Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Intervija ar Aināru Rubiķi (noslēgums)

Latvijas diriģents uzstājās Austrālijā

Laikraksts Latvietis Nr. 247, 2013. g. 7. martā
-


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Ainārs Rubiķis un Ilze Nāgela Sidneja Maijera „Mūzikas bļodā“. FOTO Gunārs Nāgels.

Ainārs Rubiķis un Ilze Nāgela Sidneja Maijera „Mūzikas bļodā“. FOTO Gunārs Nāgels.

16. februārī, pirms otrā Sidneja Maijera brīvā koncerta Melburnā, tūlīt pēc rīta mēģinājuma Novosibirskas Valsts akadēmiskā operas un baleta teātra muzikālais vadītājs un galvenais diriģents Ainārs Rubiķis atlicināja laiku, lai tiktos ar laikraksta „Latvietis“ redakcijas pārstāvjiem. Intervijas pirmās daļas lasāmas LL245 un LL246.

Jāapgūst valodas

Gunārs Nāgels: Par Jūsu komunicēšanu ar orķestra mūziķiem: Novosibirskā – krieviski, Melburnā – angliski; kā bija Vācijā?

Ainārs Rubiķis: Par Vāciju man jāatzīmē, ka tas ir neizdarīts mājas darbs, jo vēl joprojām tur runāju angliski. Godīgi sakot, man ir mazliet bail runāt vāciski, bet es ļoti labi saprotu. Mana mazā viltība, es atnāku, runāju ar mūziķiem angliski, un viņi domā, ka es nesaprotu. Vienā brīdī mēģinājumā es sāku viņiem piekrist, un viņi pārsteigti: Jūs saprotiet vāciski? Bet, protams, tā ir tāda mākslinieka, diriģenta opcija, ka viņam valoda ir jāapgūst, tur neko darīt.

Ilze Nāgela: Viegli vai grūti apgūt jaunu valodu?

AR: Man vajag nonākt vidē. Kas attiecas uz angļu valodu, man bija šausmīga angļu valoda; ne tikai izruna, bet pat ačgārnības. Pēc Bambergas es diezgan daudz (mana aģentūra atrodas Anglijā) braucu uz Londonu. Man ir ļoti laba audiālā atmiņa, un tā es to valodu iemācījos. Ir bijis arī tā, ka pēc divām Vācijā nodzīvotām nedēļām, es sāku runāt ar cilvēkiem vāciski; varbūt ne gluži darba procesā, jo tur tomēr ir zināma specifika. Pirmais, ko es apguvu angļu valodā, tā bija darba valoda, kas ir nepieciešama: taktis, dinamikas; pēc tam es apguvu to, kas saistās tieši ar emocionālo, lai var pateikt, ko tu jūtu un ko tu saproti un tad tā sadzīviskā daļa. Vācijā tieši tas pats; kad laiciņš tur pavadīts, es jau veikalos brīvi runāju vāciski.

IN: Un kā Krievijā?

AR: No skolas laikiem valoda bija aizmirsta. Pēc Bambergas pirmais orķestris, kas mani atzīmēja bija Kremerata Baltica; Gidons Krēmers caur Ingridu Zemzari zvanīja un uzaicināja mani strādāt, un mēs jau nozīmējām projektus. Krēmers man meta ārkārtīgi lielus izaicinājumus, divreiz viņš aicināja mani uz Štrausa Metamorfozām, un es viņam pateicu: Nē, piedod, Gidon, es nevaru, es vienkārši to gabalu nesaprotu, es esmu tikko sācis. Tad viņš trešo reizi man teica: Ainār, Tev jādiriģē Štrausa Metamorfozas; es beidzot piekritu, un viņš vinnēja. Viņš laikam zināja, uz ko gāja, jo es spurojos pretim.

