Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Vietas, kur katra vista un katra ola ir īpaša!

Putnkopība – ļoti plašs jēdziens

Laikraksts Latvietis Nr. 620, 2020. g. 22. okt.
Anita Mellupe -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Skats uz Lielvārdi no tās Daugavas puses, kur dzīvoja Regīna Ezera. Pār ūdeņiem dzīvoja viņas iemīļotais, kuram veltītās vēstules apkopotas grāmatā „... pār izdegušiem laukiem skrien mans sapnis“. FOTO Anita Mellupe.

Katerina Kasatkina. FOTO Anita Mellupe.

Katerinas Kasatkinas dekoratīvo putnu dārzā. FOTO Anita Mellupe.

Pieredzes braucienā. Labajā pusē Inta Vessere. FOTO Anita Mellupe.

Intas un Jāņa Vesseru vistu olas ir tik skaistas, ka Lieldienu brokastu galdā ceļamas bez krāsošanas. FOTO Anita Mellupe.

Šādos apstākļos izaugušas zosis varētu būt karalisks mielasts jebkura gardēža galdā ne tikai Mārtiņos. FOTO Anita Mellupe.

Reiz viena skolotāja stāstīja – izbraukumā ārpus Rīgas otrklasnieks, ceļmalā teliņu ieraudzījis, priecīgi iesaucies: Kāds liels sunītis! Gotiņu un teliņu Latvijas lielceļu malās redzams arvien mazāk, pat Latgalē, kurā pirms gadiem desmit vai ik pie viensētas ganījās pāris govju un zirgs... tādus idilles skatus vairs neatrast.

Pārtikas pamatproduktus vairums laucinieku iegādājas lielveikalos un korī ar pilsētniekiem šķendējas, ka Latvijā ražoto izkonkurē ārvalstnieki. Toties ceļu un celiņu malās uzstādītās vilinošās ceļazīmes aicina: apmeklēt eksotisko putnu un dzīvnieku dārzus, paglaudīt šinšillas, trušus un jērus. Mūsu čaklie lauku ļaudis iemācījušies apkopt un pavairot lopiņus, kuru fotogrāfijas pavisam nesen bija meklējamas vien dabas enciklopēdijās un Googlē, bagātināt zemi ar vermikompostu un dīķos pieradināt neredzētas zivis. Latvieši lieliski tiek galā arī ar pundurkazām, pundurtrušiem, pundurcūkām un punduraitām. Taču ar acīm vien latvietis nekad nav paēdis, vajadzīgs tas, ko tagad tik ļoti un pamatoti cildina kā kulināro mantojumu. Un arī ar to nodarbojas šajās pārdomās tālāk minētā Cēsu puses lauksaimniece Dace Kalniņa.

Ar ko vēl var piesaistīt pašmāju tūristu, kuru kroņvīruss nelaiž pāri robežai? Mazliet pacietības ceļojumam pa interneta resursiem: latvieši jau iemācījušies pankūkas iejaukt kamieļu pienā, omletes cept no strausu olām, no aitas piena sasiet sieru un saldējumu saputot no kazas piena. Kurš gan nevēlas to visu nogaršot? Un, lai gan eksotiskie ēdieni itāļu un taizemiešu gaumē vilināt vilina, arī mūsu pašu virtuvē ne dienu neiztikt bez pašmājās saražotā kulinārijas cementa – olām. To var apliecināt gan Mārtiņš Rītiņš, gan citzemju pavārmākslas virtuozi, kuri Latvijā tapuši tikpat populāri kā laika ziņu prognozētāji.

Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs ir nopietns palīgs lauku ļaudīm visās jomās. Cēsu biroja vadītāja Dace Kalniņa jau gadus trīs organizē saistošus apmācību pieredzes braucienus pašu novadā un visā Latvijā, lai piena, graudaugu un cita veida produkcijas ražotāji varētu iegūt jaunas, praksē pārbaudītas zināšanas. (Tā kā liellopu ganāmpulka un rudzu lauka man nav, vairākkārt nācies no Daces vilinošajām ekskursijām attiekties. Bet – manu lauku mājas pagalmā reiz ganījās četras pērļu vistiņas. Tātad – putnkopju pulciņā es varētu mēģināt iejusties, vismaz – uzdodot jautājumus.)

