Manas kara dienu atmiņas (1)

Viktors Bendrups. FOTO no Viktora Bendrupa personīgā arhīva.

Kādreiz tiku aicināts uzrakstīt kaut ko par savu dzīvi, bet gadi ir aiztecējuši, un nekas nebija darīts. Tagad, uzlocīju piedurknes un nolēmu kaut ko uzrakstīt. Drusku par vēlu gan ir, jo daudz kas ir aizmirsies, bet darīju, kā nu varēju.

Lai stādītos priekšā, rakstu kaut ko par sevi.

Savu dzīvi esmu sadalījis vairākos posmos. Pirmajā ir bērnība un skolas gadi, tam seko kara laika posms, pēc tam Dānijas posms, kurā beidzās karš un sākās privātā dzīve un pēdējais posms ir Austrālijā, kur nodzīvota pārējā mūža daļa, pilna ar darbiem, pienākumiem un panākumiem gan privātajā dzīvē, gan sabiedriskos darbos, bet tas ir cits stāsts.

Taču gadi iet, un izbeidzas visi lielie darbi. Paliek arī par grūtu vadīt pašam savu saimniecību un, negribēdams apgrūtināt citus, nolēmu pārcelties uz Latviešu ciemu. Ciems ir paprāvs zemes īpašums, uz kura uzbūvētas nelielas kādas 60 vienas un divu guļamistabu mājiņas. Ir arī lielais Aprūpes nams ar dzīvošanu vieninieku istabiņās tiem, kuriem pašapgādāšana ir kļuvusi par grūtu. Uz šejieni tad arī pārnācu dzīvot. Šeit ir pilna aprūpe, notiek arī dažādas nodarbības un spēles laika kavēšanai. Ir arī sarīkojumu zāle un baznīciņa.

* * *

Liela daļa no mana mūža ir saistīta ar mūziku. Jau bērnībā sāku spēlēt klavieres, vēlāk arī vijoli, ko turpināju gan Jelgavas pilsētas Mūzikas skolā, gan Skolotāju institūta simfoniskajā orķestrī Jēkaba Mediņa vadībā. Jau pamatskolā sāku dziedāt korī un turpināju to ne tikai visu savu skolas laiku, bet arī gandrīz visu mūžu. Pats arī vairāk nekā sešdesmit gadus esmu diriģējis dažādus korus. Biju arī virsdiriģents daudzās Kultūras dienās Austrālijā, gan arī vairākos citos dziesmu svētkos: pirmajos Brīvās pasaules dziesmu svētkos Visbijā, Zviedrijā 1978. gadā; 9. Kanādas Latviešu dziesmu svētkos Toronto 1987. gadā; 20. Latvijas Dziesmu svētkos Rīgā 1990. gadā un 13. Jāzepa Vītola Dziesmu dienās Gaujienā, Latvijā 2001. gadā. Par savu darbību ar latviešu koriem esmu saņēmis četrus Atzinības rakstus no dažādām trimdas organizācijām Austrālijā. No Latvijas valdības saņēmu Atzinības Krusta Lielo, sevišķas pakāpes Goda Zīmi.

Atsaucoties aicinājumam uzrakstīt kaut ko par savu darbību mūzikas laukā, to arī izdarīju un, izvēloties savas dzīves kara laika posmu, uzrakstīju dažus notikumus. Te nu tās ir. Varbūt, ka varētu kādu arī interesēt.

Iepazīstināšanas nolūkā, varu arī pateikt, ka mans tēvs Pauls Bendrups Jelgavā bija pazīstams sabiedrisks darbinieks, būdams arī dibinātājs un direktors Jelgavas Kurlmēmo skolai, kas tagad nosaukta viņa vārdā.

Darba dienests

Jelgavā, 1943. gada vasarā mēs, 1925. gadā dzimušie zēni, saņēmām rīkojumu ierasties uz vācu Valsts Darba Dienesta rīkoto sanāksmi Jelgavas teātra zālē. Šis dienests bija tāda pa pusei militāra organizācija, kurā tika iesaukti zēni gadu pirms iesaukšanas armijā. Pa dienu tur vajadzēja strādāt kādā ar armiju saistošā darbā, bet vakaros un nedēļas nogalēs notika militāras un arī citas nodarbības. Viņiem bija arī savi formas tērpi un dzīvošana barakās.

Šo sapulci organizēja un vadīja vācu Darba Dienesta virsnieki, protams, ar tulka palīdzību, un iepazīstināja mūs ar tās darbību un beigās aicināja visus tajā arī pieteikties. Taču atsaucība bija pavisam niecīga, tikpat kā nekāda. Tas viņus saniknoja. Viņi tūdaļ lika atstāt telpu visiem tiem, kuriem bija kādi redzami, fiziski, defekti. Tad noslēdza durvis un paziņoja, ka ārā izlaidīs tikai tos, kuri brīvprātīgi iestāsies šajā dienestā un pasē saņems zīmogu ar ierakstu EINGEZOGEN IN REICHS ARBEITS DIENST (Iesaistīts Valsts Darba Dienestā).