Sākot strādāt ar Kremeratu, bija ļoti grūti, jo pārsvarā viņiem darba valoda ir krievu valoda. Protams, viņi visi pārzin angļu valodu, visi pārzin vācu valodu. Man bija ārkārtīgi grūti, es tulkoju krieviski, es nevarēju atrast krievu vārdu un tad es momentā šāvu ārā angliski. Pirmie mēģinājumi mums pagāja divvalodībā – krieviski un angliski. Būtiski valodai – tev ir jādomā tajā valodā un tad aiziet automātiski. Man pašam bija mazliet brīnumi, ka te (Red. Melburnā) Čaikovska mēģinājumā es tā aizrāvos, ka pēc tam pats brīnījos, no kurienes man vispār nāk tie runas plūdi. Tad es sapratu, ka tanī brīdī jau es domāju šai valodā.

Krievijā, Novosibirskā reizēm ir tā, ka darba valoda reizēm piemirstās, tās štrihu nianses, bet viņi jau visi saprot itāliski – visus muzikālos apzīmējumus, ar ko es reizēm mēģinu izlāpīties.

Novosibirskas Operas teātra orķestris

IN: Cik liels ir Novosibirskas Valsts operas un baleta teātra orķestris?

AR: Kopā 120. Mums Operas teātrī ir diezgan liela bedre, izrādē mēs sēžam kādi 75. Tur ir 24 metru skatuve un 20 metru gara bedre, bet problēma ir tā, ka tā ir šaura, tāda desa. Tas ir grūti, īpaši pie Bernsteina Mesas; man bija ideja, un es izveidoju, ka daļa no orķestra iznāk ārā no bedres. Līdz ar to bija iespēja visu to masu – visus tos 100 cilvēkus dabūt tajā bedrē.

IN: Cik bieži Jūs esat ārpus Novosibirskas, vai cik bieži Jums tur jābūt?

AR: Es atgriezīšos pie tā, ka es esmu ārkārtīgi nepacietīgs, man vajag visu uzriez. Man reizēm cilvēki pārmet, ka es par daudz runāju, vai par daudz prasu pirmajā brīdī. Es apskaužu tos savus kolēģus, diriģentus, kuri vienlaicīgi var vadīt divus lielus pasaules Operteātru orķestrus. Tas ir ārkārtīgi liels talants, un man tāda nav.

Man ir tā, ka vajag iedzīvoties. Ja ir kaut kāda lieta, pie kuras es ķeros klāt, tad man ir būtiski, ka es esmu tajā lietā iekšā ar visiem 100%. Tas laikam arī tas Šefa vēlējums: Nepārdodies sīknaudā, neizkaisies. Godīgi sakot, Novosibirskā man jābūt apmēram 10 nedēļas sezonā, kādi trīs ar pus mēneši, un tas ir nenormāli maz, lai tur kaut ko varētu izdarīt. Patreiz es tur esmu ļoti daudz, bet tiklīdz es spēšu, līdz es jutīšu, ka tas teātris var funkcionēt pats... Mans pirmais uzdevums bija pagājušais pusgads.

IN: Esat apmierināts ar padarīto?

AR: Jā, ļoti. Tad, kad es nonācu Operas orķestra priekšā, es sapratu, ka tur ir avārija. Lai man piedod Teodors Kurencis (Θεόδωρος Κουρεντζής), kurš šobrīd ir zvaigzne, bet viņš bija orķestri nolaidis. Un viņš orķestri bija sadalīja sliktajos un labajos. Viņa orķestris, ar kuru viņš brauca visur koncertēt, un lielais orķestris, kurš sēdēja bedrē un vienkārši pahāja, par kuru viņš nelikās ne zinis.

Es gāju pilnīgi citu ceļu, es piespiedu šos cilvēkus spēlēt, es izcēlu viņus ārā no bedres, viņi man raudāja asaras. Viena altiste, kas sēž bedrē pie sienas, spēlējot simfonisko koncertu, raud – man nav manas sieniņas. Viņa jutās pilnīgi nelaimīga. Nē, jūs tagad atrodaties uz skatuves, jūs esat personības, jūs esat radītāji.

