Latviešu bēgļi piena pārraugu darbā Vācijā (3)

Palielināt / Enlarge

Apliecība, ka Valsts lauksaimniecības organizācija ir Guntaram Saivam likusi izvest piena kontroli Mīlkendorfa un Melsdorfa biedrībās. FOTO Guntars Saiva.

Palielināt / Enlarge

Mūsu dzīves vieta Ruszē, Dorfštrāse 65 (1985. gadā). FOTO Guntars Saiva.

Palielināt / Enlarge

Saimniecība Melsdorfā, uzņemta 1985. gadā. FOTO Guntars Saiva.

Palielināt / Enlarge

Saimniecība Melsdorfā, uzņemta 1985. gadā. FOTO Guntars Saiva.

Noslēgums. Sākums LL586, LL587.

Piena pārraugu darbā

Jau tūlīt pēcpusdienā bija jābrauc no Eitīnas caur Ķīli uz Melsdorfu pieteikties pie vietējā zemnieku vadītāja. Ieradāmies pavēlu vakarā. Mūs ļoti labi uzņēma. Nākošajā dienā mēs varējām izvēlēties starp divām apmešanās vietām – atsevišķu mazu baraciņu vai vienu istabu ar virtuvi Štoltenbergu divstāvu ģimenes mājā Ruszē (Russee) ciemā, Dorfštrāsē 65. Šīs mājas saimnieki izlikās ļoti patīkami, tamdēļ izvēlējāmies pieņemt viņu piedāvājumu. Mājas saimnieks bija skolotājs, karjeras dēļ sastāvēja arī partijā. Vēlāk dabūjām pārliecināties, ka viņi patiešām bija ļoti labi cilvēki, izpalīdzīgi, labi saprata mūsu likteni. Pats saimnieks Pirmā pasaules kara laikā bijā cīnījies vācu armijas rindās un pat uz Latvijas zemes; kādu laiku sēdējis ierakumos Biržu apkārtnē. Ruszē ciems robežojas ar Ķīles pilsētu un ir praktiski pilsētas turpinājums. Atrodas tikai kādus 5 km no pilsētas centra Rendsburgas virzienā. Nokārtojuši apmešanos, devāmies atpakaļ uz Hoffsteti, kur bija palikusi māte un ar dažām, vēl no Latvijas līdzpaņemtām mantām, braucām uz mūsu jauno dzīves un darba vietu. Ruszē ieradāmies īsi pirms Ziemsvētkiem. Mājas saimnieki mums pat uzdāvināja mazu Ziemsvētku eglīti.

Darbā mēs bijām padoti Šlēsvigas-Holšteinas Pārraudzības organizācijai (Landeskontrollverband). Mūsu tiešā šefa, apriņķa inspektora (Leistungsinspektor) O. Heiligtāla (Heiligtag) darba vieta bija Rendsburgā, kādus 30 km no Ķīles. 2. janvārī aizbraucām ar viņu iepazīties. Viņš mums izdeva apliecības, ka Valsts lauksaimniecības organizācija ir mums likusi izvest (beauftragt) piena kontroli Mīlkendorfa un Melsdorfa biedrībās.

3. janvārī jau uzsākām darbu Mīlkendorfa biedrībā. Mīlkendorfa biedrības platība bija liela, jo tur bez paša Mīlkendorfa vēl ietilpa Ruszē ciems (11 saimniecības) un viena saimniecība Ķīles priekšpilsētā, Haszē (Hassee). Daļai šīs biedrības bija pilsētniecisks raksturs, tamdēļ tur bija vairākas mazas saimniecības ar tikai 2 vai 3 govīm. Melsdorfa biedrība bija vairāk tipiska lauku biedrība, bet arī tur tikai kāda puse saimniecību koncentrējās ap pašu Melsdorfa ciemu, pārējās bija diezgan izklaidus. Katrā biedrībā bija 24 saimniecības. Lai, vismaz no sākuma, justos drošāki, abas biedrības apkalpojām kopīgi. Bieži kontrolējām blakus saimniecībās, tad arī reizē varējām doties uz kontroli. No mūsu dzīvesvietas tālākās saimniecības bija vairāk nekā 5 km; tāds gabals tad nu bija jāveic četras reizes dienā. Ziemas laikā – tumsā. Nebija jau nekāda smagā ziema, bet pa paplānu sniega kārtu tomēr bija jābrien.