Dodamies uz Ķeguma novadu, visās ceļmalās vēl smaida dālijas, un pie spēkstacijas zilzilajā Daugavā pelēko bērnu pulciņā cēli šūpojas gulbju pāris. Koku lapas vēl vairumā zaļas, tāda sajūta kā augustā. Šis Pārdaugavas ceļa posms man mīļā atmiņā no viesošanās pie rakstnieces Regīnas Ezeras, kuras dabas aprakstiem, it sevišķi par mežiem, mūsu literatūrā ir zelta vērtībā. Toties ikviena viņas daiļrades lapaspuse apliecināja, cik maza nozīme viņas dzīvē ir sadzīves prozai, arī ēdienam galdā: kāda sviestmaize kabatā un – prom ar suni uz mežu! Pat šo skaisto šodienu (un tai sekojošās) mūsu izcilā prozas meistare aprakstījusi jau pirms daudziem gadiem: „...bērzi vējā kūpēja kā dzeltenas sveces pret zilām, gluži vasarīgām debesīm. ...tie bija svētki, silta, oktobrī gandrīz nereāli silta diena ar glāstošu dienvidvēju, kurā vasara sadega bez skumjām un smeldzes. Šajā dienā bija tikai skaistums un prieks, nekam citam neatradās vietas. Gāja dzērves, tālas un zilas kā ilgas.“

Esmu pārliecināta, ka tas, ko redzam šajā pieredzes braucienā, pārsteigtu ne vienu vien žurnālistu vai rakstnieku. Bet mani ceļabiedri ir lauku ļaudis, kuri iztiku nopelna dažādos arodos, bet mājputni viņiem, izrādās, galvenokārt ir sirdslieta un uztura papildinājums pašu un draugu galdam.

Pirmais apskates objekts – Katerinas Kasatkinas dekoratīvo putnu dārzs Rembates pagasta Jaundzilnās. Katerina nāk no Latgales, viņas dzīvesbiedrs – rīdzinieks, trijatā ar meitu viņi tiekot galā ar šo skaļo, prasīgo un reizē ļoti interesanto saimniecību (16 vistu, 5 zosu, 8 pīļu, 9 baložu un 4 tītaru šķirnes). Putnu pavēlnieces zināšanas un pieredze ir ļoti plašas, jo citādas tās nemaz nevar būt – putni ir smalki dabas veidojumi, sargājami no lietus, sniega un caurvējiem, dabiskajiem ienaidniekiem (vanagiem, lapsām, seskiem), kaitniekiem (tārpiem, utīm, ērcītēm, vīrusiem un baktērijām, pat zirnekļiem) un, protams, mīlestības trūkuma – kā jau ikviena dzīve būtne. Taču galvenais gan gājputniem, gan mājputniem ir un būs – barība.

Viens piemērs – Katerina savai spārnotajai armādai piemērotus kviešus meklējusi 4 gadu garumā, tagad pēc tiem mēro 70 km. Putnu ēdienkartei jābūt plašai un racionālai, atbilstošai gadalaikam un putna veicamajam uzdevumam: olu dēšanai, perēšanai, spalvu nomaiņai, atpūtai. Lai saņemtu visus nepieciešamos vitamīnus, putnam jāuzknābā tādas pašas labas lietas kā cilvēkam (pat lociņi, čili, kurkums... utt.), tad nebūs jādomā par antibiotikām. Arī putnam nav vienalga, kādas izcelsmes paklājs zem kājām un vai ēdamistabā nav pasākušas iegriezties peles. Putna pamatorgāni funkcionē tāpat kā cilvēkam, un arī putna garastāvokli krietni sabojā iesnas vai asarojošas acis. Ja to visu neievēro, nav cerību nedz uz pilnvērtīgu sugas turpināšanu, nedz olām ar stipru čaumalu un aromātisku vistas gaļas buljonu.