Pusgada laikā man izdevās to orķestri riktīgi samazgāt. Mēs beidzām jūnijā pagājušo sezonu ar Bernštaina Vestsaida stāsta (West Side Story) simfoniskajām dejām; es gāju uz tādu risku. Es tiešām nedomāju, ka mēs to gabalu pacelsim. Mēs strādājam akurāti, mums bija grupu mēģinājumi; jau pēc pirmā mēģinājuma es biju ļoti laimīgs, un es jutu, ka tur tie cilvēki grib izrauties no tās bedres gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Tad ir darbs pie repertuāra un Operas trupas. Es neizpaužu to vīziju, kādu es šo Operu gribu redzēt. To man visās intervijās Krievijā prasa: Nu ko tad es tagad šos trīs gadus tur darīšot? Es varu atbildēt: Man ir savs ceļš, un es pa šo ceļu iešu. Man ir svarīgs process, lai teātris attīstās. Ir jāiet vienkārši uz priekšu un jādara, jāmeklē jaunas repertuāra idejas.

IN: Kā atbildība ir repertuārs? Kas to izvēlas?

AR: Šobrīd tas viss ir manā pārziņā.

IN: Varbūt sākumā arī jājūt, ko grib un var mākslinieki un ko sagaida publika?

AR: Publika ir jāaudzina – Šnitke, vispār, tā vispār nav mūzika! Šostakovičs? Vai, kas tad tas?

Viņi bija agrāk iestudējuši Dzīve ar idiotu, braukuši ar to viesizrādēs. Viņi apkalpo, ja tā var teikt, Krievijas austrumu galu; viņi brauc un Japānu, Ķīnu, jo tas ir tuvu un visur ar ovācijām. Nu, protams, ka tā ir vienkārši operu opera. 12. maijā Operas teātrim ir dzimšanas dienā. 1945. gada 12. maijā notika pirmā pirmizrāde. Es iedibināju tradīciju – vienalga, pirmdiena, otrdiena, sestdiena vai svētdiena, bet tajā datumā mums būs koncerts. Un es ieliku programmā Šnitki: mūzika no kinofilmas Valsis. Viņš ir paņēmis Štrausa valsi kā citātu, un klausītājs tā tiek sagatavots uz to taram, taram, kas skan kādas 5 minūtes... un tad aiziet tas valsis, un visi: Vai tas ir Šnitke?! Pārsteigums.

Šajā gadā es esmu izgājis uz tādu savu afēru, kuru direktors neuzskata par vajadzīgu, bet es vienkārši zinu, pie kā tas var novest. Zināmā veidā tas ir novedis Latviju pie tā, ka mums Latvijā dažās orķestra grupās trūkst instrumentu. Kad mums viens un tas pats mežinieks sēž pa visiem četriem orķestriem... tas ir šausmīgi.

Divi šīs sezonas eksperimenti

Šajā pusgadā es eksperimentēju: ieviešu bērnu ciklu, bērnu koncertus, kurus vada mans pedagogs, izcils pedagogs Arnis Vecumnieks, par kuru tikai un vienīgi tie labākie vārdi. Man ar Andri arī bija tieši tā pati situācija – es nonācu pie viņa, sākot mācīties simfoniskajā nodaļā diriģēšanu. Līdz trešajam kursam man bija tā, ka es biju gatavs pēc katras lekcijas iet un ņemt ārā dokumentus no konservatorijas. Es biju ar asarām acīs, jo viņš tikai teica: tas nav pareizi, tas nav pareizi, tev tas jādara, tev tas jāizdara, to tu nedari un to... un vispār aizmirsti par jebkādu kora diriģēšanu, tagad ir simfoniskā diriģēšana un viss!

Un tiešām, visus tos knifus, visus tos jokus, elementāras lietas, kuras var izdarīt ar žestiem,– tas ir viņa roku darbs. Viņš ir izcils pedagogs, bet nevis, kas liek darīt tā un tā, bet piedāvā: tu vari darīt tā, tā un tā, un tad tu vari izvēlēties: tajā brīdī strādās tas, citā – tas. Viņš ir fantastisks.

