Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Inga Ābele, Aspazija un rakstītā vārda trauslā maģija

Saruna ar rakstnieci

Laikraksts Latvietis Nr. 619, 2020. g. 15. okt.
Anita Mellupe -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
Abele_1

Grāmata „Balta kleita“. FOTO Anita Mellupe.

Inga Ābele un Viesturs Vecgrāvis sarīkojuma laikā. FOTO Anita Mellupe.

Inga Ābele. FOTO Anita Mellupe.

Valoda un roze, tajās abās ir kāda patiesība, ko nevar uzzināt, jo par to nav iespējams pajautāt.“ Tas lasāms Ingas Ābeles nule iznākušajā stāstu krājumā Balta kleita. Un tieši šajā laikā, kad rakstniece finiša taisnē strādā pie liela un atbildīga darba, viņai tomēr no rakstāmgalda jāatraujas, jo novadniekiem apsolīta saruna. Tā iecerēta un arī notiek Turaidas muzejrezervāta Klaušinieku mājā. „Dialogu vadīs literatūras zinātnieks Viesturs Vecgrāvis, arīdzan Siguldai piederīgs. Sarunas temats „Teksts kā telpa. No Pērsieša līdz Aspazijai.“ Saruna būs par to, vai un kā telpa ietekmē rakstnieku, kā tas ir bijis 19. gadsimtā, un kā Inga Ābele kā rakstniece jūtas šodien, rakstot romānu par Aspaziju“ – klausītāji informēti jau ielūgumā.

3. oktobris Siguldā ir svecīšu jeb piemiņas vakars... Dažs Ābeles talanta cienītājs, savu mīļo tuvinieku kapu kopiņas Gleznotāju kalnā apkopdams, domās jau bija Turaidā, ka tik šo īpašo tikšanos nenokavētu. Tradicionāli, kad rudens sāk apgleznot Latviju, satiksmes biezums Gaujas senlejā pārspēj Rīgas bulvārus. Ingas Ābeles ģimene dzīvo pietiekamā attālumā no Siguldas novada centra kņadas – Allažos, un šī vieta, acīm redzami, viņas daiļradei ir ļoti svētīga. Savos gados rakstniece, dramaturģe un filmu scenāriju autore paspējusi izdarīt ļoti daudz, viņas darbi tulkoti franču, dāņu, lietuviešu, zviedru, slovēņu, čehu, angļu un vācu valodā.

„Sākot lasīt tekstu, cilvēks ieiet zonā, kur pats atbildīgs par sevi. (..) Grāmata iesūcas asinīs, lēni kā ēdiens vai inde, un, lai pārvērtības nebūtu sāpīgas, prāts izdala īpašu labsajūtas vielu, līdzīgu morfijam.“ Šo un vēl citas Ingas Ābeles atziņas SMS formātā esmu pārsūtījusi draugiem – grāmatniekiem. Kad ieminos, ka no viņas darbiem varētu izrakstīt veselu atziņu krājumu, – rakstniecei pasmaida gaišu smaidu: nekad vēl neesot par saviem darbiem domājusi šādā aspektā.

Bet gandrīz viss, kas 3. oktobrī notiek Klaušinieku mājā, ir domugraudu birums. Cenšos dzirdēto veikli pierakstīt, bet drīz vien atskārstu, ka arī audioierakstā nebūtu iespējams iemūžināt to gaisotni, ko ap sevi spēj radīt it kā nebūt ne ar oratora dāvanām apveltītā rakstniece. Viņa kā sarunu un pārdomu biedrus piesaista gan muzeja ekspozīcijas fotogrāfijas, gan līdzi paņemto grāmatu ķīpu, gan Aspazijas dzejas un atbildes uz literatūrzinātnieka jautājumiem. Viss, ko rakstniece šeit pasaka skaļi, ir pamats jauniem jautājumiem – tiem, ko lasošs cilvēks nevar sev neuzdot. (Man Ingu Ābeli gribas pielīdzināt baltai ūdensrozei – klusējot pumpurā paslīdošai zem lapām, bet, kad viņa atveras sarunai, apžilbina ar vienkāršību un domu dziļumu.)

„Es nebaidos teikt, ka nepazīstu pasauli, pareizāk sakot, nepazīstu to pasauli, kas dzimst neprāta un prāta attiecībās un ko saucam par dzīvi,“ tā Inga Ābele (un/vai viņas literārā varone) atzīstās stāstu krājumā Kamenes un skudras. Laikam jau tas ir rakstnieces galvenais suģestijas spēks – atziņas nepasniegt kā pravietiskas un absolūtas. Neesmu literatūras kritiķe, tikai lasītāja, bet tieši tāpēc nevaru nesajust, cik atkailinātiem nervu galiem Inga Ābele tver pasauli, to telpu un laiku, kuru ikviens gribam apdzīvot un piepildīt.

Viesturs Vecgrāvis, kurš par Pērsieti veicis nopietnu pētījumu, iezīmē faktu – Turaidas skrīveris bijis rakstnieks-autodidakts. Inga Ābele uzdod pretjautājumu: kas tad ir rakstnieks-autodidakts un rakstnieks-ne-autodidakts? Zinātnieks atbild, ka rakstnieks autodidakts ir rakstnieks bez literārās vides. Jo rakstnieku skolas kā tādas, izņemot pašu dzīvi, nav. Toties Pērsietis bijis lielisks novērotājs, pirmais mazo cilvēku aizstāvis latviešu literatūrā. Arī Ābeli viņš redzot kā šodienas mazo cilvēku portretētāju.

