Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Dažreiz liekas, ka vēsture atkārtojas un ne vislabākā veidā. Un mūsu attieksme pret vēsturi arī bieži izrāda savas dīvainības.

Rīgas Brāļu kapos apbedīti, apmēram, 2000 karavīru. Sākot ar 1915. gadā kritušajiem Pirmā pasaules kara strēlniekiem, līdz pat sarkanarmiešiem okupācijas laikā pēc Otrā pasaules kara. Apbedītie cīnītāji par padomju varu ir bijuši gan parastie zaldāti, gan virsnieki, gan partizāni. Savdabīgākie ir tā sauktie „poļitruki“.

„Poļitruks“ ir militārais komisārs, kura uzdevums bija veikt politisko uzraudzību pār karavīriem, un bieži bija ar lielāku varu nekā vienību militāriem komandieriem. Nosaukums ir saīsinājums no krievu valodas политический руководитель, kas nozīmē „politiskais vadītājs“.

Rīgas Brāļu kapos apglabātais Eduards Opincāns no Bērzgales pagasta bija 201. latviešu strēlnieku divīzijas 191. strēlnieku pulka bataljona politiskais vadītājs. Kritis 1942. gada 3. martā. Turpat apglabātais Meiers Skuteļskis no Rēzeknes bija 201. latviešu strēlnieku divīzijas 191. strēlnieku pulka rotas politiskais vadītājs. Kritis 1941. gada 21. decembrī pie Maskavas.

Abiem diviem poļitrukiem atjaunotās kapu plāksnes rotā kristiešu krusts.

Poļitruks nav padomju varas izgudrojums, bet ir ar to visciešāk saistīts. Francijas Revolucionārā armijā bija politiskie komisāri (commissaire politique) no 1789. līdz 1799. gadam, kā arī nacistiskās Vācijas militāros spēkos no 1918. līdz 1942. gadam (Nationalsozialistischer Führungsoffiziere). Ķīnas Tautas atbrīvošanas armijā tādi vēl pastāv šodien.

Padomju savienības militāros spēkos ir bijuši politiskie komisāri gandrīz visos laikos līdz 1942. gadam, kad izbeidza lietot šo nosaukumu. Turpmāk pastāvēja zampolit (заместитель командира по политической работе – komandiera vietnieks politiskās lietās).

Kāpēc šādas pārdomas par poļitrukiem? Krievijas prezidents Vladimirs Putins ir parakstījis rīkojumu par „militāri politiskā darba organizēšanu Krievijas Nacionālajā gvardē“. Rīkojums ir stājies spēkā 21. septembrī. Tā sauktie zampoliti atgriezās Krievijas armijā jau pirms kādiem diviem gadiem.

Jau no pirmām padomju okupācijas dienām Latvijā 1940. gadā ir stāsti par poļitrukiem un partorgiem, kuri lēja propagandu pēc valsts vadītāja norādītās programmas, nemaz neskatoties uz to, ka klausītāji zināja, ka viņi melo. Ko stāstīs jaunie poļitruki Krievijas armijā? Vai centīsies karavīrus pārliecināt, ka Latvija ir viņu ienaidnieks?

Ko par šo var mums stāstīt mūsu valsts iestādes?

GN
2020. g. 30. sept.