Un tas, kādi ir viņa Rīgas bērnu koncerti! Man nebija divu domu, ka man jādabū Andris uz Novosibirsku, un viņam jau bija pirmais koncerts 10. februārī. Es esmu dzirdējis tikai tās labākās atsauksmes. Bērni ir laimīgi, jo tie bērni grib lūrēt pāri par bortiņu, un viņam ir jārada tā interese, tā ziņkāre, kāpēc tas stroķis skan tā un tas tā. Andris tādā ziņa ir izcils.

Otrs – audzināšanas process, ko es palaidu kā eksperimentu, ir pieaugušajiem: elementāra 20. gadsimta mūzika. Viņiem ir četri Čaikovska baleti, ejošās Čaikovska operas, Pučini, Verdi un tas principā ir viss. Dīvainākais, ka es atceros pirmajā preses konferencē Novosibirskā man iedeva repertuāra listi, un es skatos: Toska – nomirst, Karmena – nogalina, Traviata – nomirst, Bohēma – nomirst... Man prasa, kādas ir manas repertuāra idejas, un es atbildēju: Pirmā lieta ir tā, ka es mēģināšu izdarīt tā, lai neviens uz skatuves nemirst, lai vismaz kāds izdzīvo.

Ja ir grūti, izliec prieku, radi prieku.

Arī mūzikā vispār mēs bišķiņ esam pazaudējuši mākslas vērtību. Sāk maisīt mākslu un ikdienu. 20. un 21. gadsimta cilvēki mūzikā ļoti bieži izliek to visu savu sāpi un kaut kādu negāciju, protestu. Jā, mākslā ir jābūt arī protestam, bet, manuprāt, māksla, koncertzāle, teātris, opera, muzejs... tas ir templis. Priekš kam ir jānes visa tā bēda, skumja iekšā koncertzālē cilvēkiem?

Ja ārā ir sniegs, šļura... un tad ienāk koncertzālē bēdas; nu kāds tu vari iznākt ārā? Bet es arī saprotu to komponistu, saprotu to mākslinieku, ir grūti...Tev ir tādas dvēseles mokas, kuras Tu uzliec uz tā papīra. Bet ir daudz grūtāk, un tas ir daudz lielāks izaicinājums: ja tev ir grūti, izliec prieku, radi prieku.

Un tas ir, ko es ārkārtīgi gribētu novēlēt visiem komponistiem un radītājiem: dodiet sauli, dodiet; mums ir tik šausmīgi daudz tā drūmuma.

Jā, te patreiz Austrālijā ir skaisti – vasara un brīnišķīgi. Tāpat Latvijā viss it skaisti vasarā, bet tajos ziemas drūmajos brīžos tā gribās kaut kādu prieku, kaut vai kādu tingeltangeli. Man ir būtiski, un tas, ko es pirms koncerta arvien pats sev saku: Dievs, palīdzi man tā, lai šis cilvēks, šī dvēsele, atnākot uz koncertu, ja arī tur ir traģika un sāpe, prieks vai laime, lai šis cilvēks no koncertzāles aiziet savādāks – laimīgāks, domājošs, saprotošs; lai ir tas moments.

Jo kas ir mūzika? Mēs redzam bildi, kurā gleznotājs ir uzgleznojis tās divas brīnišķīgās sievietes – jā, tas ir produkts, gatavs, neko tur nevar izmainīt. Bet mūzika ir māksla, tā ir māksla laikā. Un man ir jābūt atbildīgam par katru sekundi, par katru to milimetru, kas ir žestā, un tā ir lēmuma pieņemšana tajā brīdī. Tu vari uzdot sev pirms tam šausmīgi daudz jautājumu, tu vari meklēt ar mūziķiem tās atbildes. Es vēlos, lai cilvēks, lai tā dvēsele pēc koncerta aiziet savādāka, lai kaut kas viņa būtu mainījies.

