Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Nepelnīti piemirstā Jelgavas mūzikas dzīve. Dažas pārdomas pēc grāmatas izlasīšanas

Laikraksts Latvietis Nr. 603, 2020. g. 1. jūlijā
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Grāmatas „Koncertdzīve Jelgavā: 1920-1940“ vāks.

Elmārs Zemovičs. Koncertdzīve Jelgavā: 1920-1940. Māksliniece Zane Neimane. Rīga: apgāds Laika grāmata, SIA Vesta-LK, 2020. 79 lpp.

„Jelgavas mūzikas dzīve Latvijas mūzikas vēstures kontekstā ir nepelnīti piemirsta un pat apieta“, raksta mūzikas vēsturnieks un obojists Elmārs Zemovičs un turpina: „20.gadsimta 20.-40. gados Jelgavā darbojās skolotāju institūts (atvērts 1920. gadā) un Jelgavas tautas konservatorija (atvērta 1921. gadā), kuras devušas lielu ieguldījumu Latvijas tautskolotāju un mūziķu izglītošanā.“ Tālāk autors uzskaita vairākus ievērojamus ar Jelgavu saistītus mūziķus, kuri būtu pelnījuši pētījumus un grāmatas – ērģelnieku, diriģentu, pedagogu un komponistu Ati Kauliņu, pedagogu un komponistu Jēkabu Mediņu, klarnetistu un pedagogu Jūliju Grūtupu, tikpat kā pilnībā aizmirstu diriģentu un komponistu Oļģertu Kreišmani, kurš daudz strādāja Jelgavas profesionālajā teātrī. Maz, kurš zina, ka diriģenta gaitas Leonīds Vīgners sāka tieši Jelgavā.

Tagad ar apgāda Laika grāmata atbalstu mums ir iespēja pavērt dažas ļoti krāšņas Mītavas mūzikas vēstures lappuses. Bet jāuzsver, ka tikai dažas lappuses. Autors savu uzmanību veltījis galvenokārt simfoniskās mūzikas dzīves izvērtējumam, kādēļ apcerējumā viņš tikai pieskāries dziedātājiem (izceļot lielisko novadnieci mecosoprānu Elzu Žebransku), instrumentālistiem un citiem izpildītājiem. Tāpat ir pieminēts, ka 20. gs. 20.-30. gados pilsētas mūzikas dzīvi kuplināja divi pūtēju orķestri – 3. Jelgavas kājnieku pulka (diriģents Ernests Kuškevics) un 16. Jelgavas aizsargu pulka pūtēju orķestris (diriģents Teodors Reinholds), koncertos dažkārt piedalījās koris Lira, Jelgavas Latviešu biedrības koris, 16. Jelgavas aizsargu pulka koris, arī par tiem netiek runāts.

Lasot izbrīnu rada tas, ka 1926. gadā pilsētā pastāvēja lielākā vai mazākā, labākā vai sliktākā sastāvā Jelgavas Valsts darbinieku biedrības simfoniskais orķestris, tā paša gada 17. oktobrī uzstājās Jelgavas mūziķu biedrības jaundibinātais simfoniskais orķestris Teodora Reinholda vadībā. Policija vienmēr asociējusies ar fizisko spēku, kam gara kultūra ir sveša, bet te uzzibsnī vēsts, ka Jelgavas policijas darbinieku biedrība divas dienas šeit rīkojusi Rīgas simfoniskā orķestra uzstāšanos. Te nav lieki atgādināt, ka senāk vai katrā otrajā ģimenē kāds prata spēlēt vienu vai otru mūzikas instrumentu, teiksim, vijoli vai akordeonu.

Grāmatā parādās daudz jaunu vārdu saistībā ar pilsētas mūzikas vēsturi. Piemēram, Jelgavas filharmoniju vadīja Dr. Arvīds Rogulis – vēl viens ārsts, kurš ir nozīmīgs Jelgavas pilsētas kultūras dzīvē (atgādināsim, ka Jelgavas profesionālo teātri vadīja ķirurgs Dr. Augusts Dargevics), un droši vien viņi nav vienīgie. Kā diriģenti un izpildītāji parādās vārdi, kuri vēlāk pazūd no vēstures skatuves – droši vien kara dēļ.