(Šeit jāpiezīmē, ka okupanti, okupētās zemēs nemēdza izvest tiešas mobilizācijas, bet visu izkārtoja brīvprātīgā ceļā. Arī mūsu leģions oficiāli skaitījās kā brīvprātīgo armija). Tā kā citas iespējas mums nebija, tad bija arī brīvprātīgi jāiestājas un jāgaida turpmākie rīkojumi.

Tanī laikā Latvijā jau sāka darboties organizācija zēniem – Latvju Jaunatnes Organizācija (LJO). Tajā par organizatoriem un vadītājiem darbojās galvenokārt bijušie skauti, arī darbībā daudz kas bija līdzīgs. Viens no aktīvākajiem organizētājiem un vadītājiem bija Indulis Kažociņš.

Lauku dienests

No Vācijas uz Rīgu atsūtīja vācu jaunatnes vadītāju Kroni ar uzdevumu darboties jaunatnes kustībā Latvijā. Viņš tūdaļ arī sāka organizēt zēnu grupu sūtīšanai uz Vāciju, darboties turienes zēnu organizācijas LAND DIENST (Lauku Dienests) ietvaros, lai iepazītos ar to un sagatavotu jaunos vadītājus. Lauku Dienesta darbība bija līdzīga Darba Dienestam, tikai vienkāršota, un darbs bija jāizpilda lauksaimniecībā. Bija arī savs formas tērps un dzīvošana bija barakā. Paziņoja arī to, ka tas pilnībā aizvietos Darba Dienestu. Tas bija kaut kas jauns un interesants un pavisam maz reklamēts. Padzirdējis to, tūlīt arī pieteicos, jo nebiju pārāk sajūsmināts par Darba Dienestu.

Šī organizācija Latvijā bija vēl jauna un sveša, pašā organizēšanas pirmsākumā, taču izrādījās, ka Jelgavā jau bija nodibinājusies grupiņa gribētāju tur piedalīties, kurā arī es pieteicos. Sanācām 30 puišu, starp tiem arī četri mani klases biedri no Jelgavas Skolotāju institūta. Šīs grupas vadītājs bija Uldis Freibergs, kurš tikko kā bija atgriezies no gada kalpošanas Darba Dienestā Vācijā un bija jau pilnībā iepazinies ar turienes ierindas mācību un nodarbību veidiem.

Darbs Vācijā

Bez liekas kavēšanās mūs, kas bijām pieteikušies, nosūtīja uz Vācijas pilsētu Breslavu. Tur mūs ietērpa viņu jaunatnes organizācijas zilajos formas tērpos, izsniedza arī visu pārējo, kas tur piederas. Izstāstīja arī par mūsu turpmāko darbību un pienākumiem un nosūtīja uz Lejas Silēzijas pilsētiņu Gismansdorfu un novietoja baraciņā, kur mūs jau sagaidīja saimniece, kurai par mums būs jārūpējas. Mūs sadalīja trijās grupās, saimēs, un katrai saimei nozīmēja vadītāju, saimvedi. Man arī iznāca būt par vienu no tiem, un varēju uzlikt divas sudraba strīpiņas uz uzvalka uzplečiem.

Dienas kārtība bija vienkārša. No rītiem darba drēbēs bija jāierodas kādā nozīmētā saimniecībā un jāpavada tur visa diena dažādos darbos. Mājās, pārģērbušies formas tērpos, drusku atpūtāmies, un pēc vakariņām notika dažādas nodarbības – gan militāras, gan visādas citas, arī rotaļas. Protams, bija arī brīvs laiks, kuru pavadījām dažādos veidos. Mums bija arī savs dubultkvartets un mazs orķestrītis. Iznāca pat piedalīties dažos vietējās sabiedrības rīkotajos sarīkojumos. Bija sakari arī ar vācu jauniešiem, sevišķi ar vienu meiteņu vienību no blakus pilsētiņas. Ar tām rīkojām kopējas nodarbības un pat rotaļas. Ziemā daudz slēpojām. Noslēguma posmā mums sarīkoja arī militāru slēpošanas sagatavošanas nometni, kas notika kalnājos pie čehu robežas. Tur notika slēpošanas apmācības, kas vilkās vairākas dienas. Beigu posmā tur ieradās arī kāds simts dalībnieku liels vācu zēnu pulks no citām apmācību vietām, un mums bija sarīkotas kopīgas sacīkstes. Tās bija sastādītas ļoti sarežģītas un grūtas. Noslēgumā pasludināja arī sacensības rezultātus. Es biju gluži priecīgs, jo no visa lielā pulka biju septītais.

