Intervija ar prāvesti Laumu Zušēvicu

Palielināt / Enlarge

Māc. Dainis Markovskis un prāv. Lauma Zušēvica Svētā Krusta baznīcā. FOTO Gunārs Nāgels.

Palielināt / Enlarge

Māc. Dainis Markovskis un prāv. Lauma Zušēvica Svētā Krusta baznīcā. FOTO Gunārs Nāgels.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Ilze Nāgela, prāv. Lauma Zušēvica Sv. Krusta baznīcā pēc dievkalpojuma. FOTO Gunārs Nāgels.

Palielināt / Enlarge

Prāv. Lauma Zušēvica un Dr. Gunrs Nāgels Sv. Krusta baznīcā pēc dievkalpojuma. FOTO Ilze Nāgela.

Svētdien, 18. augustā, dievkalpojumā Svētā krusta baznīcā Melburnā kalpoja prāveste Lauma Zušēvica no Amerikas un Melburnas Evaņģeliski luteriskās latviešu draudzes mācītājs Dainis Markovskis. Pēc dievkalpojuma atnākušie pulcējās baznīcas zālē, kur prāveste Lauma Zušēvica sniedza referātu, kā arī atbildēja uz viņai uzdotajiem jautājumiem. Tikšanās notika draudzīgā gaisotnē pie kafijas galda. Pēc dievkalpojuma, tiekoties ar prāvesti Laumu Zušēvicu, uzdevām viņai dažus jautājumus. Jau drīz pēc tam plkst. 14.00 prāveste Lauma Zušēvica un mācītājs Dainis Markovskis kalpoja dievkalpojumā Melburnas Latviešu ciemā un tikās ar tā iemītniekiem un darbiniekiem.

Gunārs Nāgels: Kas ir Tavs amats LELBĀL un LELBA?

Lauma Zušēvica: Es esmu LELBA, kas ir Latvijas Evanģēliski luteriskā baznīca Amerikā, pārvaldes priekšniece un vadu LELBA darbību ar pārvaldi, kurā ir seši cilvēki. Mums ir telekonferences, ir sēdes; mēs kopā vadam LELBA darbību ASV, Kanādā un Dienvidamerikā.

LELBA ir locekle LELBĀL (Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas), un es esmu LELBĀL garīgā vadītāja, arhibīskapa Elmāra Ernsta Rozīša viceprezidente, viņa garīgā vietniece. Mēs sanākam kopā ne tikai LELBA, bet arī Anglijas, Zviedrijas, Vācijas, Austrālijas baznīcas.

GN: Kāds bija Austrālijas apmeklēšanas mērķis?

LZ: Es atbraucu LELBĀL virsvaldes uzdevumā. Viņi lūdza mani to darīt, izsekojot tiem jautājumiem, kas pacēlās ALELBA (Austrālijas Latviešu evaņģēliski luterisko draudžu apvienības) sinodē, ko izraisīja prāvesta Makfersona jautājumi par homoseksualitātes būtību un viņa teoloģiskie jautājumi. Arhibīskaps Rozītis, kas te bija divas reizes – Austrālijas Latviešu 54. Kultūras dienu laikā un arī sinodē, ļoti vēlējās un virsvaldes locekļi piekrita, lai būtu turpinājums, ka Austrālijas draudžu apvienība saprastu, ka mēs arī caur visām šīm pārmaiņām jeb šiem grūtiem jautājumiem gribam jūs pavadīt, nezaudēt; redzēt, ko citas draudzes, ko caurmēra draudzes locekļi par šīm lietām spriestu. Tas bija iemesls, kādēļ es biju Sidnejā, Adelaidē, Brisbanē un tagad Melburnā. Sidnejā es vienkārši nerunāju par šīm lietām, bet tik ar dažiem indivīdiem. Tas bija tas uzdevums – izprast, kā, apmēram, šie jautājumi rezonē draudzē, sevišķi par vienotības saglabāšanu.

GN: Vai brauciens ir bijis sekmīgs?

LZ: Es daudz par to domāju; ar draudzes locekļiem – brīnišķīgs tajā ziņā, ka es esmu patiesi pārliecināta, ka cilvēki bija atvērti pārrunām un ka neviens nepārmet ne viņiem, ne man. Te nebija doma, ka kāds teiktu: nu mums ir visas atbildes uz visiem šiem komplicētiem jautājumiem. Daļēji sāpīgs, it sevišķi, jo šinī laikā prāvests Kolvins paziņoja, ka viņš izstājas no LELBĀL. Vai īsta saruna ar prāvestu Makfersonu būtu kaut ko mainījusi, es šobrīd šaubos, jo Draudžu dienās, kas bija ļoti labas, varēja manīt, viņš ir pārliecināts savā stājā, un ja mēs nevaram tādā veidā runāt vienu valodu, tad es domāju, viņš pēc daudzām lūgšanām pieņem šo lēmumu arī tieši laikā, kamēr es arī te esmu. Tas ir bijis drusciņ nozīmīgs moments, vai tas vēl kaut ko tālāk izraisīs, sakarā ar LELBĀL. Viņš aiziet, bet kas notiek ar draudzēm?

GN: Kas ir LELBĀL viedoklis par viendzimuma laulībām?

LZ: Šobrīd mums ir rezolūcija, kas ir pieņemta. Vēl to varēs apskatīt, kā jau es minēju pirmīt referātā – ir cilvēki, kas ir lūguši, to apskatīt. Bet laulība ir Bībeliskā skatījumā starp vīrieti un sievieti. Oficiāli nekur tā rezolūcija nav mainījusies. Mums ir mācītāji, kas varbūt apstiprinātu – teiktu, ka mums ir vēlreiz jāapskata šis jautājums, bet tā ir LELBĀL rezolūcija, kas bija pieņemta, un nekas nav mainījies.

GN: Vai tas nozīmē, ka Amerikā, kur vairākos štatos ir atļauta viendzimuma laulība, ja nāk divi viena dzimuma draudzes locekļi pie latviešu luterāņu mācītāja ar lūgumu viņus laulāt pēc sava štata likumiem, tas mācītājs to nedarīs?

LZ: Šobrīd es domāju, ka ir vairāki mācītāji, kas lemtu pēc mūsu rezolūcijas, ko parakstīja tā komiteja, kuras vārdā piedalījušies bija daudz mācītāju 2006. gadā; tas vēl nav mainījies. Bet vai ir garīdznieki, kas atsauktos citai sirdsapziņas balsij un paši to lemtu? Es gribētu riskēt, ka droši vien ir Kanādā, bet es nevaru par katru minēt. Es domāju, ka tas ir nepareizi no manis, mēģināt šobrīd raksturot, kuri to darītu, kuri nē.

Tas ir turpinošs un aktuāls jautājums arī Amerikā, Amerikas baznīcās, kas ļoti dalās. Tieši šī jautājuma dēļ patiešām atdalījās no ELCA* un tika izveidota North American Lutheran Church – Ziemeļamerikas Luterāņu baznīca. Tas ir tik ļoti sāpīgs un šķeļošs jautājums, un tātad mēs neesam izmukuši no tā.

GN: Vai esat ievērojusi atšķirības starp latviešu luterāņu draudzēm Amerikā, Austrālijā, Vācijā, Zviedrijā?

LZ: Es neesmu bijusi draudzēs Zviedrijā un Vācijā; es esmu bijusi Anglijā, tagad šeit un Amerikā, un katra ir atšķirīga savā veidā. Tur Amerika, kur ir pārgājuši uz to, ka latviešu skolas ir svētdienās, tur ir atšķirīga dievkalpojuma kārtība, tur nāk iekšā bērni. Kas ir šeit atšķirīgi, bet tas nav visur, ka laikam paši mācītāji lasa visus Dieva vārdus. Mums lasa laji; man katru svētdienu kādi citi laji lasa Dieva vārdus.

Ilze Nāgela: Vakar minējāt par bērnu iesaistīšanu dievkalpojumā, uzticot viņiem kādu nelielu pienākumu.

LZ: Jā, un bērnam tā ir svēta vieta, un viņš jūt, ka tur ir arī viņa piederība, ne tā kā kādreiz bērniem teica: esi kluss un sēdi mierīgs! Un es saprotu to domu zināmās reizēs, bet kā viņš iemācīsies, ja viņš nekad netiek aicināts pamazām to redzēt un piedzīvot? Atšķirības apbrīnojamā veidā ir arī Amerikā; ir draudzes, kas lieto vienu variantu liturģiju, ir draudzes, kas lieto otru. Un tāpat arī šeit – mazliet atšķirīgi mācītāji atspoguļo to, kāda viņiem ir bijusi rokas grāmata; piemēram, viņiem ir teksts, ko es neesmu dzirdējusi, man varbūt ir, ko viņi nav dzirdējuši. Un arī paši neesam vienādi Amerikā – LELBA; kur nav bērnu un jauniešu programmas vai laju lasījumi, tur uzreiz var manīt. Ir draudzes Amerikā un Kanādā, kur laji pat sniedz dievgaldu.

GN: Arī tad, kad mācītājs ir klāt?

LZ: Jā, mēs visi kopā tad to darām, it sevišķi lielos dievkalpojumos, jo mums tad iet ātrāk, ja nav divi mācītāji. Garezerā dievkalpojumos dala jaunieši, kas ir iesvētīti.

GN: Bija ļoti interesanti Rīgas Domā, kad bija kopīgais dievkalpojums, kā viņi deva dievgaldu: mācītāji stāvēja dažādās vietās un nāca rindās pie viņiem.

