Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Intervija ar Latvijas Kultūras ministri

Sarunas sākums – Žaneta Jaunzeme-Grende stāsta par sevi

Laikraksts Latvietis Nr. 240, 2013. g. 17. janv.
-


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende piedalās Valsts himnas dziedāšanā Kultūras dienu Atklāšanā. FOTO Gunārs Nāgels.

Pēc Atklāšanas koncerta. No kreisās: Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē (LAAJ) prezidija priekšsēdis Pēteris Strazds, Ants Grende, LR kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende, Austrālijas Latviešu 54. Kultūras dienu rīcības komitejas priekšsēži Inta un Juris Skābe. FOTO Gunārs Nāgels.

Gada nogalē Adelaidē – no 26. līdz 31. decembrim notika Austrālijas Latviešu 54. Kultūras dienas (AL54KD). Tās apmeklēja un aktīvi tajās līdzdarbojās Latvijas Kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende. Īsi pēc viņas vairāk nekā stundu garā referāta Adelaides Latviešu namā 31. decembrī aicinājām viņu uz interviju, kurai ministre labprāt piekrita, un mūsu saruna izvērtās krietni gara.

Ilze Nāgela: Varbūt sāksim ar iepazīšanos. Pastāstiet par sevi, lūdzu!

Žaneta Jaunzeme-Grende: Mana mamma ir inženiere un viņa dabūja darbu Olaines plastmasas rūpnīcā pie plastmasas izstrādājumiem. Olaines plastmasas rūpnīca bija ļoti slavena bijušajā Padomju savienībā, un mamma dabūja dzīvokli Olainē, kas padomju laikos bija liels sasniegums, ja jauna ģimene varēja dabūt savu dzīvokli. Mans tēvs ir fizkultūras skolotājs un kādu brīdi bija arī Olaines vidusskolas direktors. Viņš ir izaudzinājis vienu olimpieti vieglatlētikā – Dmitriju Meļčenko, kas nebija medaļnieks, bet noskrēja 800 m Olimpiskās spēlēs.

Man bērnība ir pagājusi ļoti sportiskā gaisotnē, jo es vienmēr gāju līdzi tētim uz sporta zāli; tā bija norma katru vakaru vienkārši iet uz zāli, kur bija dažādi vingrošanas rīki – līdztekas, riņķi un bumbas un man ļoti patika. Kādā trešajā klasē mans tēvs, kurš ir skolotājs skolā, saka, ka šī skola ir laba, bet labāk būtu, ja tu mācītos Rīgā. Tas dotu vairāk izaugsmei. Es ar vienu klases biedreni ceturtajā klasē sākām mērot ceļu katru rītu no Olaines uz Rīgu. Es domāju, ka mūsdienās vecāki diezgan pārspīlē ar to bērnu vadāšanu pie rokas. Katru rītu plkst. 7.19 ir vilciens Mažeiķi-Rīga; Atgāzenē izkāpām ārā un soļojām pusotru kilometru uz Rīgas 4. vidusskolu, kuru arī pabeidzu.

IN: Varētu teikt, ka gandrīz rīdziniece?

ŽJG: Tā jau gandrīz sanāk, ka tās pilsētas, kas ir ap Rīgu, ļoti bieži ir kā guļamistabas; daudzi cilvēki strādā Rīgā, ērta satiksme, jo kas tas ir – 25 minūtes ar vilcienu; visu ko var mācīties. Cik reiz tā nav bijis, ka pēdējo vēl mācās un raksta vilcienā. Skolas laikā es ļoti daudz sportoju, biju aizrāvusies ar orientēšanās sportu. Man ļoti patīk daba, un es uzskatu, ka visvislabākā relaksācija ir vienkāršs gājiens pa mežu. Man šķiet, ka nekas cits nelīdzinās tam. Latvijā ir milzīgas iespējas staigāt pa mežiem, jo Latviju 65% klāj meži. Latvija ir brīnišķīga, skaita, zaļa, smaržīga un patreiz arī balta.

IN: Orientēšanās sportu turpiniet šad un tad?

