Flinderiešu māju stāsti – Trešās mājas stāsts (3)

Palielināt / Enlarge

Viesturs ar garmošku Oldenburgā, Vācijā, 1947. gada vasarā. FOTO no Rozentālu ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

Ģimene pirmajā mājā 1950. gadā. FOTO no Rozentālu ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

Līga, Jaša un Valda 1974. gadā. FOTO no Rozentālu ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

Rozentālu māja, celta 1975. gadā. FOTO Marija Perejma.

Sestais turpinājums. Sākums LL228, LL230, LL232, LL234, LL236, LL240.

1975. gadā mājā atskanēja jaunas balsis – Viesturs Rozentāls ar sievu Ilzi un meitu Valdu.

Viesturs (dzim. 18.9.1925. Taurenes pagastā, Vecpiebalgas pusē) dzīvoja lauku mājās kopā ar vecākiem Voldemāru un Alīdu. Mājās dzīvoja arī brāļi Pēteris un Andris un māsas Laimdota un Dzidra. Viesturs bija pabeidzis Dzērbenes pamatskolu, Cēsu arodskolu un vienu gadu Rīgas Valsts Vakara tehnikumu, no kurienes tika iesaukts armijā apmācībām Čehoslovākijā bet pēc tam frontē Pomerānijā. Viesturs atceras:

„Kara beigām tuvojoties, pateicoties latviešu virsnieku izveicībai, dabūjām atrauties no krievu frontes, un 50 km naktī vienības soļoja uz Rietumiem. 1945. gada 2. maijā sasniedza amerikāņu vienības pie Švērinas (Schwerin), un slēgtā ierindā kļuvām kara gūstekņi (POW). Sekoja gūstekņu nometnes un pēdējā man bija Ostrfrīzlandē (Ostfriesland).“

Tēva brālis Teodors Rozentāls, to uzzinot, aizbrauca uz Ostrfrīzlandi un ar falšiem papīriem Viestura brālēna Gunāra vārdā spēja Viesturu dabūt ārā un aizvest uz E-Oldenburgas DP nometni.

Viesturs uzzināja, ka nometnē skolniekiem deva lielāku pārtikas devu, un kaut gan viņa pirmā doma pēc kara gaitām nebija skolu atsākt, viņš arī atcerējās, kā mamma viņu esot veicinājusi un mudinājusi mācīties ar teicienu: Zirga pakaļā skatīties nav viegli.

Kad ģimnāzijas direktors mācītājs Švalbe prasījis kādā klasē viņš gribot iet, tad atbilde esot bijusi: „Man vienalga“. Klāt stāvējusi 3. klases skolotāja, kas aicinājusi Viesturu pievienoties viņas klasei. Tā Viesturs atradās Rūdolfa Blaumaņa 3. ģimnāzijas klasē, kur iepazinās ar klases biedreni Ilzi Matveju. Klasē arī bija brālēns Gunārs Rozentāls un no sākuma bija Gunārs 1 un Gunārs 2, kamēr visu nokārtoja. Pēc ģimnāzijas beigšanas Viesturs turpināja studijas Oldenburgas tehnikumā.

Gan visi radi Rozentālu saimē izceļoja uz Kanādu, Viesturs pierakstījās uz Austrāliju mīlestības dēļ, lai sekotu Ilzei. Viņš iebrauca Sidnejas ostā 1948. gada 29. oktobrī ar kuģi Svalbard un iesāka Austrālijas dzīvi Baturstas apmācības centrā (Bathurst Training Centre).

Adelaidē Viesturs strādāja pie dzelzceļa darbiem (SA Railways). Tam sekoja darbs kā metālu spodrinātājam, bet tad viņš pārmācījās par santehniķi. Viesturam patīk dziedāt, un jauktā korī viņš nodziedāja 52 gadus, kā arī ilgus gadus Daugavas Vanagu vīru korī Daugava. Tagad viņš to bauda no skatītāju rindām.

Ilze Matveja (dzim. 13.4.1929. Rīgā) dzīvoja Blaumaņa ielā un apmeklēja Rīgas 3. valsts ģimnāziju Raiņa bulvārī, pretī Bastejkalnam. Tēvs Jānis bija grāmatvedis Rīgas galvenajā pastā, bet māte Milija strādāja Pārdaugavā par skolotāju Vācu skolā, mācot latviešu valodu. Ģimenē auga vēl brālis Adrians un māsa Lia. Tēvs bija Smiltenē iepircis lauku mājiņu, kas no sākuma bija kā vasaras māja, bet vēlākie plāni bija tur pārvietoties vecumdienās.

Pēc 1939. gada vācu skolu slēdza, un Milija pārcēlās uz skolu Brīvības ielā pie Gaisa tilta, mācot vācu valodu latviešu skolā.

Kad sākās nemieri, tēvs palika Rīgā, bet pārējā ģimene aizbrauca uz laukiem pie ģimenes drauga Zemgalē, kur nodzīvoja 4 mēnešus. Kad krievi nāca tuvāk, tad no Zemgales ar zirgiem visi bēga uz Liepāju, sagaidot tēvu, kas tur nokļuva ar riteni no Rīgas. Tēvs bija sarunājis izceļot no Liepājas ar ledlauža kuģi. Visi iekāpa mazās laivās, jo ledlauzis gaidīja viņus jūrā, pats nevarot krastam tuvāk piebraukt. Ilze vēl tagad atceras tās bailes, kad sasniedzot ledlauzi vajadzēja lekt no laivas uz kuģa trepēm, kas šūpojās.

