Pārskats par latviešu bērnu izglītības iespējām šodien ārpus Latvijas

Cienījamā akadēmiskā saime!

Man liels prieks būt jūsu vidū un pastāstīt par to, kāda šobrīd ir latviešu skolu situācija pasaulē un vispār izglītības iespējas latviešu valodā ārpus Latvijas. Runāšu ne tikai par latviešu sestdienas un svētdienas skolām, kas jau pastāv ārpus Latvijas vairāk nekā 60 gadu, jaunizveidotām latviešu skolām un bērnu nodarbībām Eiropā, bet arī par citām iespējām izglītot bērnus latviskā garā. To starpā minēšu gan iespējas mācīties latviešu valodu un kultūru vairākās pilsētās un sādžās tālajā Sibīrijā, gan iespēju ikdienā – 5 dienas nedēļā starp franču un angļu un vācu plūsmām, stundu dienā mācīties latviešu valodu tā saucamajās Eiropas skolās Luksemburgā un Briselē Latvijas diplomātu un Eiropas Savienības Latvijas pārstāvju bērniem. Ir arī iespējams tagad iegūt Latvijā akreditētu izglītību tālmācības ceļā. Tad vēl ir iespējas mācīties savu dzimto valodu skandināvu valstīs – Zviedrijā, Somijā un arī Vācijā, kur, ja vienkopus var sadabūt zināmu skaitu bērnus un skolotāju, tad šī valsts apmaksās dzimtās valodas skolotāja algu. Ir arī vairākas universitātes pasaulē, kur piedāvā latviešu valodu un kultūru kā mācību priekšmetu, visbiežāk baltu valodu katedrā. Bet par to vēlāk.

„Trimdas“ modelis

Iesākšu ar mums pašiem labi pazīstamo skolas modeli. Tas šobrīd jau saucas trimdas modelis, jo tas ir diezgan līdzīgs visā pasaulē, vienalga, vai tā būtu Sidneja, Melburna, Bostona, Toronto, Ņujorka, Londona vai Stokholma, visas šīs skolas ir dibinātas tai pašā laika posmā, ar tiem pašiem mērķiem, kas kalpojuši daudzus gadu desmitus – ar mērķi – uzturēt latviešu valodu un ieaudzināt latvisko apziņu mūsu bērnos. Skolas nodarbības notiek telpās, kas pieder latviešiem pašiem – vai tās būtu baznīcas telpas, biedrības, vai kādas citas latviešu organizācijas – visa darbība ir sabiedrības atbalstīta, gan finansiāli, gan morāli. Tas nenozīmē, ka skolas visiem ir par velti. Ģimenēm jāmaksā dalības maksa, bet salīdzinot ar naudas summām, ko jāizliek, bērniem piedaloties citās nodarbībās ārpus latviešu sabiedrības, skolas maksa vairākumam neiecērt lielu robu makā.

Skolu sastāvs, tāpat kā šeit Sidnejā, ir lielākoties 3. paaudzes latviešu bērni, daļa no ģimenēm, kur abi vecāki latvieši, bet arvien pieaug jaukto laulību skaits. Tad vēl klāt nāk saujiņa nesen iebraukušo latviešu ar bērniem, kas vēl teicami runā latviski. Tāpēc arī visur vecās trimdas skolās šobrīd ir liels izaicinājums – kā pielāgot mācību vielu un izmainīt skolas struktūru, lai varētu mācības būt attiecināmas visiem valodu līmeņiem? Kā mainīt mācību programmu tā, lai mācību metodika līdzinātos tai, ko šobrīd pielieto bērnu ikdienas skolās, lai mācību viela būtu saistoša, interesanta, mūsdienīga.

Šie jautājumi katrā skolā ir jāpārspriež, kad pienāk brīdis, kad bērniem stundās zūd interese vai arī kad bērni vispār sāk buntoties un atteikties nākt, vai nāk ar milzu piespiešanu, vai, kā dažās skolās, pat vecākiem mājasdarbi palikuši par sarežģītu. Vecās trimdas skolas ir lielu pārmaiņu posmā, jo tām katrai ir dziļi jāieskatās sevī un jādomā par to, kādu valodas līmeni tās galu galā mēģina sasniegt.

Latviešu valoda daudzās ģimenēs vairs nav pirmā valoda un ar to jārēķinās. Ja pārejam uz valodas mācīšanu kā svešvalodu, tad jāmāca to tā, lai tiek mācīta un veicināta valodas vienkārša lietošana sarunvalodas līmenī, rakstu valoda arī. Bet tai pat laikā nevajag aizmirst par tiem bērniem, kuriem tomēr valoda ir tādā līmenī, ka var ar viņiem lasīt sarežģītākus tekstus un mācīties gramatikas nianses. Un vēl pie tam jāatrod skolotājus ar labām valodas spējām, kas var mācīt. Te ir jaunais emigrācijas vilnis labi varējis izpalīdzēt mūsu skolām, jo to bērnu vecāki vai arī citi, kas nesen atbraukuši no Latvijas, ir jāiesaista pēc iespējas ātri, pirms viņi atrod citas nodarbes sev sestdienās vai svētdienās, kā nu kurā skolā notiek mācību stundas.