ŽJG: Man jāsaka, ka es esmu bijusi līdz ausīm orientēšanās sportā, līdz pat tam, ka es biju Orientēšanās federācijas prezidente. Es esmu ilgus gadus vadījusi sacensību seriālu Magnēts, un interesanti, tad, kad es apprecējos ar Latvijā visu laiku vislabāko orientieristu (Ants Grende ir mans otrais vīrs), mēs abi pārstājām orientēties, tas bija tas punkts. Vīrs vēl kādu laiku braukāja pa pasaules čempionātiem ar riteni – veloorientēšanās. Mēs arī Austrālijā bijām uz pasaules čempionātu Balaratā ar riteņiem pirms kādiem 5-6 gadiem.

Orientēšanās ir brīnišķīgs sporta veids, un es ieteiktu orientēties visiem – tas ir ļoti lietišķs sporta veids tāpēc, ka tu iemācies orientēties jebkurā pilsētā. Ja man ir karte, es jūtos vienkārši brīnišķīgi, un arī dzīvē tu orientējies. Tas arī palīdz domāšanas veidam; pirmkārt, tev ir no meža jāiznāk, t.i., no katras situācijas ir jāiznāk ārā, tu nevari palikt mežā, un tad ir jautājums, kā Tu risini to ceļu. Protams, ka uzvar tas, kas iet pa īsāko ceļu, bet īsākais ceļš ne vienmēr ir pa taisno. Ļoti bieži īsākais ceļš iet apkārt kalniņam vai purviņam, varbūt nelīst pašā lielākajā biežņā, bet izvēlēties kādu citu ceļu.

IN: Vai bērnībā bez sporta bija arī citas nodarbības – klavieres, koris, tautas dejas?

ŽJG: Es ļoti labi dziedāju korī – visus skolas gadus esmu dziedājusi visos iespējamos koros, piedalījusies koru skatēs, bet ļoti lielu daļu laika man aizņēma sports, it sevišķi vecākajās klasēs; visu laiku bija treniņnometnes un braukāšana uz sacīkstēm. Sports iedeva kaut kādu tādu alternatīvu sirdsmieram padomju savienībā, jo sportu tad ļoti atbalstīja, bija finansējums; es esmu izbraukājusi visas bijušās PSRS republikas sportojot un nometnēs. Tā bija laba alternatīva, lai neredzētu visu to, kas realitātē notiek.

IN: Vai ir kādā mīļākā grāmata, komponists, skaņdarbs...

ŽJG: Tas visu laiku mainās; ir periodi, kad kaut ko atrod. Pēdējos desmit gadus es pilnībā esmu aizrāvusies ar Imanta Ziedoņa daiļradi; jo vairāk es lasu, jo vairāk es atklāju un katru reizi brīnos par to dziļumu, par to gaišredzību, ko viņš ir spējis saredzēt no apspiestās padomju vides. Pat šodien viņa dzeja ir ļoti laikmetīga, pilnīgi savādākā veidā, bet tas, ko Imants man (Viņš mani sauc par skuķi) saka: Skuķi, tu līdz Rainim neesi izaugusi.

Tad es ik pa laikam domāju, nu interesanti, jāpalasa kaut kas no Raiņa. Induli un Āriju es izmocīju, un man likās, ka es nepazīstu nevienu cilvēku, kas ir izlasījis Induli un Āriju, bet izrādās, ka arī mūsdienās cilvēki lasa Raini.

Es domāju, ka Rainis būs ļoti populārs nākošajos gados, jo mums acu priekšā ir bibliotēka, mēs nevaram no viņas izvairīties Rīgā vairs, un tātad bibliotēkas alegorija ir par Antiņa uzjāšanu stikla kalnā pie Saulcerītes – Zelta zirgs. Rainis rakstīja šo lugu tieši par Latvijas neatkarību un par mūsu centieniem. Es domāju, ka Zelta zirgs – gan luga, gan grāmata būs populāra gan ar bibliotēkas atvēršanu, gan ar to, ka Rainim un Aspazijai 2015. gadā ir 150 gadu jubileja.

IN: Vai ir iznācis lasīt Amerikā dzīvojošā tautieša tulkoto Zelta zirgu angļu valodā?

ŽJG: Jā, man šis izdevums ir mājās, iegādājos to pagājušā vasarā Milvokos, kad es biju Amerikas latviešu Dziesmu svētkos. Neesmu to visu vēl izlasījusi, bet mums vajadzētu kādu cilvēku, kas labi pārzina angļu valodu un kā valodnieks izlasa šo darbu un kritiski paskatās uz angļu valodu. Problēma ir, kā pārtulkot no latviešu valodas rīta zvaigznes – ausekļus, jumjus un šo visu citās valodās.

