Flinderiešu māju stāsti – Ceturtās mājas stāsts (1)

Palielināt / Enlarge

Doktorāts Jaungulbenē. FOTO no Skrastiņu ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

Visa ģimene Vudsaida nometnē 1952. gadā. Priekšā Artūrs, aizmugurē Otīlija, pa vidu no kreisās: Līga, Ruta, Elga un Dace. FOTO no Skrastiņu ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

Flindersa ielas māja. No kreisās: Ruta, Elga, Dace un Otīlija. FOTO no Skrastiņu ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

Miervaldis Bumbieris un Otīlija lugā „Sarkanvīns“. FOTO no Skrastiņu ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

Otīlijas 86. dzimšanas diena. Priekšā no kreisās: Otīlija un Dace. Aizmugurē no kreisās: Līga, Ruta, Elga, Freja. FOTO no Skrastiņu ģimenes arhīva.

Septītais turpinājums. Sākums LL228, LL230, LL232, LL234, LL236, LL240, LL242.

Vienu dienu Artūrs un Otīlija nodomāja apskatīt kādu zemes grunti, kur iesākt dzīvi jaunajā zemē. No Vudsaidas (Woodside) nometnes tie atbrauca uz Adelaidi un iekāpa pirmajā redzamajā autobusā, kura maršruts veda uz Darlingtonu pa Dienvidu ceļu (South Road). Visur pa autobusa logu viņi redzēja zemes pārdošanas reklāmas. Pēc, apmēram, 8 km, kad nupat sākušās lauku ainavas un apgabala pēdējie divi krogi jau bija aizslīdējuši acīm garām, Artūrs teicis, ka esot pārāk tālu no pilsētas un izkāpuši nākamā piestātnē. Tas bija ielas galā, kur bija ne tikai skaistie mandeļu dārzi, bet arī jau trīs latviešu uzbūvētas mājas – Švinkas, Ozoliņu un Dreimaņu.

Artūrs un Otīlija kopā ar četrām meitām – Līgu, Daci, Elgu un Rutu-Mariju bija iebraukuši Adelaidē 1949. gada 22. novembrī ar kuģi Oksfordšiera (Oxfordshire). Gan Artūrs un Otīlija bija pieteikušies braukt uz Ameriku, bet tur meklēja tikai darbiniekus, turpretim Austrālija meklēja ģimenes ar vairāk bērniem, lai paplašinātu iedzīvotāju skaitu.

Artūrs (dzim. 5.7.1906. Rīgā) Latvijā izstudēja medicīnu Latvijas Universitātē un strādāja Jaungulbenē. Tur viņš satika Otīliju, kad viņa ieradās tur ar teātra viesizrādēm. Viņi apprecējās 1937. gadā un turpināja dzīvi turpat Jaungulbenē.

1944. gadā ģimene iesāka bēgļu gaitas ar trīs bērniem zem 5 gadu vecuma. Viņiem bija dota ziņa, ja tie palikšot mājās, tad tēvs tikšot apcietināts. Dažu stundu laikā ģimene sapakoja mantiņas, iejūdza divus zirgus, kam pievienoja tačku, un kopā ar kalponi Natāliju devās projām. Vienā tačkā bija Natālija ar Līgu un uz otrā pārējie. Vispirms tie devās uz Rīgu, pa ceļam atvadoties Cēsīs un Valmierā no mātēm un vecmāmiņām.

Pa to laiku vācieši nodedzināja doktorātu neilgu laiku pirms tur ieradās krievi.

Līga atceras, ka Rīgā brauciens nakts vidū pa akmeņiem bruģētām ielām bija ļoti skaļš. No Rīgas Skrastiņu ģimene devās pa iekšzemes ceļu uz Vāciju, kas ilga sešas nedēļas. Otīlija bija kastītēs sapakojusi žāvētas desas, kā arī miltus. Kādreiz pa ceļam dažs saimnieks devis bēgļiem naktsmājas. Dienas braucot, lekuši grāvī, kad izdzirdējuši lidmašīnu skaņas. Savus zirgus atstājuši ceļa malā, cerot uz to labāko. Ceļmalās esot bijis daudz zirgu līķu.

Beidzot tikuši Vācijas nometnē. Kādu gadu vēlāk Natālija no Skrastiņu ģimenes atvadījusies, jo nolēmusi ceļot atpakaļ uz Latviju.