Kopā ar 50 tautiešiem Matveju ģimene iebrauca Līgnicā (Liegnitz) un apmetās pie vācu ģimenes Grosbekernā (Grosbeckern). Kad krievi tuvojās, vācu saimnieks pats paņēma saimniecības traktoru, atvadījās un teica, lai dara kā vēlās. Līdzi ģimenei izceļoja arī Zemgales draugs Arnolds Elguts. Pamanījuši, ka vērši ir palikuši, viņš tos iejūdza darbam – ceļojot dziļāk uz Vācijas iekšzemi tālāk no krieviem. Arnolds kļuva par vēršu vadītāju, jo, būdams saimnieks, viņš no tiem nebaidījās. Ceļam līdzi bija jānēm arī barība vēršiem, jo viņi stiepa mantas; pārējiem bija jālieto savu kāju spēks. Palīdzēja, ka mamma runāja vāciski, un katrā pilsētiņā viņa varēja ģimenei atrast birģermeistara norādītās naktsmājas. Mamma bija stingri norādījusi, kad pārējie nedrīkstēja taisīt mutes vaļā vācu tautiešu priekšā. Līgnicu tie atstāja 27. janvārī, bet marta beigās ieradās Nordhausen ar visiem vēršiem, kas ceļa gaitās bija ļoti iemīļoti. Tur tēvs strādāja laukos, kamēr visi nokļuva E-Oldenburgas nometnē.

Ilze kopā ar vecākiem iebrauca Melburnā 1949. gada 19. martā ar kuģi Kastelbianko (Castel Bianco) un drīz pēc tam Adelaidē apprecējās ar Viesturu.

Ilze iesāka strādāt slimnīcā pie garīgi slimniekiem Parksaidā (Parkside), ko vēlāk pārsauca par Glensaidu (Glenside). Pēc 7 mēnešiem viņa mainīja darbu un sāka strādāt pie Deivida Džounsa (David Jones), tad pie Džona Martinsa (John Martins) lielveikaliem par pārdevēju (sales staff), nostrādājot tur nākamos 30 gadus.

Ģimenē auga divas meitas – Valda (dzim. 1952. g., Adelaidē) un Līga (dzim. 1953. g., Adelaidē). Kad Viesturs un Ilze izlēma būvēt sev jaunu māju kalnos, tad bija jāpārdod pašreizējā Lindenparka (Linden Parka) māja. Viņi neticēja, cik ātri tā pārdevās, bet tagad ģimene bija strupceļā, jo jaunā māja nebija vēl gatava. Tā viņi nonāca flinderiešos, nodzīvojot tur 3 mēnešus. Līga bija jau iekārtojusies dzīvot pie draugiem, un uz Flindersa ielu pārvācās arī Valda ar vecākiem.

Valda atceras garšīgos Rudaka kundzes pīrāgus. Ilze atceras, ka viņu suns, lielais vilku suns Jaša vienā siltā dienā pazuda. Esot meklējuši pa visām malām, bet bez sekmēm. Ilze pārgājusi ielai pāri un vaicājusi Rudaku kundzei, vai neesot redzēts. Viņa tik pamāja ar galvu un rādīja uz priekšu. Ilze atrada Jašu Rudaku guļamistabā, saldi guļot gultā blakus Rudaka kungam – vēsinātā telpā!

Valda apprecējās ar Robinu Auketu (Robin Aukett), strādā par matemātikas skolotāju vidusskolā, un viņiem ir četras atvases – Kristīne, Emīlija, Dženifera (Jennifer) un Lūcija (Lucy). Kristīni un Emīliju var sastapt Tālavā Laimas organizētajās kulinārās stundās, bieži palīdzot vecmammai. Līga apprecējās ar Ričardu Mailsu (Richard Miles), strādā par skolotāju pamatskolā, un viņiem ir trīs atvases – Edijs (Eddy), Samjuels (Samuel) un Džosefīna (Josephine).

Viesturs un Ilze apciemoja Latviju 80. gados un 1994. gadā un redzēja lielo postu, kas ir atstātajā lauku īpašumā. Ilzes brālis novēlēja Smiltenes mājas Tēvzemes un Brīvības aktīvistam/politiķim Andrim Paulam-Pāvulam, kurš, kopš atstājis darboties politiskā, audzē aitas un baltas govis gaļas tirgum.

Viestura brālis Pēteris strādāja kā virpotājs VEF fabrikā. Kad beidza tur strādāt, palīdzēja uzturēt kārtībā Purgalu māju Taurenes pagastā.

Andris strādāja Līgatnes papīrfabrikā kā galvenais apkopes tehniķis.

Kopš 1975. gada Viesturs un Ilze dzīvo Kreifersā (Crafers), Adelaides skaistā kalnu rajonā. Māju Rakte zīmēja mākslinieks un draugs Viktors Mednis. Mājas vārds nāk no seno Zemgaļu pilskalna Žagares pilsnovadā, tagad pie Lietuvas un Latvijas robežas. Viktors izveidoja durvis un vēstuļu kastītei gaili. Viesturs mājai izveidoja latviskus rakstus, lietojot darbam pieejamos bronzas ūdens bākas vākus, kā arī stikla vitrīnas.

Ilzes un Viestura dzīves ir pilnas ar bērnu un mazbērnu priekiem.

Rita un Mirdza māju pārdeva 1975. gada beigās.

Marija Perejma

Turpmāk vēl