Tas, ko Mariss Jansons ļoti labi teica, kad mums sākās visas tās peripetijas ar Operu: Jūs nevarat izmērīt to, ko jūsos rada Opera, vai koncerts. Jūs varat apskatīties: Jā, skaisti uzbūvēta māja, es esmu ieguldījis 30 tūkstošus tajā un tagad es to redzu. Bet jūs nevarat ieraudzīt tos 30 tūkstošus, ko jūs ieguldāt šajā Operā. Jūs tos varbūt ar laiku sajutīsit.

IN: Atgriežoties pie šiem Melburnas Simfoniskā orķestra koncertiem – tie ir brīvie koncerti, kas notiek tagad kopš 1929. gada. Tā ir iedibināta tradīcija, ka katru gadu ir četri brīvi brīvdabas koncerti, kuros skan laba mūzika ļoti labu mākslinieku izpildījumā. Tieši šeit – mūzikas bļodā kopš 1959. gada. Un cik man te nācies būt, publika pēc tiem aiziet starojoša. Sākumā viņi atnāk tā kā tikko pēc atvaļinājuma, varbūt vēl pikniks – ēd un dzer, kas arī ir te pieņemts: labi, nāc un klausies šo mūziku, kā tu jūties ērti. Bet pēc koncertiem, jau pēc šī gada pirmā koncerta, publika negrib iet prom, tā nelaiž mūziķus prom, viņi vēl grib klausīties un aiziet starojoši un priecīgi. Un, manuprāt, bez sponsoriem šādu lietu nemaz nevar izdarīt. Kāda sponsoru politika ir, piemēram, Latvijā un kāda Novosibirskā? Vai tā ir valdības, vai pašpārvaldes, vai sponsoru finansēta?

AR: Novosibirskā ir trijās daļās: tā ir valdība, t.i., Maskava, kas dod pirmizrādei tik daudz naudas, lai mēs varētu piešūt pogas; tad ir daļa pašvaldības un viss pārējais ir ieņēmumi. Tagad mums ir mecenātu savienība. To mēs nodibinājām, saprotot, ka bez tās mēs nevarēsim. Mēs neesam ne Maskava, ne Pēterburga, un mēs esam tālu prom (Rīga-Maskava lidojums ir pusotru stundu, Maskava-Novosibirska 4 stundas) un mums jāmeklē sponsori.

Un tas ir tas, par ko mēs jau pašā sākumā runājām. Tas ir valdības darbs – aģitēt uzņēmējus, pateikt, ka mēs to nevaram pavilkt, nākat mums palīgā, ieguldiet līdzekļus kultūrā, izglītībā. Kādas tik stipendijas pasaulē tiek piešķirtas, kas ir sponsoru, ne valsts nauda! Arābu Emirāti – es zināju, ka ir tāda aviokompānija, un man bija laime ar viņiem lidot un man tie bija īsti 20 stundu Ziemassvētki gaisā, jo es kaut ko tādu nebiju iedomājies, ka nolaižoties Dubajā, es ieraudzīšu tikai Emirātu lidmašīnas, tur nebija neviena cita aviokompānija; kāds monopols. Un, lūk, viņi ir sponsori Austrālijas, t.i., Melburnas Simfoniskajam orķestrim. Tā ir ideja, uz ko viņi iet – svešā valstī, svešs orķestris – 4 koncerti turpat 10 tūkstošiem skatītāju katrā, kurus viņi sponsorē, – tā ir liela reklāma viņiem.

IN: Ja būs uzaicinājums, vai vēlētos braukt atkal diriģēt Melburnas Simfonisko orķestri?

AR: Ja būs uzaicinājums laikā – decembris, janvāris, februāris un marts, tad obligāti!

IN: Liels paldies par intervijai ziedoto laiku, lai arī šovakar labi skan! Gaidīsim Jūs atkal Austrālijā!

AR: Paldies! ■



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com