Vācijā Artūrs ar ģimeni vispirms dzīvoja Vircburgas drupās, kur piedzima ceturtā meita Ruta. Logiem stiklu vietā, jo stiklu neesot bijis, Artūrs bija ielicis nomazgātas rentgena filmas. Pēc tam Artūrs strādāja Ašafenburgas un Ansbahas nometnēs, kur Līga kopā ar citiem latviešu bērniem skolojās vācu skolā.

Otīlija Cirīte (dzim. 14.10.1909. Dzērbenē) bija apdāvināta drāmas studente. Pēc 1935. gadā pabeigtās Rīgas Teātra skolas, viņa strādāja Zemnieku drāmas teātrī kā profesionāla aktrise. Vācijā viņa arī turpināja skatuves gaitas Vircburgas nometnē.

Otīlijas dzīve kara gados bija traģiska. Viņa pārdzīvoja vecākā brāļa Arvīda izsūtīšanu uz Sibīriju un jaunākā brāļa pašnāvību. Reinis pie Brīvības pieminekļa bija pielicis Latvijas karogu, apsūdzēts un bija izsaukts, lai šo izskaidrotu. Viņš nošāvies, jo zināja, kas viņu var sagaidīt. Brālis Osvalds arī tika nošauts kaut kādas atriebības dēļ. Pašas Otīlijas tēvs bija miris 1918. g., kad Otīlijai bija tikai 9 gadi.

Pēc Vācijā pavadītā laika 1949. gadā ģimene atradās Itālijā un gaidīja kuģi uz Austrāliju. Itālijā Skrastiņu ģimene pārcēlās no Aversas uz Kapua un Bonjoli nometnēm un izbrauca no Neapoles 1949. gada oktobrī. Tas bija atzīmējams. Pirmo reizi Austrālijas braucēji bija noraidīti tāpēc, ka Līgai trīs mēnešus agrāk bija paaugstināta temperatūra un masalas... bet bagāža jau bija iekrauta kuģī, un Skrastiņu ģimene palika krastmalā tikai ar koferiem. Kad Otīlija prasījusi Artūram, ko lai tagad daram, atbilde esot bijusi: „Jālec ezerā“ (Might as well jump in the lake).

Pa ceļam uz Adelaidi, Kolombo ostā Ceilonā no kuģa noņēma galveno ārstu, kas it kā bija saslimis arī ar masalām. Tā nu Artūrs bija slimā ārsta vietā strādājis visu mēnesi, jo uz kuģa nelaimīgi trāpījās masalu epidēmija. Atstājot kuģi Adelaidē, Artūrs, kas amatā bija oficiāli strādājis 9 dienas, saņēma dokumentu, ka viņš ir Anglijas karaliskās tirdzniecības flotes atvaļināts doktors. No kuģa kapteiņa Artūrs saņēma 5 mārciņas, par kurām viņš nopirka radio un viskija pudeli.

Iebraucis Adelaidē, Artūrs sāka strādāt Vudsaidas nometnē, kā arī pirmās palīdzības centrā Dienvidaustrālijā. Otīlija arī strādāja Vudsaidas nometnē pie pirmās palīdzības centra par medmāsas palīdzi (Food Nurse), palīdzot slimajiem bērniem.

Dace atceras, ka pirms Artūrs iebrauca, nometnes vienīgais ārsts bija Dr. Lapidus. Viņš pieņēma Artūru kā darba palīgu, jo bez papīriem Artūrs nevarēja oficiāli strādāt, bet medicīniskā laukā vajadzēja darbaspēku. Dr. Lapidam kājas bija amputētas, pielāgot savas mākslīgās kājas viņam paņēma 30 minūtes, un tādēļ Artūrs paveica visus nakts darbus. Nākamā dienā, izpildot papīra darbus, Dr. Lapidus tos tikai parakstīja.

Dace arī atceras atgadījumu, kad viņa vienā tumšā naktī gājusi uz mazmājiņas bloku un, elektrības slēdzi meklējot, viņa pieskārusies dzīvās elektrības vadiem un saņēmusi 240 voltu spēcīgu triecienu. Izrādās slēdzim vāks bija nokritis, ko tumsā nevarēja pamanīt. Laimīgā kārtā, zemē krītot, viņa atvienojās no strāvas, bet no šoka kliegusi ilgi un gari.

Elga atceras Vudsaidas nometnes ugunskuru, virs kura bijusi uzlikta 40 galonu liela bāka; tā visu cauru diennakti ražoja karsto ūdeni. Bērni mēdza maizes šķēles pielikt pie kartsās ūdens bākas, un maizītes tad bijušas grauzdētas un garšīgas!

Otīlija nometnes istabā medu turējusi augstākā plauktā. Pēc skolas, ar karoti, kura bija vaļējā medus traukā, varēja maizītei uzliet garšīgo gardumu. Vienu dienu Līga, kā parasti, sniedzās pēc medus, bet uz maizītes izzvejoja medū noslīkušu... peli.

Meitenēm patika pucēties; Līga atceras kā viņa iemācījās papīru salocīt, sagriezt un uz tā matus uztīt, lai nākamā rītā būtu skaisti, lokoti mati!

Skrastiņu dzīve Adelaidē

Pēc trīs nometnes gadiem, un kad māja bija jau uzcelta Flindersa ielā, Artūru iecēla par ielas galvu, jo viņam bija labākā angļu valoda. Viņu mājās noturēja visas ielas sanāksmes, un bieži tā bija māja ar rotējošām (revolving) durvīm. Pa to laiku Otīlija mudināja, mierināja, izlīdzināja domstarpības un sniedza praktiskus padomus. Artūrs strādāja Adelaides slimnīcā (Royal Adelaide Hospital) kā rentgena tehniķis. Otīlija strādāja IXL fabrikā un kā māju tīrītāja. Viņa tūlīt iesaistījās Adelaides Latviešu teātra dzīvē un palīdzēja veidot izrādi Austrālijas Kultūras dienām.

Artūrs bija ļoti uzņēmīgs; Tasmānijā (apmēram 1450 km no Adelaides) pārstudēja medicīnu, viena gada laikā kļūstot viens no pirmajiem latviešu DP ārstiem ar tiesībām praktizēt Austrālijā. Kamēr viņš Tasmānijā strādāja un studēja, Otīlija un Līga strādāja, lai gādātu ģimenei vakariņas. Artūram par to gadu samaksāja 1000 mārciņas, kas nepietika lielās ģimenes uzturam.

1955. gadā, pabeidzot studijas Tasmānijā, Artūrs pēdējo reizi atgriezās Flindersa ielā. Ar prieku viņš nopirka jaunu mašīnu – melnu Holden un pabrauca to parādīt dažus metrus tālāk pa ielu Rudaku Osvaldam. Tur tad sanāca tautieši un to pienācīgi iesvētīja ar lielām un mazām glāzītēm. Priecīgā prātā un vakara tumsā Artūrs, atpakaļgaitā braucot ārā no Rudaka pagalma, satikās ar vārtu stabu, sabojājot gan mašīnu, gan stabu! Rudaks stabu samūrēja un smiedamies teica – lai nu Skrastiņš brauc atpakaļ, bet tas nenotika, jo Artūrs pieņēma piedāvāto vietu strādāt Sorelā (Sorelle) Tasmānijā, kur trūka ārstu.

Pēc atvadīšanās Artūrs iebāza ģimenes kaķi Murucku (skaists Menas salas (Manx) kaķis) savā žaketē, un abi nokļuva lidmašīnā, lai iesāktu nākamo dzīves posmu.

Viņš bija ļoti iemīļots ārsts un populāra personība Sorelas pilsētā. Tur arī viņš 1970. gadā aizgāja pēdējā dusā. Vairāk nekā 40 gadus pēc nāves daži vēl viņu atceras Soreles apgabalā.

Līga (dzim. 21.3.1939. Jaungulbenē) atceras, ka Flindersa ielas mājās spēlējuši galda tenisu ar latviešu jauniešiem; karstās vasaras naktīs izvilkuši matračus ārā, lai varētu mazliet glābties no karstuma un pagulēt. Līga atceras kā gājuši pie Ozoliņa kundzes labot zobus bez narkozes....atceras kā Rudaku kāzās sēdējusi veļasmājā uz grīdas pie mucas, kas bijusi pilna ar dillēs marinētiem gurķiem un tos tik štopējusi iekšā. Citas atmiņas, kā esot skrējusi katru rītu uz darbu līdz dzelzceļa stacijai, bet vienu rītu, kad abas ar draudzeni bijušas mazliet par vēlu, ieraudzījušas, ka vilciens esot stāvējis un...gaidījis viņas!

Tēvs mājās esot ļoti uzmanījis meitu dzīves un zinājis, kad katra kur izgāja vai nāca, kā arī sagaidījis, lai pieturās pie noteiktām stundām. Tā Līga vienu nakti palīdzējusi Dacei ierāpties pa guļamistabas logu, jo priekšdurvis esot jau bijušas aizslēgtas.