Par bērnību un mūziķiem runājot, es ļoti labi atceros ekskursiju pirmajā klasē uz Vecpiebalgu un Jaunpiebalgu. Mēs bijām Emīla Dārziņa muzejā Jāņa skolā. Mēs iegājām tai muzejā un klausījāmies Melanholisko valsi. Es nopirku Emīla Dārziņa fotogrāfiju un mājās turēju uz galda. Kad es otrreiz precējos, tad kāzās man bija nevis Mendelsona kāzu maršs, bet Dārziņa Melanholiskais valsis, un es pamatīgi saraudināju savus viesus.

IN: Tikko radošās apvienības Mūza mūziķi ar Melanholisko valsi arī tepat Adelaides Latviešu namā publiku izraudināja...

ŽJG: Es domāju, ka Melanholiskais valsis ir brīnišķīgs, pasaulē vēl nenovērtēts meistardarbs, kas mums būtu kopā visiem spēkiem jāpopularizē. Starp citu Melanholiskais valsis ir viens no klausītākajiem mūzikas gabaliem, tas bija Vīnes simfoniskā orķestra repertuārā un kādā televīzijas pārraides aptaujā atzīts, ka cilvēkiem ļoti patika. Tikko bija Nelsons Rīgā ar savu Birmingemas orķestri, un arī viņi burvīgi spēlēja Melanholisko valsi.

Latviešiem ir ļoti daudz skaistas mūzikas, ko mēs varētu skaitīt un skaitīt. Nākamais ir ļoti īpašs gads – Jāzepam Vītolam būs 150 gadu jubileja, un Jāzepam Vītolam ir brīnišķīga mūzika.

Es domāju, ka mēs nākamgad varēsim izbaudīt veselu slavenību plejādi: tātad, nākamgad jubileja Vītolam, Blaumanim arī 150 ir un zinātniekam Paulam Valdenam.

Gunārs Nāgels: Jūs minējāt referātā par Jūsu kvalifikācijām kultūrā. Vai, Jūsuprāt, kultūras ministram vajadzētu vai nevajadzētu būtu cilvēkam, kas aktīvi ir nodarbojies ar kultūras lietām.

ŽJG: Es jums uzprasīšu pretjautājumu: vai Austrālijas slimnīcās ir atļauts ārstiem vadīt slimnīcu, vai nē? Atbilde ir – nē. Austrālijā slimnīcas drīkst vadīt tikai speciāli sagatavoti menedžeri.

GN: Slimnīcām var arī būtu divi vadītāji, kā piemēram, Melburnā nu jau nelaiķis Dr. Alvis Kučers bija medicīniskais vadītājs un kāds cits bija administrācijas vadītājs.

ŽJG: Jā, bet līdzībās runājot, tas ko mēs šobrīd redzam, kas ir kultūras cilvēks? Nu pasakiet? Vai tas ir profesionāls, kas ieguvis profesionālu izglītību? Vai kultūras cilvēks, kas manā gadījumā ir nodarbojies ar bibliotēku konsorciju, kurš ir vienam izcilam Latvijas dzejniekam veidojis muzeju, ieraksta diskus un taisa koncertus. Es esmu kultūras cilvēks vai nē? Jā, es neesmu profesionālis, es neesmu beigusi mākslas akadēmiju, mūzikas skolu, bet mani nekādā gadījumā nevar nosaukt par nekulturālu, jo es esmu piedalījusies kultūras procesos.

Un kur ir problēma? Problēma ir tāda, ka vienmēr cilvēkiem ir šī savējie un svešie, tātad ir kultūras ļaudis, teiksim, kultūras profesionāļi, un viņi savā starpā dzīvo, un tie ir viņējie. Un tad pēkšņi atnāk viens pilnīgi no malas, no cita dīķa. Nevar teikt, ka es neesmu kultūras cilvēks, es esmu, bet es neesmu šī dīķa kultūras cilvēks, es esmu no cita dīķa, ar citu izglītību, citādākām prasmēm.

Paldies Dievam, ko tagad cilvēki saka, ka viņi saredz, kā es arī teicu, to pievienoto vērtību, ka es spēju tulkot. Tas, ko es nepieļauju un ka vienkārši neļauju teikt – dodiet mums naudu. Es jautāju: cik, kāpēc, par ko un kāds būs rezultāts? Tas, iespējams, cilvēkus mulsina. Es to saprotu, bet tāda es esmu. Un kā es vienmēr saku, ja jums ir citas domas, iestājieties kādā partijā vai izveidojiet savu, kļūstiet par kultūras ministru un rīkojieties tā, kā jūs uzskatāt par vajadzīgu.

