Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Ernests Veilands.

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes ar Veilanda zīmēto Latvijas amatniecības karogu. 1939. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Ernests Veilands. Palodze. 1933-34. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Ernests Veilands. Dārza māja. FOTO Māris Brancis.

Vai tā ir sakritība, vai patiesi pandēmija palīdzēja sakoncentrēties uz nozīmīgiem notikumiem un ievērojamām, kaut piemirstām personībām kultūrā un tās atklāt sabiedrībai?

Tā vismaz liekas. Rīgā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, sagatavota un nodota vērtējumam latviešu profesionālās grafikas pamatlicēja Richarda Zarriņa vērienīgā izstāde, bet Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā skatāma senajā Mītavā dzimušā mākslinieka Ernesta Veilanda (1885-1963) 135. dzimšanas dienai veltītā izstāde.

Tie, kuri nav bijuši saistīti ar mūsu kultūras vēsturi, viņa vārds visticamāk nav pazīstams, taču, pētot vienu vai otru notikumu, kādas personības dzīvi, bieži nācies saskarties ar viņa vārdu, iemetot prātā domu, ka šis visai noslēpumainais, bet ārkārtīgi darbīgais cilvēks būtu jāpapēta. Diemžēl mūžīgais vaininieks Laika kungs, kā allaž šādās reizēs, kavējis ne vienu vien brīnišķīgu ideju īstenot dzīvē. Taču, pateicoties jubilāra mazdēlam Arnim Veilandam un famīlijai, tagad apkopoti ģimenē pieejamie materiāli, ko, paldies Dievam, dzimta ir paglābusi no bojā ejas, tādēļ izstādē iepazīstam šo vienreizējo personību visai pilnīgi. Izstādi papildina arīdzan Jāņa Kalnača nelielā grāmatiņā.

Jelgavas galdnieka dēls Ernests mācījies V. Blūma mākslas skolā, kur viņa skolas biedri bija Jānis Jaunsudrabiņš, Voldemārs Zeltiņš, Pēteris Krastiņš, Aleksandrs Štrāls un citi latviešu mākslas vēsturē pazīstami gleznotāji. Vēl būdams vecāko klašu audzēknis, Ernests Veilands palīdzēja jaunāko klašu audzēkņiem mācīt zīmēšanu. Turpmāk pedagoga gaitas aizņēma turpat visu viņa mūžu – 40 gadus. Ieguvis Pēterburgas mākslas akadēmijā zīmēšanas un rasēšanas skolotāja tiesības, viņš kopā ar Augustu Nori 1913. gadā nodibināja lietišķā mākslā ievirzītu Rīgas mākslas amatniecības skolu, taču pēc gada izcēlās I pasaules karš, kādēļ skola darbu pārtrauca, bet pašu skolotāju iesauca armijā.

Pabijis gan cara, gan padomju armijā, 1922. gadā Ernests Veilands atgriezās Latvijā, strādādams dažādās pilsētas vispārizglītojošās un mākslas skolās. Visu laiku viņš arī gleznoja, kādēļ iestājās Neatkarīgo mākslinieku vienībā, kur bija pat vairākus gadus tās priekšsēdētājs. Viņš tāpat piedalījās apvienības Latvijas daiļamatnieku kopdarbība veidošanā, ko padomju okupācijas gados pārveidoja par kombinātu Māksla, kļūdams par tā konsultantu, īsu brīdi pat par vadītāju, kā arī par vitrāžu darbnīcas māksliniecisko vadītāju, kopā ar Jēkabu Bīni, Egonu Cēsnieku un citiem darinot vitrāžas Maskavas metro stacijai Novoslobodskaja.

Noteikti jāmin arī viņa interese par apģērbiem, tāpēc vienā no Latviešu tautas daiņu sējumiem publicēts viņa raksts par vīriešu apģērbiem, bet Vilhelma Purvīša Mākslas vēsturē iespiests garš viņa apcerējums, veltīts apģērba vēsturei pasaulē.

Jubilejas izstādē ļoti būtiski ir dokumenti, kas paver nezināmas lappuses ne tikai Ernesta Veilanda biogrāfijā, bet latviešu kultūrā vispār. Te atklājas, ka viņš ir bijis visiem pazīstamā mākslinieka Kārļa Padega zīmēšanas skolotājs, tagad Jelgavā pirmo reizi parādot vēlāk slavenā skolnieka skolas laika zīmējumus. Daudzus piesaista paša Ernesta Veilanda lieliskie zīmējumi, dažādi meti, arī Latvijas Amatniecības kameras karogs, kura viena puse ir izšūta pēc jelgavnieka meta.

Kā mēs uzzinām no izstādes, jubilārs bijis liels ceļotājs un fotogrāfs. Viņa uzņēmumi līdz šim bijuši nezināmi, taču tie būtiski papildinās mūsu kultūras vēsturi, tādējādi tie bagātina arīdzan Jelgavas ekspozīciju.

Mazdēls stāsta, ka vectēvs uzgleznojis 160 darbus, diemžēl zināmi tikai kādi 40. Tie tagad ir pilnībā aplūkojami Jelgavā. Katalogos un melnbaltās reprodukcijās bija redzētas dažas gleznas. Tagad ielūkojoties viņa eļļas gleznojumos, jāatzīst, ka viņš ir jūtīgs krāsu meistars. Viņa ainavas visbiežāk rāda klusus, mazus nostūru, kuri netieši stāsta par to, ka autoram vistuvākie ir miera piesātināti, saules pielieti nelieli pagalmu vai tuvumā tverti nelielu dabasskatu uzgleznojumi. Jēkabs Strazdiņš viņu raksturojis „kā klusuma, vientulības un plašuma gleznotāju.“

Vēlreiz jāizsaka atzinība Ernesta Veilanda mazdēlam Arnim Veilandam, kurš atklājis vēl vienu mazzināmu, piemirstu un nenovērtētu mākslinieku. Izstāde pierāda to, ka būtu nepieciešama detalizētāka pētniecība un varbūt pat sarīkot konferenci, lai pilnībā atdotu godu un vietu tik nozīmīgai personībai Latvijas mākslas un kultūras vēsturē, kāds ir Ernests Veilands.

Piezīme: Izstādi papildina jubilāra mazdēla sievas Marinas Veilandes kokskulptūras, atklājot, ka mākslas gars ģimenē turpinās. Arīdzan mazdēla meita ir māksliniece, kura pierāda sevi tekstilijās.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“