Līga studēja grafisko mākslu Adelaidē un Hobartā. Studiju laikā viņa iepazinās Hobartā ar Lādu Vesku (dzimis Tasmānijā, bet uzaudzis Čehijā), un 1960. gadā viņi savienoja dzīves ceļus. Lāda strādāja kā mērnieks vairākās pavalstīs, bet Līga kā sekretāre advokātu kompānijās. Ģimenē piedzima atvases Linda un Lorenss (Laurence). 1969. gadā darba dēļ ģimene atgriezās Adelaidē, kur viņiem pievienojās Otīlija, nodzīvojot tur nākamos 18 gadus pēc Artūra nāves. Viņai bija jāšķiras no iemīļotā doga (Great Dane) Rebel, ko atstāja Kuplīšu ģimenei. Tas bija mazulis no pirmā suņa Jūjū (You-You) un viņa sievas, ko Artūrs tūlīt iegādājās, kad sāka strādāt Sorelā.

Otīlija turpināja darboties teātrī, un viens no viņas pēdējiem sabiedrības darbiem bija palīdzēt veidot lugu Adelaides Kultūras dienām. Tad viņai jau bija 77 gadi. Otīlija saturēja ģimeni kopā un audzēja savas meitas ar mudi: dalīties un rūpēties. Viņas lielākais dzīves prieks bija dalīties citu laimē un priekos. Viņai arī bija dziļas saites ar ticību, bet ja kāds sprediķis bija par garu vai garlaicīgs, tad viņa nopietnā skaļā balsī no baznīcas sola iesaucās: Āmen!

Dzīves vēji 1989. gadā Otīliju aizpūta atpakaļ uz Hobartu, un 1998. gadā viņa atvadījās no lielā ģimenes loka.

Līga ir gleznojusi visu mūžu, un pirmā solo izstāde bija skaistajā vīna lauku Čapelveila galerijā (Chapel Vale Gallery) Maklarenveilā (McLaren Vale), Dienvidaustrālijā. Dzīvojot Sidnejā, Līga piedalījās 42. Austrālijas Kultūras dienās (1992. gadā). Operas Namā bija Latvijas Tēlotās mākslas izstādē, kur saņēma godalgu par gleznu Ģimenes pieaugums. To viņai pasniedza mākslinieks Reinis Zusters. Pēdējos gados Līgai interesē astronomija. 2011. gadā astoņas Solāras sistēmas gleznas izstādīja Vandīmena (Van Diemen's) Mākslas grupas izstādē Hobartā. Viņas darbus var apskatīt www.soul-art.lveska.com

1993. gadā Līga pirmo reizi atgriezās Latvijā, lai apmeklētu visus radus un Dziesmu svētkus. Viņa vēlējās atrast veco mājas vietu; taisni to, kur visas trīs vecākās meitas bija dzimušas. Laimīgā kārtā strādniece Jaungulbenes pagasta namā zināja, ka doktorāta vietā tagad uzbūvēta pamatskolas klase – uz tiem pašiem pamatiem! Strādnieces tēvs bija stāstījis viņai par dakteri, kurš brauca pacientus apmeklēt ar suni Ego, kas vienmēr esot viņam sēdējis mašīnā blakus. Līgai bija liels pārdzīvojums par šo ziņu, jo strādniece teica, ka par to esot uzzinājusi tikai divas nedēļas pirms Līga tur atbraukusi ar jautājumiem. 2006. gadā Līga apciemoja atkal Latviju, lai pavadītu vairāk laiku pie māsīcām un brālēniem.

Linda (dzim. 1963. Hobartā) izstudēja par skolotāju, darbojās ar mākslu, audzina meitu Freju un strādā administrācijas darbus. Viņa dzīvo ar savu meitu un dzīves draugu Kenu (Ken), Hobartā. 2010. gadā Freja (dzim. 1993. Hobartā) izcīnīja vienu no 50 Tasmānijas vietām ceļojumam uz Kanberu, lai piedaloties nabadzības izskaušanas akcijā (Make Poverty History). Tur viņa pievienojās citiem 1000 valsts izmeklētiem jauniešiem, cīnoties par sabiedrisko stāvokli. Tagad viņa studē Tasmānijas Universitātē.