LZ: Jā, tieši tā. Lieliem dievkalpojumiem to tagad tā darām arī mēs, tā dara Latvijā, un tas veicina to, ka vairāk cilvēku ir ar mieru iet pie dievgalda, jo citādāk iet ļoti ilgi.

IN: Kāds ir sievietes garīdznieces stāvoklis ārpus Latvijas un Latvijā?

LZ: Ārpus Latvijas ir pilnīgi pieņemts, ka sieviete var būt mācītāja jau vairāk nekā 35 gadus; es nebiju pirmā, ko ordinēja mūsu baznīcā ārpus Latvijas. Tagad ārpus Latvijas ir gandrīz vairāk nekā puse latviešu mācītāju sievietes. Mums ir prāveste Ilga Graufelde Zviedrijā. Es esmu bijusi luterāņu pasaules federācijā kā mūsu pārstāve, un kā sieviete absolūti visur pieņemta un esmu varējusi piedalīties.

Citādāk ir Latvijā. Virsvadībā jau zin, kādi mūsu cilvēki ir sadarbības padomes sēdē – vienmēr bijusi prāveste Graufelde, es pati un arī bīskaps Vanags un pārējie, kas no viņa puses ir bijuši jebkurā sastāvā, vienmēr ir izrādījuši savstarpēju cieņu, uzklausījuši viens otru. Mēs esam pārrunājuši šos jautājumus, bet mēs zinām, ka viņš paliek pie sava.

Arhibīskaps Vanags vienmēr ir teicis, ka viņš neordinēs sievieti. Tas nav mainījies, un es domāju, ka tas nemainīsies. Ir arī mācītāji Latvijā, ar kuriem kalpojot, viņi ir gatavi ļaut sievietei darīt itin visu. Mēs atzīstam viens otra ordinētos mācītājus. Atzīst sievietes mācītājas, kas nāk no ārpus Latvijas, jo viņas ir ordinētas. Mēs arī Rīgā varējām būt mūsu kopīgā dievkalpojumā Dziesmusvētku laikā, kur ir LELB un LELBĀL. Tur bija sieviete bīskape no Anglijas, Jana Jēruma Grīnberga. Es sarunāju šo dievkalpojumu, bet nevarēju būt klāt, jo biju atpakaļ Amerikā. Tur nav bijusi sajūta, ka tu nevarētu kalpot.

Šur tur Latvijā ir mācītāji, kuri aiz savas sirdsapziņas negrib, lai sieviete piedalās pilnvērtīgi. Ja jūs skatītos baznīcas gadagrāmatā, Latvijā ir ļoti daudz sievietes, evaņģēlistes, kuras ir mācītāja pienākuma izpildītājas. Viņas principā dara uz mata to pašu, bet bez mācītājas titula vai ordinācijas mācītāja amatā. Es viņas ļoti cienu, es apbrīnoju, jo viņām ir jāpārdzīvo kādreiz pazemojumi vai atturība; vai arī, ja viņa gadiem ir pildījusi mācītāja darbu, tad tagad jauns vīrietis ir mācītājs, un tikai tāpēc, ka viņš ir vīrietis, jūtas pārāks.

Es ticu, ka tas mazliet mainās, jo vairāk latviešu baznīcā ir cilvēku, kas piedzīvojuši sievietes mācītājas, evaņģēlistes. Es domāju, ka tā ir tā atšķirība, jo vairāk cilvēki piedzīvo to, ka mums visiem ir vieta kalpošanai, un tam ticu, jo tik daudz ir ko darīt; kāpēc lai mēs šķirotu? Es jau 35 gadus esmu mācītāja. Es arī domāju, ka šie jautājumi jau sen ir atbildēti.

IN: Kā vakar minējāt – piederība Latvijai ir Dieva dāvana un pienākums.

LZ: Jā, citādāk, kādēļ ir tautu tautas? Kāpēc ir tik daudz valodas? Un šī Dieva varenā dažādība? Mums nav jābūt vienādiem ar citiem, bet tas ir tas īpašais, ka esam dalīta tauta; mēs visi nedzīvojam Latvijā. Varbūt arī ar Latvijas baznīcu būtu citādāks atrisinājums, ja daudz vairāk mēs būtu tur un kā atdalītā tautas daļa braukuši atpakaļ. Tas nenotiek, bet ir cilvēki, kas brauc tur dzīvot. Uzdevums ir pulcināt, nepazaudēt viņus tādā pašplūsmā. Dabū dzirdēt arī visādas interesantas lietas no mācītājiem Latvijā, kur tie, kas nākam no ārpuses, gribam būt daļa un tomēr – kāpēc jūs te nedzīvojat? Un ir tā, ka tu nevari runāt par otru, kamēr neesi staigājis viņa kurpēs? Jo, kā tas ir, kādā veidā tauta?