Pašās beigās, pirms mājās braukšanas, Breslavas sporta stadionā mums bija sarīkotas vēl sporta un pat rokas granātas mešanas sacensības, kurās bija jāizpilda grupa dažāda veida un grūtuma nodarbības pēc izvēles.

Mēs izvēlējāmies vidējo grūtuma grupu un to izpildījuši, saņēmām sudraba sporta nozīmīti, valkājamu uz svārku atloka.

Gadījās, ka tanī laikā stadionā bija ieradusies arī viena vācu meiteņu Darba Dienesta grupa, ar kuru sākām sarunāties. Dabūjušas zināt, ka esam no Latvijas un pat no Jelgavas, viena tūlīt pateica, ka viņas tēvs arī ir Jelgavā, pie tam vēl visaugstākais vācu ierēdnis Zemgalē, gebīts komisārs, grāfs, freihers fon Medems (piedodiet, ka nerakstu pareizā rakstībā). Droši vien, ka tā pa jokam, viņa teica, lai pasveicinu viņas tēvu. Taču, pārbraucis mājās, to gribēju arī izdarīt un glauni saģērbies devos uz Jelgavas pili. Tur bija jāiziet cauri veselai rindai ierēdņu, kamēr tiku pie Medema. Varēja manīt, ka viņš jau bija informēts par manas ciemošanās iemeslu, jo, man ienākot, tūlīt cēlās no krēsla, nāca pretī un spieda man roku. Protams, ka arī viņam viss bija jāizstāsta.

Ar to tad arī izbeidzās manas Lauku Dienesta gaitas, un sākās jauns dzīves posms.

Atpakaļ Latvijā

Bija Jāņu laiks, kad atgriezos no Vācijas Lauku dienesta. Krievu karaspēks jau bija pie Latvijas robežas, un bija skaidrs, ka karš iet uz beigām. Satraukums bija visā Latvijā. Daudzi, kuri negribēja piedzīvot otrreizējo okupāciju, gatavojās uz steidzamu Latvijas atstāšanu. Daudzi lauksaimnieki, atvadoties no savām mājām, sarīkoja bagātīgi klātus galdus visiem jāņubērniem, kas tik nāca, jo viss jau būs jāatstāj tā kā tā un jādodas svešumā uz nezināmu nākotni un, varbūt, būs arī pēdējie Jāņi Latvijā. Liela daļas devās uz Vāciju, kuru jau pa daļai bija okupējuši angļi un amerikāņi.

Es starplaikā atkal saņēmu paziņojumu ierasties Darba Dienestā. Braucu uz Rīgu pie Krones žēloties, jo viņš bija tas, kas solīja mūs no Darba Dienesta atbrīvot. Viņš bija ar mieru to arī izpildīt, taču nupat kā nāca jauns iesaukums manam gada gājumam, stāties leģionā, un no tā viņš mani nevarot atbrīvot. Tā kā pēc dabas neesmu nekāds lielais karotājs, tad nolēmu labāk palikt Darba Dienestā.

Darba Dienesta iesaukšanas centrs bija Jelgavā. Tur tad salasījās simtiem tādu puišu kā es, tikai ar tādu starpību, ka biju gadu vecāks par pārējiem un jau ar zināmu pieredzi vācu militārā apmācībā un valodā. Protams, visi komandējošie virsnieki bija tikai vācieši. Pašā sākumā pie iesaukšanas man gadījās kāds personīgs jautājums attiecībā par drēbēm, un prasīju to vienam no virsniekiem. Viņš padzirdēja, ka runāju vāciski, tūlīt pievāca mani sev par tulku. Pēc visu formalitāšu nokārtošanas, mums turpat Jelgavas pļavās sākās ierindas apmācības, un mans pienākums bija stāvēt savam virsniekam blakus un viņa vācu komandas izkliegt latviski. Tā es paliku pie viņa visu laiku arī tad, kad mūs visus nosūtīja tuvāk frontes līnijai rakt tanku grāvjus un ierakumus kaut kur Birzgales tuvumā. Es varēju palikt nometnē pie sava virsnieka, bet naktis vajadzēja pavadīt galvenā štābā kā ziņnesim, ja gadītos kaut kas ļoti steidzams, kas būtu jāziņo savam priekšniekam nekavējoši.

Tas viss nevilkās pārāk ilgi un mani, līdz ar dažiem puišiem, izmeklēja sūtīšanai uz Vāciju uz instruktoru kursiem. Aizveda mūs uz Rīgu, taču nevarējām sagaidīt vietu uz kuģa. Maršējām pa Rīgu dziedādami, kavējot laiku, bet vieta uz kuģa kā neradās, tā neradās. Starplaikā arī pārējie puiši bija atsoļojuši uz Rīgu, un mūs visus atkal apvienoja un lika brīvprātīgi iestāties leģionā. Ar to tad arī izbeidzās manas Darba Dienesta un sākās leģionāra gaitas.

Viktors Bendrups
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl