„Pipari un Sāls...“

Daugavas Vanagi

Palielināt / Enlarge

Šefpavāre Astra Kronīte. FOTO Kārlis Ātrens.

Palielināt / Enlarge

Trīs tenori ar mutes ermoņikām. No kreisās: Aivars Vēzis, Bruno Krūmiņš, Imants Kronītis. FOTO Richards Rozentāls.

Palielināt / Enlarge

Imants un Geņa dzied par ūdensrozi. FOTO Gunta R..

Palielināt / Enlarge

„Vējš papūta kleitiņu, parādīju kājiņu, nu varu puisīti pielabināt...“ FOTO Kārlis Ātrens.

Palielināt / Enlarge

Koristi savos raibajos kreklos. FOTO Gunta R..

Monika, ai Monika,
mans dzīves ideāls,
Monika, Tu esi man
kā pipari un sāls.

Kulināri muzikālu ēdienkarti 26. oktobra pēcpusdienā varēja baudīt DV Adelaides namā, kad DV Vīru koris Daugava sniedza savu pirmo kabarē stila sarīkojumu Pipari un Sāls paši savā mājā.

Pipari un sāls: katram ēdienam nepieciešamas sastāvdaļas, lai izceltu garšu un piedotu interesanto pikantumu. Jau plkst. 13os piedāvātās pusdienas – desiņas, kāposti, kartupeļu salāti – būtu diezgan garlaicīgas, bez pienācīgās sāls un piparu devas, toties muzikālā mielasta šefpavāre, ar zelta medali un lentu apbalvotā Astra Kronīte, sava amata drānās tērpta, gādāja, lai mielasta sastāvdaļas nāktu priekšā raiti un pareizā secībā. Viņa paskaidroja gan sāls, gan piparu nozīmi cilvēku sadzīvē, rituālos un ticējumos jau no pirms Kristus laikiem. Sāls kā iekonservēšanas līdzeklis pasargā ēdienu no bojāšanās un simbolizē šķīstību. Ar sāli senāk daļēji samaksāja Romas impērijas karaspēkam (kur rodas angļu vārds salary – alga); krietnu cilvēku sauc par zemes sāli – augsts vērtējums, un latvieši apciemo draugus jaunā miteklī ar sālsmaizi, burtiski – maizi un sāli, lai mājā ienestu svētību. Interesanti, ka Hercoga Jēkaba laikā sāls bija ļoti nozīmīga importprece; par kuģa kravu viņš samaksāja 4000 dālderus.

Muzikālā mielasta ievadam Daugavas Vanadžu dziesmu ansamblis Ineses Laines vadībā nodziedāja piecas dažāda rakstura dziesmas no melanholiski romantiskām līdz izaicinoši koķetīgām: Vējš papūta kleitiņu, parādīju kājiņu, nu varu puisīti pielabināt. Un parādīja arī to kājiņu, bet ko mēs redzējām? Strīpainus, ar prievīti zem ceļgala stingri sasietus pantalonus! Še Tev pipari!

Visi zinām, kas ir Trīs Tenori, un programma solīja – Trīs Tenorus. Dabūjām arī, bet tikai trīs tenorus un viņi nedziedāja, bet spēlēja mutes ermoņikas, blūmīzeri. Imants Kronītis, Bruno Krūmiņš un Aivars Vēzis atklāja savu līdz šim slēpto talantu. Ja viņi nebūtu spēlējuši tik aizrautīgi un meistarīgi, būtu gandrīz vai iemesls prasīt biļetes naudu atpakaļ par maldinošu reklāmu, bet tenori ar savu spēli visus gluži iejūsmoja un nedziedāšanu viņiem tūlīt piedeva.

Adelaides lakstīgala Geņa Janmeija ar Lilitu Daenke pie klavierēm, izstaroja savu parasto burvību ar divām dziesmām, kuras daudzina viņas iemīļoto dzimto pusi – Ezerzemi Latgali. Protams, Ezerzemei ir arī skaisti dēli, kurus ir vērts pieminēt! Šarmantā dziedone un iejūtīgā pavadītāja sniedza romantisku baudu ar šķipsniņu garšvielas.

Tikai pirmās daļas beigās dabūjām redzēt savus nama tēvus pilnā sastāvā un visā godībā. Divpadsmit stalti vīri, košos kreklos ar vēl košākiem tauriņiem kaklasaites vietā, dziesmā izcēla savas dzimtās zemes skaistumu, pauda dziesmas vienotājas spēku un, protams, slavēja un lielīja paši sevi un savas govis un kumeliņus. (Kurš sunim asti cels, ja pats necels? Latviešu sakāmvārds.)

Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme, – ar Geņas Janmeijas solo tā aizkustināja vienu no dziedātājiem, ka viņš knapi spēja padziedāt. Dziesmai liels spēks. Astra Kronīte savus vīrus tā iedresējusi un turklāt vēl ļoti īsā laikā pēc garā ziemas pārtraukuma, ka bija tiešām prieks klausīties disciplinētā dziedāšanā, kurai netrūka ne muzikālās nianses, ne dziedāšanas prieks. Ja aizvērtu acis, varētu domāt, ka dzied daudz lielāks koris, kam gadu nasta guļ vēl pavisam viegli uz pleciem, lai gan korī dzied tikai divpadsmit sirmgalvji. Sirsnīgi jāapsveic gan dziedātāji, gan diriģente par vērtīgo sniegumu.

Otrās daļas sākumā izvilka loteriju, kas šoreiz bija zīmīga ar to, ka viena dāma laimēja piecus (!) vinnestus, un sešus citus sadalīja vienādi starp divām personām. Man, kā parasts, netika nekas. Laikam tomēr jāpērk tās biļetes.

Paša spēlētā akordeona pavadījumā Imants Kronītis aicināja Geņu Janmeiju uz duetu Ūdensrozes, un tad atkal uz skatuves stājās Daugavas vīri ar piecām dziesmām. Pipari un sāls tika kaisīti uz nebēdu, sevišķi pēdējā dziesmā ar V. Artava vārdiem Trīs runči, kurā vecie runči atceras savas jaunības dēkas, taču spiesti beigās atzīt, ka jaunam runčukam ...nav, kas jums reiz bija, bet ir, kas jums vairs nav... katram padzīvojušam runcim sāpīga atziņa. Kārlis Ātrens, Imants Kronītis un Bruno Krūmiņš ar tumšām acenēm un modīgām hūtītēm izcēlās kā runči. Runčuku gaidījām veltīgi.

Pēcpusdienu kuplināja arī četras kopdziesmas, no kurām vienu – Šeit ir Latvija publika dziedāja ar sevišķu aizrautību: Savu dzimteni mūžam mīlēsim, un to naidniekam nekad nedosim, jo šeit ir Latvija... Imanta akordeona pavadīti, mēs par bēdu nebēdājām un novēlējām rudzu vārpai ziedēt ar deviņām ailiņām. Beidzot brīdinājām paši sevi un savus draugus, mājās braucot, braukt lēnām pa tiltu.

Gaumīgi tika izmantota arī modernā tehnoloģija. Pateicoties Džeims Noubs (James Nobes) ekspertīzei ar datoru, uz lielā ekrāna rādīja dažus īsus izvilkumus no atsevišķiem koncertiem Latvijā, kuriem varējām arī dziedāt līdz un papriecāties ar mūsu tautas brāļiem dzimtenē.

Publikas labsajūtu veicināja Māra Mieža gatavotās pusdienas, Vanadžu kūku galds un plašā dzērienu izvēle Vanagu bārā. Teicēja Astra Kronīte uzņēma sirsnīgu kontaktu ar publiku ar stāstījumu, kas programmu savija vienā piparu graudiņu un sāls kristālu virknē kā skaistu rotu Adelaides sabiedrībai. Kāri gaidīsim nākamo.

Gunta R.
Laikrakstam „Latvietis“