Es nezinu, cik viegli ir Latvijā iejusties cilvēkiem, kas pieraduši pie brīvdomāšanas, pie labdarbības atdeves. Piemēram, saka; ko, bez peļņas? Kad mums bija šie labdarības projekti Latvijā, bija mācītāji, kas tiešām nezināja, kur tālāk nosūtīt, atbildot, ka mums nav cilvēki, kas to varētu darīt. Pamazām tas mainās. Brīvprātīgā palīdzība Amerikā ir ļoti populāra. Piemēram, mūsu latviešu draudzē dāmas rūpējas un dara; mēs nemaz nevarētu par šiem darbiniekiem samaksāt.

IN: Jā, arī mūsu baznīcas dāmas nenogurstoši rūpējas un strādā: arvien svaigiem ziediem rotāts altāris, pēc dievkalpojuma cienasti, cep pīrādziņus, smērē sviestmaizes, gatavo kafiju un tēju utt.

GN: Brīvprātīgā darba piemērs ir Lielā talka Latvijā.

LZ: Pamazām tas notiek, un jauni cilvēki, es domāju, ir tā atslēga: ja viņi dzird jūsu, mūsu stāstus, ko tas nozīmē. Tiešām, darbs, ko dara šie cilvēki, nav atalgots; tu nedari to peļņas dēļ. Es cerētu, ka tas iet pareizā virzienā un turpinātu dot jēgu, kāpēc mēs ārpus Latvijas turpinām. Tagad brauc no Latvijas prom; kā mēs atsauksimies viņiem? Tā būs, manuprāt, ļoti svarīga daļa.

IN: Kāds būtu vēlējums pēc šī Austrālijas apciemojuma?

LZ: Cerība ir, ka mēs esam iepazinušies un pārrunājuši ļoti smagus jautājumus tādā kristīgā sadraudzībā, atvērtībā. Protams, ka visi jau nepiekrīt visam, bet tas gars, kādā veidā mēs turpinām šīs sarunas, es domāju liek cilvēkiem, arī man un jums prasīt jautājums; turpināt prasīt jautājumus un meklēt kopējas iespējas izprast Dieva vārdu un arī to, kādā garā mēs risinām domstarpības.

Varbūt ir iespējas, kur nav jāatdalās, nav jāšķeļas? Tad ir cerība, ka tā saruna turpināsies, un LELBĀL vadība, arī arhibīskaps Rozītis jau tagad ar prezidiju pārrunā šo lietu nākamā telekonferencē, un ko mēs tālāk darīsim.

Vispār mēs gribētu, ka ALELBA paliek daļa no LELBĀL, un mēs turpinātu sadarboties. Vēl vairāk – man šis ceļojums ir devis pārliecību, ka ir lietas, kuras mēs varam daudz vairāk un efektīgāk darīt, ja mēs viens otru iepazīstam. Šeit es redzu, tāpat kā pie mums, ir grūtības ar jaunatnes darbu, ir grūtības ar to, kur nāks mūsu nākamās paaudzes, un tas, kas vienā, otrā, trešā vietā strādās. Darīsim kopā, mācīsimies viens no otra.

Ja tu vari iejūsmināt jaunus cilvēkus un iepazīt no dažādām zemēm, tur es ticu būs nākamie draudžu vadītāji. Kas būs tie, kas pārņems šīs lietas? Šī kopsadarbība, jo viņi jau ir pieraduši domāt globāli. Kad es augu, neviens nebrauca uz Latviju, bija komunistu laiks un pat ja varētu, nevarēja atļauties. Tagad gandrīz reti kurš jaunietis, kas nav bijis Latvijā. Ja mēs nebūtu latvieši, es ticu, ka būtu daudzi sadalītās sinodēs. Kas ir tas, ko Dievs ar šo grib mums pateikt?

GN: LELBĀL un LELB apvienošanās; vai tā sagaidāma kaut kad drīz?

LZ: Šobrīd es teiktu, it sevišķi ar šiem jautājumiem, kas tagad paceļas, kur nu vēl sieviešu ordinācijas nenokārtotiem jautājumiem, ne. Es vienkārši domāju, ka teoloģiski viņi teiktu, ka mēs vienkārši esam pārāk liberāli viņu pieejai. Sieviešu ordinācijas jautājums ir viena lieta, bet šis nākamais jautājums, un Bībeles interpretācija un liturģija. Latvijā būs jauna Dziesmu grāmata, un tā nebūs vairs vienota, kāda mums bija.

IN: Liels paldies par intervijai ziedoto laiku!

* ELCA – Evangelical Lutheran Church in America – Evaņģēliski luteriskā baznīca Amerikā.