks, kā, piemēram, Ījabs vai Jesaja, – bijis ar dzīvu, patiesu Dieva pieredzi. Jau pats vārds Dievs rada īpašu problēmu tāpēc, ka tas ir lietvārds, kurš pēc savas būtības attiecas uz transcendentu realitāti, un tas ir iemesls, kāpēc tas nav nosakāms mūsu pieredzē.

Tomēr ir bijuši cilvēki, kuri balstoties uz savām ļoti personīgām garīgām pieredzēm un sajūtām, veidojuši priekšstatus par to, ka Dievs ir mīlošs, visu varošs, ka Viņš dod spēku, mierinājumu un palīdzību.

Kāpēc mūsdienās ar tik lielu interesi tiek pētīta mistiskā teoloģija? – Tāpēc, ka bez šīs konkrētās kāda cilvēka mistiskās pieredzes nav iedomājama neviena pasaules reliģija. Mistiskajā pieredzē veidotie ticējumi ir pamatoti ticējumi un tādējādi vienmēr racionāli. Arī mūsdienās ir neskaitāmi cilvēki, kuri, balstoties uz Dieva pieredzējumiem, uz Radītāja izjūtu, noteiktās situācijās Dievu sajūt līdzīgi kā vairākums no mums sajūt smaržu, krāsu vai siltumu.

Kāds ārsts man stāstīja, ka reiz slimnīcas reanimācijas nodaļā pat kāds karojošs ateists nometies ceļos pie sava slimā bērna gultiņas, asarām plūstot, izmisīgi lūdzis Dievu.

Šādi piemēri būs laikam katram no mums.

Tad, kad visi ceļi pēc palīdzības izskrieti, bet nekas nemainās, – tad cilvēks sauc pēc Dieva palīdzības.

Taču pareizāk būtu apstāties, norimt un VISPIRMS vērsties pie Dieva, jo Viņš ir visu lietu kārtotājs: Turiet drošu prātu, Es tas esmu! Nebīstieties!... – kā Kristus teicis.

Tas prasa sistemātisku prāta darbu, intensīvu prāta piepūli, vingrināšanos ikdienā, līdzīgi kā trenējoties sportā vai apgūstot kādas jaunas iemaņas, piemēram, iemācīties braukt ar auto, iemācīties tamborēt, spēlēt klavieres un tamlīdzīgi. Kā reiz teicis Napoleons: Grūti mācībās, viegli kaujā.

Un tā kā šie garīgie vingrinājumi ir tik grūti izdarāmi, tad bieži notiek tā, kā tas aprakstīts Vecajā Derībā Jesajas grāmatā 30. nodaļā:

„Tā saka Kungs Dievs, Israēla Svētais:

„Atgriežoties un norimstot jūs būtu izglābti, mierā un paļāvībā jūs atrastu spēku! – bet jūs negribat!“

Jūs sakāt: „Nē! Mēs tad jau drīzāk dosimies projām ar zirgiem!“

„Nu tad skrieniet arī!“

„Ar ātriem zirgiem mēs jāsim!“

Nu tad vajātāji arī lai būtu tādi ātrskrējēji! Tūkstotis jūsējo bēgs no viena vīra kara sauciena un no piecu vīru kara sauciena jūs bēgsiet visi! Tā jūs bēgsiet, kamēr no jums pāri paliks tikai karoga kāts kalna galā, tik miets paugura galā!“

Katram no mums ir savas pieredzes, kā rīkoties stresa un izmisuma mirkļos. Katrs cilvēks ir savādāks, visiem noteikti nederēs viena un tā pati metode. Īsi aprakstīšu kādu ļoti senu, taču iedarbīgu pieredzi.

Vispirms jāatceras, ka nevar uzreiz sasniegt garīgus augstumus. Līdzīgi, kā tas ir sportā, mūzikā vai apgūstot jebkuras jaunas iemaņas.

Vispirms jāsāk ar mēles nekustināšanu un acu apkārt neskraidīšanu. Jāatlaiž saspringums – kā vijoles stīgām – labi uzskaņotām, mūsu garam jābūt ne saspringtam, ne atslābinātam. Bet uzmanīgam, ļoti vērīgi ieklausoties klusumā. Es stāvu pie durvīm un klauvēju...

Visas citas domas šajā brīdī ir prom. Neviens iemītnieks nedzīvo manā galvā – ne ienaidnieks, ne tuvākais, ne mīļākais cilvēks, – neviens, izņemot To, ko es gribu sagaidīt pie šīm Mūžības durvīm.

Jebkuras attiecības sākas ar brīdi, kad es vienu cilvēku atdalu no pūļa, un viņš kļūst man vienīgais. Viņš nav anonīms.

Tā šajā brīdī es klusumā mierīgi, dziļi elpojot, ar paļāvības pilnu sirdi GAIDU savu Radītāju. Klusējot es it kā stāvu okeāna centrā, kur apkārt plosās vētra. Bet es esmu šajā klusuma centrā. Tajā miera punktā, kur it kā nekas nenotiek, darbojas Dievs – reāli dzīvs!

Nevis projicējot savas paša domas, bet ieklausoties Dievā – ar pilnīgi atvērtu prātu, bez citām domām, atslābināti un pilnīgā mierā. Klusumā ir KĀDA klātesamība, tas ir piepildīts klusums, kurā valda dziļš miers un harmonija.

Klusumu vienmēr var atrast, ja prāts ir mierīgs.

Ja es visu laiku runāju, tad – kad Dievam būs laika man kaut ko teikt?

Pat iemācītās lūgšanas var traucēt satikties ar Dievu, jo šīs lūgšanas ir bijušas konkrētu cilvēku sarunas ar Dievu tieši tam cilvēkam. Lai cik skaistas tās arī nebūtu, tās būs piesavinātas lūgšanas tik ilgi, kamēr tās, ja ir vēlēšanās, var ar sirds degsmi tik ilgi atkārtot, kamēr tās kā zīmogs kļūst par savu personīgo sarunu ar Dievu.

Tikpat labi, ja ir vēlēšanās, var mācīties savus iemīļotos Psalmus no galvas un tos lēni atkārtot tad, kad prāts kļūst nemierīgs.

Un tad atkal atgriezties klusumā.

Šādā klusumā var stāstīt Dievam visu, kas uz sirds. Uzticēt Viņam to, ko nevienam citam neuzticētu. Mīlestībā un lielā paļāvībā lēni stāstīt. Apklust. Un mācīties klusumā saprast Viņa atbildi. Tā būs atbilde, kas palīdzēs saprast būtību tam, kas notiek, kas sāp, kas racionāli nav bieži vien izskaidrojams.

Cik dzidra sirds, tik daudz vairāk un vairāk atklājas Radītāja mierinošā atbilde, kas dod spēku, veselību un arī drosmi jebkādos apstākļos.

Ir vēl kāda interesanta pieredze, kā mācīties apturēt skrejošo laiku. –

No rīta pēc brokastīm ērti apsēdies iepretim logam, pagriezis muguru visiem istabas krāmiem. Noliec priekšā svecīti, krustiņu. Un vienkārši paliec mierā un klusumā vismaz 5 minūtes. Ar laiku – 10, vēlāk – 15 minūtes. Pirmajā reizē vari lēnām paskatīties apkārt, kur tu dzīvo – vēro mēbeles, lietas, kas tev visapkārt.

Priecājies par skaisto klusumu tavā istabā!

Šajā klusumā var 15 minūtes adīt vai tamborēt.

Mācīties neskatīties pulkstenī, neskatīties telefonā, neskatīties internetā. Un nejusties vainīgam par šo klusumā un mierā pavadīto laiku. Jo tas ir Dieva laiks. Tad, kad pārvar iekšējo steigu un satraukumu, laiks sāk ritēt harmoniski – it kā patīkami peldot. Ir labi dienas laikā jebko darīt lēni un nesteidzoties. Kāds mūks reiz teicis: „Ja ātrāk nenomirsi, laika pietiks. Ja nomirsi iepriekš, tad arī darīt nevajadzēs.“

Sākumā grūti to īstenot, jo vienmēr jāpaspēj darīt neatliekamas lietas... Taču jau pēc nedēļas var sākt piedzīvot prieku par šo atklāto miera un klusas svētlaimes sajūtu, neatkarīgi ne no viena cilvēka un neatkarīgi no notikumiem, ko pats nevar mainīt. Bet Dievam visas lietas iespējams!

Tā ir īsta spēka un veselības dziedinoša oāze, kas stiprina imūno sistēmu spēcīgāk, nekā varam to iedomāties.

Vera Volgemute Rozīte
Eslingenā,
2020. gada 11. februārī



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com