Lorenss (Laurence) (dzim. 1966. Hobartā) izstudēja par ģeologu. Kaut arī viņš izceļojis visu pasauli, skaisto Tasmāniju uzskata par savām mājām. Viņš apprecēja Alisonu (Allyson) un ģimenē ir 16 gadus veca meita Ineze (Yneze) un divi dēli – Remijs (Remy) (dzim. 2002) un Henrijs (Henry) (dzim. 2010).

Dacei (dzim. 21.7.1941. Jaungulbenē) Flindersa ielas atmiņas ir daudz un dažādas. Karstumā esot gulējusi uz mauriņa, satītas slapjos palagos, gaidot kārtu atvēsināties aukstā vannā... ar gariem zobiem esot staigājusi pie Ozoliņu kundzes, zinot, ka viņas zobārstniecības tehnika bija bez narkozes... staigājot tumšā naktī ar Švinkas Māru no dzelzceļa stacijas un kliedzot, kad Māras tēvs parādījies savā baltā kreklā kā nakts vīzija... kad ar māsu Elgu aizmigušas busa aizmugures sēdekļos, jo bijis vēla stunda (plkst. 22.30), kamēr buss ieradās terminālā – vienu pieturu pirms Flindersa ielas, un šoferis esot viņas pamodinājis!

Citas atmiņas ir par to, ka itāļu ģimenes ieradušās savākt olīvu ražu... ēdot Rudaku kundzes garšīgos gurķus... 13 gadu vecumā rādot mēli Švinku Mārai, kad tā brauca garām, un par to saņemot no tēva pirmo un pēdējo pērienu un... kad līdzīgas jautrības ietekmēja 14. dzimšanas dienas svinību atcelšanu! Atmiņas arī ir par Švinku Māras jūras gliemežu kolekciju, un par to, ka ieliekot matos ilgviļņus, jaunietis Andris Jaunzems teicis viņai, ka izskatoties tā kā aita.

Tajos gados latvieši, kas nāca ciemos, un sevišķi Artūrs dzēruši hoku (Hock) un sauternu (Sauterne) lielās apaļās pudelēs un saukuši tās par bloškams. Vēl prātā ir tēva jaunā melnā Holden mašīna, mammas atstātās vakariņas, parasti rissoles ar kartupeļiem, burkāniem un baltu mērci; tikmēr Otīlija strādāja Atvaļināto zaldātu savienībā (RSL – Returned Services League), lai varētu galus savilkt, kamēr Artūrs studēja Tasmānijā.

Dace atvadījās no Flindersa ielas 1956. gadā. Abas ar Elgu aizbrauca uz Tasmāniju, jo abas bija palikušas ar Kronīšu ģimeni, lai noliktu gada beigu eksāmenus. 1962. gadā Hobartā Dace pabeidza medmāsas kursu, administrācijas un sabiedrības politikas kursu (Administration and Public Policy) Tasmānijas Universitātē 1986-1988. Daces darba mūžs ir bijis pie Tasmānijas Vēžu padomes (Cancer Council), Tasmānijas Vēžu reģistratora (Tasmanian Cancer Registrar), un darbs pie vairākiem pētniecības projektiem Menzīsa pētniecības institūtā (Menzies Research Institute). Arī vēl šodien viņa to turpina goda lomā. (Hon. Research Associate). Par Daces darbiem var atrast informāciju plašajā mediju tīklā.

Viņa atceras savu organizēto gājienu pa Hobartas ielām 1983. gadā, kad 300 ārsti un medicīnas profesionāļi protestēja pret tabakas reklamēšanu (Medical March against Tobacco Promotion), iesniedzot petīciju veselības ministru konferencei, kas bija redzama pirmā avīžu lapā un televīzijas ziņās pa visu Austrāliju.

1962. gadā viņa savu dzīvi vienoja ar reimatologu Čārlzu Šugu (Charles Shugg), un 1963. gadā ģimenē piedzima Džeimss (James) un 1965. gadā – Roberts. Džeimss dzīvo Londonā, strādājot Westpac bankā kā vecākais ekonomists. Viņu var redzēt uz CNBC, Austrālijas medijos, kā arī dzirdēt 5-6 reizes nedēļā ABC (Australian Broadcasting Corporation) raidījumos par finansēm.

Roberts dzīvo Kanberā, apprecējis Katrīnu Riketsonu (Kathreen Ricketson) un viņiem 10 gadus veca meita Otīlija un 8 gadus vecs dēls Orlando. Roberts vada mazu sporta tehnoloģijas biznesu, bet sieva ir starptautiski pazīstama rokdarbu eksperte (whipup.net) un autore, kas drīz publicēs jau savu ceturto grāmatu.