Šajā nolūkā ir jāizlasa faktoloģiski bagātais pielikums Mūziķi un mūzikas instrumentu būvētāji, saistīti ar Jelgavu un tās apkārtni, kur atklājas pārsteidzošas lietas. Piemēram, Jelgavā bez ērģelniekiem dzīvojuši arī ērģeļbūvētāji, kāds ir pēckara gados tagadējās Valsts ģimnāzijas direktors Augusts Vilks, kurš vēl pēc kara būvēja ērģeles Varakļānos, arī J. G. Šmits un daudzi citi. Annas Žīgures romānā Marselīna biju lasījis, ka Elza Stērste 20.gs. sākumā mācījusies Cinniusa jaunkundzes mūzikas skolā Jelgavā. Elmārs Zemovičs grāmatas pielikumā atklāj, ka tā ir bijusi piāniste un pedagoģe Olga Elizabete Matilde Cinniusa (1847-1913), kura dzimusi Jelgavas apkārtnē un kura 1887. gadā nodibinājusi savu mūzikas skolu pilsētā un šeit arīdzan mirusi. Kur par viņiem varētu vairāk uzzināt?

Izlasot šo grāmatu, liekas, ka tā runā par kādu citu pilsētu, bet ne par Jelgavu, kurā tik maz saglabājies no vecās Mītavas. Laika ritums līdz nepazīšanai ir izmainījis tās seju. Kari to ir nīdējuši, dzenājuši ļaudis no vienas vietas uz citu. Kara pēdējā gadā sabombardētā un dedzinātā Jelgava ar padomju okupācijas gadu bezpersonisko, bezdvēselisko, trulo plānojumu neraisa asociācijas ar seno Mītavu (izņemot pili), kas senlaikus bija Zemgales un Kurzemes hercogistes galvaspilsēta, kura jau 17. gadsimtā pie galma pastāvēja galma orķestris un galma taurētāji. Hercoga Frīdriha Kazimira galmā bijusi pat virtuoza franču kapella un itāļu opera, bet hercoga Pētera Bīrona laikā 18. gs. otrajā pusē izrādīti operu un dramatiskie uzvedumi Jelgavas Komiskajā operas teātrī. Tas viss liecina, ka pirmie nopietnās mūzikas koncerti un operu izrādes Latvijas teritorijā notika tieši senajā Mītavā, ko rīdzinieki negrib atcerēties.

Ilgus gadsimtus šajā pilsētā dzīvoja daudzi augstdzimuši vācieši (baroni un bez titula) jeb baltvācieši, kuriem kopš bērnības mācīja spēlēt kādu mūzikas instrumentu, tādēļ pilsētā bija ļoti plašs birģeru slānis, kuri saprata un mīlēja mūziku. Kad 1844. gadā Jelgavā sniedza vairākus koncertus Roberts un Klāra Šūmaņi, viņi dienasgrāmatā ierakstīja, ka Mītavā ir krietni izglītotāka sabiedrība nekā Rīgā.

Latvieši vienmēr ir sekojuši vācu priekšzīmei, mācījās no viņiem, arī Dziesmu svētki patapināti no Vācu dziedāšanas biedrības svētkiem. Mēs savā nacionālismā esam tik augstprātīgi, ka negribam atzīt vācu kultūras spēcīgo ietekmi uz latviešu gara dzīvi, tādēļ neesam izpētījuši, cik daudz mēs zaudējām, kad 1939. gadā Hitlers aizsauca uz fāterlandi savus tautiešus. No Latvijas uz Vāciju aizbrauca ne tikai daži simti vai tūkstoši, bet, kā Vikipēdija uzrāda, fīrera aicinājumam sekoja no mūsu kopējās dzimtenes apmēram 50 000 vāciešu. Viņu vieta palika tukša. Tātad Latvija, tostarp Jelgava, zaudēja iespaidīgu intelektuālo spēku. Viņu vietā ieradās mazattīstīta tauta, ko savulaik dēvēja par augšā puļķītis, apakšā muļķītis, neizglītota, bieži analfabētu masa, kas neko no kultūras nebija redzējuši, vienīgi apkaunojošus Ļeņina saukļus, kam akli sekoja kā aitu bars.

Patiesībā mūsu kultūrā ir ļoti lieli baltie plankumi, kuru iekrāso tādi kā Elmārs Zemovičs ar saviem pētījumiem, kurš paver apietas vai aizmirstas vēstures lappuses.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com