Gandrīz visās saimniecības govis slauca tikai divas reizes dienā. Kontroli sākām ar vakara un nobeidzām ar rīta slaukumu. Vakara slaukumu sākums bija starp plkst. 16.15 un plkst. 18.00, rīta slaukums starp plkst. 5.15 un plkst. 7.00. Četrās saimniecībās Ruszē un Haszē govis slauca 3 reizes dienā. Visās saimniecībās dzīvojamā daļa, šķūnis un kūts bija zem viena jumta.

Janvārī, darbu sākot, zināms uztraukums jau bija. Kā vācieši skatīsies uz mani, tādu pusaudzi, kas nu atsūtīts kontrolēt, cik viņi pienu izslauc. Par to, ka esmu spējīgs kontroliera darbu veikt, man šaubu nebija. Biju jau audzis tādā ģimenē, kur savā laikā abi vecāki bija tādu darbu strādājuši. Daudzas reizes arī biju vērojis pārraugus viņu darbā Latvijā. Bijām arī apbruņoti ar apriņķa inspektora izdotajām apliecībām ar lūgumu mūsu darbā neradīt nekādas grūtības. Mans uztraukums tomēr izrādījās velts. Ja kāda maza problēma bija, tad tā tagad ir aizmirsusies. Tāpat nevaru atcerēties, ka būtu bijuši kādi aizspriedumi par to, ka bijām ārzemnieki. Man jau bija gan tikai 15 gadi, uzdevos tomēr par gadu vecāks. Varbūt tas bija 8 gadu diktatūras iespaids, ka vācieši bija pieradināti padoties visiem noteikumiem un rīkojumiem. Ja nu reizi bijām norīkoti darbā, tad nu tur neko nevarēja darīt. Es arī nebiju pats jaunākais piena kontrolieris, tāds pēc kāda mēneša kļuva mans nedaudz jaunākais brālēns, bet arī viņam piena pārrauga darbs nebija galīgi svešs, jo bija jau nobeidzis Priekuļu lauksaimniecības vidusskolas pirmo klasi.

Otrā mēnesī nedrošības sajūta jau bija izzudusi un trešajā jau bijām iedzīvojušies savā jaunajā darbā. Pašiem likās, ka tikām uzņemti gandrīz kā savējie. Zinu, ka kādiem citiem kolēģiem bija jānorij arī pa rūgtākam kumosam. Taču daudz atkarājās arī no mums pašiem, kā mēs uzvedāmies, kā ģērbāmies, kā mēģinājām ar zemniekiem saprasties. Laiku pa laikam kādās saimniecībās arī dabūjām dažas mārciņas kartupeļu ar ko papildināt mūsu samērā nabadzīgo uzturu.

Nepilnīga vācu valodas pārvaldīšana daudziem jaunajiem pārraugiem sagādāja zināmas problēmas. Saprašanās problēmas apgrūtināja arī tas, ka agrāk Šlēsvigā-Holšteinā runāja lejasvācu dialektā (Plattdeutsch), arī vēl 1945. gadā daudzi vecākās paaudzes cilvēki runāja tikai šajā dialektā. Lielums gados jaunāko, kas bija skolā mācījušies augšvācu valodu, bija vai nu iesaukti armijā, vai arī citādi nodarbināti kara rūpniecībā. Mājās galvenokārt bija vecāki ļaudis. Vairums darbaspēka bija ievestie poļi un citu Austrumeiropas tautu strādnieki. Lauku mājās, īpaši virs kamīniem, bieži varēja redzēt uzrakstus lejasvācu dialektā. Mūsu abu vācu valoda nebija visai droša un ar vārdiem bagāta, tamdēļ saprašanās ar šī dialekta runātājiem nebija vieglā. Ar laiku jau dažus vārdus iemācījāmies. Vēl 1985. gadā Melsdorfā redzēju šajā dialektā rakstītu veikala izkārtni. Iespējams, ka mūsu grūtības ar lejasvācu dialektu tušēja mūsu nepilnīgā valodas pārzināšana, jo vācieši bija pieraduši, ka, no dažādām malām nākuši, arī bieži paši savā starpā nevarēja saprasties.

Mūsu darbs bija tipisks piena kontroliera darbs – nosvērt pienu un ierakstīt grāmatās. Tēvs savās atmiņās ir rakstījis: „Piena kontroliera darbs ne ar ko neatšķīrās no Latvijā parastā piena pārrauga darba. Bija tāpat savas veiksmes un neveiksmes, prieki un bēdas. Galvenais, ka tā bija inteliģenta nodarbošanās. Ļoti daudziem bēgļiem bija jāsamierinājas ar darbu fabrikās un lauku saimniecībās.“

Vēlāk izrādījās, ka mūsu darba laiks sakrita ar kara pašiem pēdējiem mēnešiem, bet kara beigas arī vēl nezinot, ikviens vairāk domāja par to, kā labāk izdzīvot. Vācieši bija mācījušies būt uzmanīgiem; ar ārzemniekiem par politiku un kara iznākumu runāja maz. Vācu zemnieki, tāpat kā latviešu zemnieki vācu okupācijas laikā, bija aplikti ar smagām nodevām. Saimniecībā varēja patērēt tikai noteiktu daudzumu saražotās produkcijas, pārējais bija jānodod/jāpārdod valstij. Tas attiecās arī uz izslaukto pienu; tikai noteiktu vairumu varēja patērēt saimniecībā, pārējais bija jānodod pienotavā. Tā nu piena pārraugi bija kļuvuši arī par piena nodevu izpildes kontrolieriem. Laiku pa laikam pārrauga ieraksti arī patiešām tika salīdzināti ar pienotavās nodoto pienu. Vienā gadījumā saimnieks stingri norāja priekšstrādnieku, jo pienotavā nebija nodots pienākošais piena vairums. Tas gadījums lika pārdomāt par mums uzticēto pienākumu pildīšanu. Protams, pareiza izslaukuma konstatēšana ir sugas lopu izlases darba pamatā, tomēr arī apzinājāmies, ka tā negarantēs Lielvācijas uzvaru, bet gan atvieglos vācu zemnieka (un arī pārrauga) dzīvi kara pēdējos mēnešos. Zināmu kompromisu arī atradām. Jau marta kontroles laikā vienā saimniecībā tiku lūgts katras govs izslauktā piena ierakstu samazināt par 1 kg katrā slaukuma reizē. Nebija jau tā, ka no tā pārraugam nebūtu ticis kāds labums. Interesanti atzīmēt, ka kontroli mūsu biedrībā pie Melsdorfa zemnieku vadītāja jau ilgu laiku bija darījis pats Šlesvigas-Holšteinas Pārraudzības organizācijas vecākais inspektors Ors (Orr), un arī turpināja to darīt pēc mūsu stāšanās darbā. Iespējams, ka tur abām pusēm bija zināms labums.

Kara apstākļos trūka ķimikāliju un darbaspēka, tamdēļ piena paraugus tauku procenta noteikšanai bija atļauts ņemt tikai dažās sugas lopu audzēšanas saimniecībās. Pēc pirmās reizes aizsūtījām paraugus uz tauku procenta analīzes centrāli, bet nekādus rezultātus nesaņēmām. Vēlāk gan paraugus turpinājām ņemt, bet izlietojām tos sava uztura papildināšanai.

Uz pavasara un Vācijas galīgā sabrukuma pusi, kas sakrita arī ar daudzu govju atnešanās laiku, mums ziņoja, ka daudz teļu piedzimuši nedzīvi. Ieraksts totgeboren bija jālieto negaidīti daudzas reizes. Normālos apstākļos tas saimniekam būtu bijis riskanti. Reiz kāds nokaunējies Ruszē saimnieks ar mazu gaļas gabaliņu arī pārraugu pārliecināja, ka teļš patiešām piedzimis nedzīvs.

Pēc izdarītās rīta kontroles un ierakstiem grāmatās parasti tikām pacienāti ar brokastīm, kuras mums pasniedza pie mūsu darba galda. Divas vai trīs ļoti plānas šķēlītes maizes, parasti apziestas ar cūku taukiem, bieži apkaisītas ar nedaudz cukura. Tāda bija vietējā paraža. Krūzīte graudu kafijas. Īsto pupiņu kafiju izsniedza tikai pēc īpaši smagiem gaisa uzlidojumiem. Pārtikas talonus gan mums neviens neprasīja. Pēc noteikumiem saimnieki varēja to darīt. Ar saimniekiem netikām kopā ēduši, iespējams, ka mūsu brokastu laiki nesakrita; iespējams, ka viņi ieturēja bagātākas brokastis. Nedomāju, ka, lietojot šodienas terminoloģiju, tā bija diskriminācija, ka mums ēdienu pasniedza atsevišķi. Diskriminācija gan bija ar ievestajiem strādniekiem; ar tiem vācieši nedrīkstēja ēst pie viena galda. Tikai vienā manā saimniecībā Melsdorfā šo noteikumu pārkāpa, ēdot kopā ar kalponi, kādreiz izcilu poļu operdziedātāju. Pēc brokastīm devāmies uz māju, tikai vienu reizi divās blakus esošas sugas lopu audzētāju saimniecības palikām uz pusdienām. Vairāki mūsu kolēģi gan regulāri pusdienoja.

Tikai dažās saimniecībās aprunājās ar tēvu par kādu sugas lopu izlases jautājumu. Viena no tādām bija Melsdorfa biedrības Mettenhofā, kur blakus mājās saimniekoja divi brāļi. Tur arī atgadījās nelaimes gadījums – bullis no muguras notrieca tēvu zemē. Šis ievainojums, laiku pa laikam, lika sevi just visu tēva dzīves laiku. Šo māju saimnieki pilnīgi atklāti izteica savu neapmierinātību ar nacionālsociālisma režīmu. Mums pat ierādīja gabaliņu zemes ģimenes dārziņam. Pienāca kara beigas, un to nevarējām izmantot.

Jau minēju, ka pārraugam bija jāsadarbojas ar ciema zemnieku vadītāju. Mūsu biedrību ciema zemnieku vadītāji nekādus pienākumus mums neuzlika, nedz arī interesējās par mūsu darbu. Problēmas gan mums bija ar Ruszē birģermeistaru. Mums trūka gan drēbju, gan pašu nepieciešamo saimniecības piederumu, kurus bez atļaujām nevarēja iegādāties. Kamēr vēl veikalos bija mantas, tikai pāris lietām viņš mums izsniedza atļaujas. Tikai kapitulācijas priekšvakarā kļuva devīgs, jādomā, ka gribēja sadzīvot ar ārzemniekiem, bet tad jau viss bija izpārdots un pat izlaupīts.

Visumā par dzīves apstākļiem līdz kara beigām varējām būt apmierināti. Ar pārtiku varējām iztikt, ar laiku radās iespējas nedaudz papildināt to, ko dabūjām uz kartiņām. Ar pašu darbaspēku un lauksaimnieku palīdzību sagādājām malku, varējām savu istabu turēt siltu. Ķīles pilsēta nebija tālu, tur vēl darbojās pirts. Varējām regulāri nomazgāties. Mājas saimnieks, kā lielākā daļa vāciešu, gan apmierinājās tikai ar jaunām papīra apkaklītēm. Ķīle jau bija viena no visvairāk sabumbotajām Vācijas pilsētām. Aprīlī bija vairāki lieli nakts un dienas uzlidojumi. Lielāko daļu tos pārlaidām mājas pagrabā. Ruszē daudz necieta, tomēr viena uzlidojuma laikā izbira mūsu istabas logs.

Pēc maija kapitulācijas kontroles darbs kļuva ļoti apgrūtināts. Ievestā policijas stunda kavēja ierasties uz rīta slaukumu. Brīvībā palaistie poļu laukstrādnieki terorizēja vietējos iedzīvotājus, nokaujot pa teļam un pat izslaucot ganībās govis, pirms saimnieks uzdrošinājās iznākt no mājas. Drīz militārā pārvalde sāka organizēt bēgļu apzināšanu un to novietošanu nometnēs. Arī mēs izvēlējāmies atstāt darbu un pārcelties uz nometni.

Ja arī mēs nebūtu darbu paši atstājuši, tad tas būtu izbeidzies viena vai divu mēnešu laikā. Pēc kara mēs vāciešiem nebijām vajadzīgi. Ar 31. jūliju arī Br. Plaudem izbeidzās darbs, jo no armijas atgriezās Šlēsvigas Lopkopības daļas vadītājs Dr. Zells.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“