Dace turpina strādāt pie cistiskās fibrozes (cystic fibrosis) izpētes, revidēt medicīniskus rakstus, audzēt rozes. Kopā ar vīru abi ir priecīgi par savas ģimenes loku.

Elga (dzim. 19.1.1943. Jaungulbenē) atceras, ka esot staigājusi pa Flindersa ielu uz saimniecību pēc piena un kā aizmugures dārzā esot plūkusi mandeles un olīvas. Draudzības ar Švinkas Māru un Dreimaņu Inesi bijušas jaukas. Vienu gadu esot atbraukuši apgabala strādnieki un aizveduši dārza augļu ražu, jo uz tiem atrasta augļu muša (fruit fly). Elga atceras Rudaka kungu savā skautu uniformā; atminās, ka esot piedalījusies ielas volejbola spēlēs un to, ka mājās bijis daudz viesību pēc sekmīgi spēlētām teātra izrādēm, kurās lomas izpildīja turpat visa Skrastiņu ģimene.

Elga studēja Tasmānijas Universitātē pedagoģiju un turpina daļa laika darbu, mācot 11. un 12. klases. Elgai ir dēls David (dzim. 1969) no pirmā vīra Maikla Šīana (Michael Sheehan). David dzīvo Oklandē (Auckland), Jaunzelandē, ir ļoti labs aktieris un strādā arī kā drāmas skolotājs – tieši Otīlijas pēdās. Davidam ir 6 gadus vecs dēls Džūds (Jude) un 3 gadus veca meita Jasmine.

Elga ar partneru Lenu (Len) pēdējos 10 gadus ir daudz ceļojuši, bet nekur nav tik labi kā mājās – Tasmānijas austruma krastā, kur no logiem var redzēt skaisto Maria salu. Elgai patīk daudz staigāt, zvejot un strādāt dārzā, audzēt saknes. Viņai žēl draudzības ar latviešu zēniem, kuri tika uzlūgti aizsaules dārzos, pirms varēja īstenot visus sapņus. Elga pievienojās latviešu sanāksmēm un tur tiek pie dziedāšanas, pati brīnoties, ka var atcerēties visas jaunības dienās dziedātās dziesmas.

Ruta (dzim. 27.8.1946. Vircburgā) gāja vietējā Edvardstauna (Edwardstown) pamatskolā, bet atmiņas no Flindersa ielas ir vājas, jo tanī dzīves posmā arī dzīvoja laukos Marijbridža (Murray Bridge) pilsētiņā pie Tumuļu ģimenes, kas viņu pieņēma kā audžu meitu, kamēr vecāki tika uz kājām ar studijām un citiem darbiem. Tomēr viena atmiņa ir paliekoša. Ruta atceras, ka vienu pēcpusdienu ar tēvu esot staigājuši uz latviešu mājām ielas kreisajā pusē un pavadījuši smiekliem pilnu, jautru pēcpusdienu.

Ruta izstudēja psiholoģiju un ir skolotāja, un viņai ir dažādi darbi. Ir bijuši darba posmi Ķīnā un Spānijā, mācot angļu valodu, kā arī darbs ar jauniem imigrantiem Hobartā un Sidnejā, sniedzot palīdzību garīgās labsajūtas uzlabošanai, kā arī ģimenēm, kurām vajadzīga stabilitāte pēc depresijas vai alkohola ļaunprātīgās lietošanas, un arī pieaugušajiem, vadot programmas, kas palīdzētu tiem iekļauties darba laukos; strādājusi kā koordinatore Sidnejas un Hobartas Universitātēs angļu valodas apguvē.

Ruta ir piedalījusies mākslas izstādēs kopš 1983. gada, un viņas darbi – tekstilija veidojumi ar pašas zīmogu – Skrastiņš – ir bijuši izstādīti Adelaidē, Sidnejā, Melburnā, Hobartā, Honkongā, Bangkokā, Singapūrā, Vācijā un Ķīnā. Viņa ir arī piedalījusies Austrālijas Kultūras dienu mākslas izstādē Melburnā. Rutai patīk strādāt ar tekstilijām un pašreiz, dzīvojot Hobartā, viņa mācās šūt, lai var savus jaunrades materiālus izveidot plašākā formā.

Marija Perejma
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl