Flinderiešu māju stāsti – Septītās mājas stāsts (1)

Palielināt / Enlarge

Aleksandrs Mežaparkā ar sievu Terēzi, Rutu un Ilmāru. FOTO no Brigmaņu ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

Aleksandrs un Anna. FOTO no Brigmaņu ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

Karels un Ruta kāzu dienā. FOTO no Kimicku (Cimicky) ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

Brigmaņu ģimene. Priekšā no kreisās: Karin, Daina. Otrā rindā: Čarlzs (Charles), Rūta (Ruth), Ruta, Terēze, Dzidra. Trešā rindā: Aleksandrs, Karols, Kārlis, Ilmārs. FOTO no Brigmaņu ģimenes arhīva.

Sešpadsmitais turpinājums. Sākums LL228, LL230, LL232, LL234, LL236, LL240, LL242, LL244, LL246, LL249, LL251, LL253, LL255, LL257, LL259, LL261.

Aleksandrs (dzim. 29.11.1902. Dolē) pirmos mūža gadus dzīvoja pavisam tuvu Rīgai, Doles salā, kas atrodas netālu no Salaspils. Šeit Aleksandra tēvs uzturēja ģimeni, nodarbodamies ar nēģu un lašu zvejošanu; viņš bija izcils zvejnieks. Ģimene dzīvoja savās mājās Skultēs.

Dole ir vislielākā sala Daugavas upē, un tajā bija sastopami retu sugu putni, kuri tur pārziemoja. Doles dolomīta atsegums vēl tagad ir unikāls Daugavas ekosistēmas veidojums upes lejtecē. Šodien tur var apmeklēt Daugavas muzeju, kurā var redzēt zvejnieku vecos darba rīkus, skatīt viņu dzīves fotoattēlos un lasīt aprakstos. Šodien no tā laika zvejnieku dzīvēm ir palikušas vien viņu mājas, kā arī stāsti un bildes muzejā.

Mārtiņš Mintaurs no Daugavas muzeja izskaidro sīkāk: „Zivju ķeršana īpaši ar zvejas aizsprostiem/tačiem un murdiem turpinājās līdz 1974. gadam. Kad uzcēla hidroelektrostaciju, zivis netika garām.“

Alekss apprecējās ar Terēzi, kura strādāja par virsmāsu Rīgas vislielākajā kara slimnīcā, bet pats viņš strādāja tajā pat slimnīcā kā farmaceits. Aleksim patika māksla, un brīvās stundās viņš nodarbojās ar fotografēšanu un gleznošanu. Viņam patika arī uzraut dūmu, pacelt glāzīti; viņš bija atjautīgs un arī izskatīgs cilvēks. Bieži patika pavadīt stundu un vairāk ar puišiem krodziņā.

Kādu dienu Alekss darbā satika augstākās pakāpes leitnantu, kas viņam ieteica cietuma virsuzrauga posteni Matīsa cietumā.

Tā Alekss un Terēze pārcēlās uz dzīvi Matīsa ielā, skaistā villas stila mājā. Kad Terēze bija 43 gadus veca, ģimene pieauga: piedzima Ruta un vēlāk Ilmārs.

Terēze bija darbīga, strādīga un apguva svešvalodas. Viņa ieguva krievu valodu padsmitnieces vecumā, kad bija Krievijā, revolūcijas laikā tur strādāja kā sekretāre.

Vienu dienu slimnīcā, darba laikā uzgaidāmā telpā viņa noklausījās sarunu starp diviem krievu ģenerāļiem. Tie nedomājot, ka kāds viņus saprot, stingros vārdos izteica domu, ka drīz būšot atpakaļ Rīgā un to atkal paņemšot. Terēze sarunu pastāstīja citiem, kuri kratīja galvu un viņai neticēja, bet viņai bija nemierīgs prāts. Paņemot čupiņu fotogrāfijas, viņi atvadījās no mājām un ar visu ģimeni devās projām. Piecas dienas vēlāk Rīgā iebrauca Padomju karaspēks.

Terēze bija noteikta un nopietna rakstura cilvēks. Nometnē Vācijas pēckara dzīves ritms vairs ar vīru nesaskanēja, un viņi nolēma neturpināt laulības dzīvi. Terēze palika Vācijā ar Ilmāru, kamēr meita Ruta aizceļoja strādāt uz Angliju.

Beverīnas nometnē Alekss, jo viņam bija iemaņas būvniecībā, tika nodarbināts, lai palīdzētu uzturēt ēkas. Tur viņš satika Annu Valci, un 1947. g. 31. decembrī viņi salaulājās.

Ar kuģi Protea uz Austrāliju izceļoja Alekss ar Annu, Terēze ar savu jauno vīru Kārli Veibergu no Jēkabpils, kā arī Ilmārs. Kārlis bija Aleksim pretstats – kluss un mierīgs. Tādēļ, ka viņš smēķēja, bērni viņu iesauca par Oncle Sicca. Visi ar kuģi Protea iebrauca Sidnejā 1949. gada 25. martā. Ruta viņiem pievienojās divus mēnešus vēlāk, iebraucot 2. maijā ar kuģi Goija (Goya).

Pēc Batērstas (Bathurst) nometnē pavadītā laika Alekss nopirka māju un dzīvoja Bokshilā (Box Hill) Melburnā, nostrādājot līguma gadus kā montāžas atslēdznieka palīgs (fitters mate). Pēc tam viņš iepirkto māju pārdeva, lai varētu pievienoties draugiem un meitai, kas dzīvoja Adelaidē.

Sākumā Alekss strādāja Pīterboro (Peterborough) pilsētiņā 250 km no Adelaides pie Dienvidaustrālijas pavalsts dzelzceļa (S.A. Railways). Pīterboro bija svarīga dzelzceļa satiksmes pilsēta, īpaši Otrā pasaules karā, transportējot zaldātus pāri Austrālijas tuksnesim. Pēc tam viņš atrada darbu kā galdnieks netālu no mājām pie Continental Joinery firmas un vēlākos gadus strādāja pie būvfirmas A.V. Jennings.

Flindersa ielas māja veidojās pašu spēkiem, būvēja paši. Tur dzīvoja Alekss un Annu, kurus Ruta un Ilmārs ar ģimenēm apciemoja.

Līdz mūža beigām Alekss turpināja Terēzi cienīt, neskatoties uz visiem grūtumiem. Terēzei karš bija atstājis sekas – lielu depresiju, kas sekmīgi tika ārstēta ar šokiem (shock treatment). Pēc Latvijas dzīves un darbā ieņemtajiem augstajiem amatiem, Terēzei dzīve Austrālijā šķita ļoti garlaicīga un provinciāla. Viņai arī ik dienas pārdzīvoja, ka pieņēmusi lēmumu ģimeni šķirt.

Alekss nodzīvoja 86 mūža gadus; pēdējie gan tika pavadīti aprūpes mājā, pārvietojoties – sēžot ratiņos, jo abas kājas bija amputētas.

Anna Ernastīne (dzim. 13.7.1908. Raunā) bija eleganta, sekmīgas karjeras, ar labu ģērbšanas gaumi sieviete, kas Vācijā darbojās rokdarbu kopā. Šo brīvā laika nodarbību Anna uzturēja visu mūžu. Iebraucot Austrālijā, Anna strādāja Melburnas slimnīcā un Speck Commercial College kā apkalpotāja.

Viņas dzīves mīlestība bija daba, īpaši putni, un Flindersa ielas mājā dzīvoja 2 papagaiļi (galahs) vārdā Pēterītis un Miķelītis. Ielas bērni tur iegriezās parunāt ar šiem skaļajiem raksturiem, un, ja bērni bija ļoti godīgi, tad Anna putnus izlaida no būriem, lai tie lido pa istabu – ak, kas tie bija par priekiem!

Annu varēja bieži atrast sēžot virtuvē ar putniem uz pleciem, pārrunājot ikdienas lietas. Tie viņai bija bērnu vietā, un ar gadiem putnu ģimene kārtīgi pieauga. Viņa reti atstāja savu māju, bet bija ļoti runīga, kad kāds pie viņas pieskrēja. Ar laiku viņa par sevi pārstāja rūpēties, pieņēmās svarā, pazaudēja visus zobus, zobu protēzes bieži ikdienā nelietoja un tikai dzīvoja saviem putniem.

Caur visu dzīvi Alekss tomēr Annu uzmanīja un stutēja cik spēja.

Anna nodzīvoja 85 mūža gadus, atvadoties 1994. gada 27. maijā; pēdējie gadi bija ar garīgiem un fiziskiem traucējumiem, cīnoties ar cukurslimību un tuklumu.

Ruta (dzim. 13.7.1928. Rīgā), atstājot vecākus Vācijā, aizbrauca dzīvot uz Angliju un strādāt Lemingtonspa (Leamington Spa) rajonā. Tas bija rajons, kas bija zīmīgs ar dažādām ūdens procedūrām veselības uzlabošanai. 18 gadu vecumā viņa jau iesaistījās medmāsas kursos un darbos.

Rutai laimējās apmeklēt 1948. gada Londonas Olimpiskās spēles. Sākotnēji tās bija plānotas 1944. gadā, bet tika atceltas, līdz kamēr pasaulē nebija beidzies karš. Tās bija pirmās kopš 1936. gada, un ne Vācija, ne Japāna bija ielūgtas, bet Padomju Savienība atteicās piedalīties.

Vēlākos gados meitai Rūtai (Ruth) Olimpiādes piemiņas lakats bija patīkama spēļmantiņa. Kad Ruta nostrādāja savus darba līguma gadus, viņa atstāja Angliju un no Sauthamptonas (Southampton) ostas devās ceļā uz Austrāliju, ar ģimeni pa ceļam apstājoties Dženovā.

Dženovas ostā no Vācijas nometnes ceļa uz jauno dzīvi Austrālijā iekāpa izskatīgs čehoslovāku tautietis Karels Kimiskis (Karel Cimicky). Viņš esot bijis uzdzīvotājs, ne tikai izskatīgs, bet arī uzņēmīgs un neatlaidīgs. Rutas un Karela satikšanās esot bijusi kā Holivudas stāsts.

Vecākās meitas Rūtas vārdos:

„Man māte teica, ka mans tēvs bija ļoti izskatīgs, un visas meitenes kuģī viņam plijās virsū. Šī iemesla dēļ mana māte neizrādīja nekādu interesi par viņu – viņa domāja, ka viņam nepietrūka pielūdzējas, un tāpēc viņu rūpīgi neievēroja. Viņš vilkāja gaiši rozā zeķes un bija ļoti modīgs.

Mana māte stāstīja par viņu pirmo tikšanos – viņa bija ierakusies grāmatā (viņa bija kaislīga lasītāja) un ēda itāļu salami desu, kad viņš pats pienāca un vaicāja vāciski: „Piedodiet, jaunkundze, vai Jūs, gadījumā mācaties angļu valodu?“ Uz to mana māte atbildēja angliski: „Man nav vajadzības to studēt. Es to varētu jums mācīt,“ un aizgāja projām.

Pēc šādu atraidījumu viņš bija intriģēts un nevarēja viņu laist mierā.“

Ruta un Karels nokļuva Vudsaida (Woodside) nometnē, kur Karels ar vairāku valodu zināšanām īsu laiku strādāja kā tulks. Tur arī Ruta un Karels apprecējās. Ruta kāzām nopirka skaistu, atsevišķi uzšūtu (one-off) kleitu par pazeminātu cenu, jo citi tajā neielīda iekšā. Karels turpināja sievu dzīvē lutināt, un Ruta vienmēr bija skaisti apģērbta.

Rutai patika cept un vārīt, un viņa uzskatīja sevi un ģimeni kā pasaules cilvēkus, nepieturoties pie nevienas sabiedrības, bet aicinot visus savā lokā – vai tas bija mājas dārznieks, kaimiņš vai draugs. Šādā veidā ģimenes sabiedriskais loks bija ļoti plašs un dažāds. Rutas tuvākās un dziļākās mūža draudzības tomēr bija ar latviešu jauniešu draugiem, ar kuriem viņa sadraudzējās Anglijā.

Karel/Kārlis bija arhitekts, bet Austrālijā to nepārstudēja un darbojās kā būvuzņēmējs. Ģimenē auga 3 bērni – Rūta (Ruth), Čarlzs (Charles) un Karina (Karin).

Kārlis pēc dabas bija darbīgs un uzņēmīgs. 1971. gadā viņš pārdeva visus iegūtos īpašumus un par kopsummu nopirka 32 hektāru zemi netālu no Lindokas (Lyndock) pilsētiņas, vācu dibinātā slavenajā vīnotavu rajonā Barossa ielejā, 60 km no Adelaides. Tur 1973. gadā viņš uzbūvēja vīnotavu Eiropas pils stilā, nodibinot Karlsburg. Ruta bija aktīva un cītīga līdzstrādniece, un vīnotava kļuva labi pazīstama. Brīvā laikā Ruta veltīja laiku savai mīlestībai uz dabu, un viņas dārzi bija skaisti un izplānoti. Kopā ar vīru Ruta arī daudz ceļoja pa Eiropu un 1970s gados apciemoja Latviju un savas tantes.

Pēc ilgas slimošanas Ruta aizgāja mūžībā 2002. gada 18. janvārī.

Turpmāk vēl