Tas bija pirmais skolu modelis. Tas kalpojis daudz gadus – ap 60. Pārmaiņu laikmetā. Bet vēl Austrālijā, ASV, Kanādā aktīvi darbojas. Kopā šinīs valstīs regulāri mācās ap 750 bērnu. Skaitlī nav ieskaitītas vasaras vidusskolas, kur piedalās lielākoties tie paši bērni, kas apmeklē tā saucamās ziemas skolas, bet ir arī tādi, kas neapmeklē latviešu skolas regulāri visu cauru gadu.

Tas izteikti skaidrs nometnēs latviski nerunājošiem bērniem, ko vada gan Garezerā, gan Katskiļos. Šīs nometnes nenotiek tajā pašā laikā, kā latviski runājošiem bērniem – tās saucās Valodas periods Katskiļu nometnē un sporta nometne Garezerā, kur (es citēju no Garezera mājaslapas)... visiem latviešu izcelsmes bērniem... iespēja nometņot kopā, vai tie latviski runā un saprot, vai latviešu valodas spējas ir vājas, vai arī latviski nerunā, bet tomēr vēlās piedalīties Garezera programmās latviskā vidē.“ Starp Amerikas latviešiem var atrast rīkotājus, kas tikai nodarbojās ar latviski nerunājošo bērnu nometņu vadīšanu.

Jaunā emigrācija

Nākamais modelis ir jaunā emigrācijas viļņa sekas. Kā mēs tagad pēdējos gados esam kā tauta atklājuši – apmēram 200 000 no mūsu valsts ir izceļojuši uz nenoteiktu laiku. Dati svārstās starp 213 000 un 300 000 tūkstošiem cilvēku, pat līdz pusmiljonam, kā LETA ziņās minēts aizvakar, 20. septembrī.

Emigrācijas dēļ Latviju uz nenoteiktu laiku atstājuši ne tikai pieaugušie, bet arī bērni. Tā arī nupat Neatkarīgā Rīta Avīzē 17. septembra publikācijā rakstā par Īrijas latviešiem tika minēti satraucoši skaitļi: „Zaļajā salā, šobrīd mīt vairāki desmiti tūkstošu latviešu, no kuriem vismaz 3000 ir skolas vecuma bērni. Īrijā ir dažādi kolektīvi – kori, ansambļi, deju kopas, biedrības, mūzikas un sporta skolas un 10 latviešu bērnu nedēļas nogales skoliņas. Tagad lielākā daļa šo kolektīvu ir apvienojušies vienā padomē, kura patiešām darbojas realitātē.“

Ja pirms pāris gadiem, ap 2007., 2008. gadu Īrijā darbojās regulāri kādas četras, piecas latviešu nedēļas nogales skoliņas, tad tagad – 5 gadus vēlāk šis skaits ir dubultojies, un tas turpina ar katru gadu augt. Un ne tikai Īrijā rodas skolas kā sēnes pēc lietus – Lielbritānijā arī pēdējā gada laikā ir vairākas jaunas skolas atvērušas durvis. Šogad jūlijā PBLA skolotāju kursos Rīgā kopā sanāca 60 skolotāji no gandrīz vai 20 valstīm. Lielākais skolotāju skaits bija no Īrijas un Anglijas. Pilsētās, kur nekad agrāk nav dibinātas sestdienas skolas, tagad piedzīvo aktivitātes pieplūdumu, un dedzīgi skolotāji, liela daļa ar pedagoģisko izglītību, kas iegūta Latvijā, sāk rosīties un veidot skolas pēc saviem labākajiem ieskatiem.

Tā šobrīd Anglijā ir 11 latviešu skoliņas (Pīterboro, Londonā, Sauthamptonā, Mansfīldā, Bostonā, Bradfordā, Mančesterā, Ņūrijā, Northamptonā, Svonsijā, Lesterā), Īrijā ir 8 skoliņas (Drogheda, Korkā, Majo, 2 skolas Limerikā, 2 skolas Dublinā, Blančardstaunā, Longfordā) , Vācijā 4 – Bonnā, Minsterē, Berlīnē un Vircburgā, Beļģijā 1 – Briselē, Francijā 1 – Parīzē, Šveicē 2 – Ženēvā un Cīrihē, Holandē 1 – Tilburgā, Somijā divas – Helsinkos, Gruzijā 1 – Tbilisi, Austrijā 1 – Vīnē, Luksemburgā 1, Zviedrijā 1 – Stokholmā, Igaunijā 1 – Tallinā un Norvēģijā 1 – Oslo. Ar katru mēnesi sarosās kādā jaunā pilsētā Eiropā mūsu tautieši un dibina skolas. Skaidri redzams, ka latvieši, lai arī izbraukuši no valsts, tomēr savus bērnus par latviešiem audzināt vēl vēlas.

Nupat šomēnes iznācis Eiropas Latviešu apvienības pētījums, kam pamats ir aptauja par Eiropas latviešu skolām. Šī pētījuma datus arī jums citēju. Kopā, pēc šī pētījuma datiem, Eiropā patreiz latviešu sestdienas un svētdienas skolās un bērnu nodarbībās piedalās 1159 bērni. Pēc šiem datiem kopā Eiropā šobrīd darbojas 38 latviešu nedēļas nogales skolas. Šajos datos arī iekļauti ap 130 bērnu, kas mācās Eiropas skolās Luksemburgā un Briselē, kas nav klasiskā tipa nedēļas nogales skolas.

Tupmāk vēl