Es to visu ar lielu interesi blociņā rakstu un rakstu, lai gan skaidri zinu – man tak to nevajag! Pietiktu ar to, ka varu apbrīnot dabas nebeidzami krāšņo izdomu zosu, pīļu, vistu, fazānu un baložu formās un tērpos. Bet mani brauciena biedri veikli pārspriež eksotisko putnu (un vēl eksotiskāko šķirņu nosaukumu!) stiprās un vājās puses. Es tos svešvārdus pat neriskēju atkārtot... Eksotiskie putni (tādā nozīmē, ka Latvijā to šķirnes netiek plaši audzētas) tiek pirkti un pārdoti, mainīti, uz laiku izīrēti. Viena skaista zoss var maksāt līdz 300 EUR; redz – piecas zosis iemaināmas pret zirgu! Rakstot šīs rindas, ieklausos radio – kādi jauni cilvēki izdomājuši biznesu – vistu un cāļu izīrēšanu (bez pēdiņām) vasarniekiem. Vienkārši lieliska ideja! Būs pilsētniekiem gan prieks, gan svaigas olas!

Pēc pirmā apskates objekta un lieliskām pusdienām Ošu krogā varētu pat doties mājās – jo redzēts un dzirdēts tik daudz, ka ir ko pārdomāt, pārrunāt un izmēģināt pašmājās. Katerina putnkopībai pieiet arī no zinātniskās puses – viņa izstrādā maģistra darbu mājputnu ģenētikā un cenšas izaudzēt Latvijas apstākļiem piemērotu Āfrikas pundurzosi.

Viss nāk ar pieredzi, tā ir mana akadēmija“ – gandrīz analogiem vārdiem mūs sagaida arī Inta Vessere Birzgales pagasta Tālavās. Te Inta ar dzīvesbiedra Jāņa (bijušā jūrnieka) un dēla Jāņa (topošā lidotāja) palīdzību iekārtojusi salīdzinoši pavisam citādāku vistu dārzu nekā Katerina. Putniem atvēlētas ļoti plašas teritorijas (ūdensputnu gan salīdzinoši pamaz), – jaunie dažādu, desmitiem šķirņu, gailēni balsis iemēģina uz nebēdu. Intas pamatnodarbošanās ir daiļdārzniecība, ar vistkopību it kā nesavienojama, jo vistas taču prot kašāties uz nebēdu! „Man sīko puķīšu nav,“ smejas Inta, „bet daudzās vietās putni man tieši ir lieliski palīgi ravēšanā.“ Par to arī dabūjam pārliecināties – 60 vienā reizē inkubatorā izperētie pusauga cālēni čakli strādā brīvā vaļā. To raibajā pulkā pat es esmu iemācījusies pamanīt indivīdus, kuru šķirne Intai pašai patīkot īpaši – tiem ir lavandas vārds nosaukumā, izperēti no zilām oliņām. (Kad iemetu aci internetā, uzzinu, ka šķirnes Lavandas Ameraukāns pirmsākumi nāk no Čīles dienvidiem, turklāt – datēti ar 1556. gadu – radu raksti nu gluži kā sacīkšu zirgiem!)

Putnkopība – ļoti plašs jēdziens. Mājupceļā mani kā sarunu biedrs apbur puisis no Mores – Raitis Kirkils, kuram laukos viena kāja, Rīgas darbos – otra. Un optimistiskais dzīves vadmotīvs: bērniem maksimāli jādzīvo ekoloģiskā vidē, jāēd bioloģiska pārtika un galvenais – jāpierod strādāt. Ar daudziem putnu kūtī vai aitu fermā paveicamajiem darbiem deviņgadīgā meita tiekot galā bez mudināšanas un atgādināšanas. Prieks dzirdēt!

Anita Mellupe,
Speciāli laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com