GN: Latvijā ir diezgan izplatīta tāda doma, ka ministram jābūt tieši tās nozares speciālistam.

ŽJG: Tādēļ es jums uzjautāju ar pretjautājumu. Ja mēs runājam par izglītību, mēs ļoti bieži daudz ko runājam riņķī un apkārt, bet neskatāmies uz faktiem. Man ir unikāla izglītība. Es esmu Latvijas Universitātes publiskās pārvaldes maģistrs. Es esmu to mācījusies, lai vadītu publisko pārvaldi. Esmu cilvēks ar biznesa pieredzi, cilvēks ar sabiedriskās organizācijas pieredzi, cilvēks, kas kopā ir izgājis cauri krīzei kopā ar tirdzniecības rūpniecības kameru, kopā ar valdību. Tai pat laikā man ir divas ļoti lielas un nozīmīgas kultūras projektu pieredzes, saistība ar bibliotēku un saistība ar Imantu Ziedoni. Man ir grūti iedomāties, ko vēl?

GN: Latvijā patlaban skan kritika par šo Jūsu komandējumu, kas esot valsts naudas izšķērdēšana. Kāda būtu Jūsu atbilde?

ŽJG: Es to vēl neesmu dzirdējusi, bet mana atbilde, vairākas atbildes būtu tādas. Es esmu ļoti pārsteigta, ka vispār cilvēki šādā veidā var domāt. Ja es būtu Austrālijas latviete es justos ļoti slikti par to, ka cilvēki šādā veidā to uzskata, ka Austrālijas latvieši nav nopelnījuši, lai ministrs atbrauktu uz Latviešu dziesmu svētkiem, kas ir UNESCO mantojums, un cienītu tos cilvēkus, kuri ir izdarījuši milzīgu darbu.

Otrs – es esmu saistībā ar integrāciju; tas ir mans pienākums, un es domāju, ka šie paši kritizētāji būtu ļoti kritiski, ja es neaizbrauktu, kā es minu tos piemērus – uz Balviem, Ludzu vai Nīcu – uz līdzīgām Kultūras dienām.

Man šķiet, ka tā viena no mūsu problēmām Latvijā ir, ka brīvība ir arī zināma atbildība. Brīvi izteikties. Ja cilvēks ir brīvi izteicies, ka tā ir naudas izšķērdēšana, tad lai nu arī atbild par saviem vārdiem un paskatās no otras puses. Es uzskatu, ka tas vēl ir par maz dots, ko mēs esam devuši šeit šiem cilvēkiem.

GN: Kādā forumā lasīju, sākumā cilvēki bija uzzinājuši; citēju: jā, komandējums no tāda līdz tādam datumam: nu kas tad tur Austrālijā notiek? Kā zināms, anglosakšu zemēs mēdz būt divas brīvdienas Ziemassvētkos un tad vēl brīvdienas un būs tikai trīs darba dienas. Ar ko tad viņa tur tiksies? Vēlāk kāds ir noskaidrojis, ka būs Kultūras dienas, bet nu tie tikai tur kaut kādi, tas nav nekas svarīgs... Apmēram tādā līmenī bija daudzi komentāri, pārsvarā anonīmi.

ŽJG: Kopumā ņemot, šī iemesla dēļ, ka cilvēki ļoti daudz vienkārši bezatbildīgi, anonīmi runā, es nelasu, es pat neinteresējos. Es labprāt iesaistītos kādā kvalitatīvā diskusijā par šo tēmu, bet, ja cilvēki vienkārši ar naidu un neizpratnē nesakarīgi runā, es vienkārši nelasu un neskatos to. Esmu pārtraukusi skatīties Panorāmu un Ziņas. Kādreiz savā naivumā es domāju, ka mēdiji ir tie, kas raida patiesas ziņas. Šobrīd es redzu, ka tas ir kaut kam izdevīgi. Tagad jautājums, kam tas ir izdevīgi? Kam tas ir izdevīgi, šo lietu šāda veidā pasniegt? Būsim godīgi, tie ir politiskie konkurenti. Atzīsim to un pieliksim punktu.

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com