Bet Inga Ābele izsaka domu, ka tos lielos rada mazie, arī mēs – klātesošie. Rakstniece ir iecerējusi, ja pareizi saprotu, grāmatā Aspazijas dzīvi parādīt ne kā biogrāfiju, bet kā tīru daiļradi – dzeju ledus kristālus atlaidinot un tad atkal sasaldējot. Ar tiem pašiem Aspazijas vārdiem. Rakstniece stāsta par to, cik svarīga dzejnieces un viņas pašas pasaules uztverē ir klātesošā ainava, par kopā ar meitiņu pieredzēto Lugāno, kur vēsturisko namu vairs nav, bet Ainava, dzejoļu iedvesmotāja, palikusi...

Ainavas skaistums – tas noteikti nav īstais apzīmējums. Atkal jācitē Ābeles rakstītais: „Vārdu izvēle ir tik smalka lieta, ka to gandrīz nav iespējams paskaidrot. Mēs vienkārši kaut kad esam vienojušies par vārdiem, kas nes aptuveni vienādu jēdzienisku slodzi.“ Ainava. Mani apbur šis vārds bez sinonīmiem: pēkšņi acu priekšā redzu nevis Šveici, bet miglas lietū tītu Latvijas miežu lauku ar šīs vasaru pēdējo rudzupuķi, kas mani iedrošina – viss nav zaudēts! Rakstniece uzdāvinājusi impulsu – trauslo ceļazīmi – uz to, kas man jau piederējis, bet vēl jānoformulē. Ne velti literatūrkritiķis Guntis Berelis atkārtoti akcentējis atziņu: „Ingai Ābelei piemīt reti sastopamais talants neliela apjoma tekstā izstāstīt vairāk, nekā tajā ir izlasāms.“

Inga Ābele Turaidas kalna namā skaļi lasa Aspazijas dzejoļus, nespēdama un negribēdama slēpt par tiem savu sajūsmu. Iztēlojos, kā grāmatā viņa tos radīs no jauna, lai ne vienam vien lasītājam atvērtu Raiņa dzīvesbiedres dzejas pasauli, kura laika gaitā mirdzumu zaudējusi vairākkārt (revolucionāriem vajadzēja cīņā saucēju, Raiņa pielūdzējiem – dievinātāju, brīvās un nebrīvās Latvijas vadoņiem – atzinību). Inga Ābele, klausītāju priekšā apdomīgus solīšus sperot, jo nevarot padomāt bez kustības, ieminas: „Aspazija gāja uz Spīdolu, beidza kā Laimdota.“ Un atkal un atkal tiek pieminētas sīkas puķītes, Aspazijas aprakstītās un tās, kurām skatu pievērš pašas mazā meitiņa. (Zinu, ka Ingas dārzā iesakņojušās un zied pat retu šķirņu zilās rozes. Tikai tāds cilvēks, kuram pirksti rožu sadurstīti, spēj secināt: „Rozes ir stāsts par mums pašiem.“)

Latvijas literatūras telpa nav tik nepārredzama, lai cilvēks cilvēku nepamanītu. Ar Ingu līdz šim esmu sasveicinājusies tikai pa gabalu. Bet šī diena, 3. oktobris Turaidas kalnā, mani un ne tikai mani viņas personībai kādu soli pietuvinājis. Ar nepacietību gaidīsim jauno grāmatu, jāizlasa arī neizlasītās. Lai atkal var izrakstīt pārdomu vērtus citātus. To darot, aiz drukas rindām noteikti redzēšu arī Autores smaidu. Smaids, kā teicis viens gudrs cilvēks, esot tuvākais attālums starp cilvēkiem. Šajā vasarā smaida attālumā bija lemts satikt arī Zigmundu Skujiņu, mūsu literatūras klasiķi, kurš pirmais laika gaitā Aspazijas tēlam, nonivelētajam līdz plakanam šablonam, iezīmēja vēnas un artērijas, sarakstot gandrīz skandalozo noveli Sātana eņģelis (1996).

Ko par to visu saka Aspazija, jautāju viņai, uz labu laimi atšķirot 1986. g. iznākušo kopoto rakstu 2. sējumu.

Kas tuvāk mūžībai – vai vārdi,
Tas dvēsles balzams, kas no lūpām pil?
Ko pētnieks pauž, ko izdzied bardi?
Kur beidzas vārds, tur sākas
Tā siltā dvesma, kas bez elpas dveš, –
Par vārdiem jūtas bagātākas.
Pat jūtas ne, tik ieviļņojums,
Tā vizma, kas uz nervu stīgām trīs
Kā lielās saules izstarojums.
Bet saule vēl aiz saulēm balo,
Tik augšup, lejup viļņo kustība,
Un viļņi būtes krastus skalo.
Nekas nav tuvāk siets, ne šķirts,
Viss vienas liesmu jūras izverdums:
Vai miesa, kristāls, puķe, sirds.

Anita Mellupe
speciāli laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com