Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Kultūras dienas Melburnā

Intervija ar diriģenti Agitu Ikaunieci

Laikraksts Latvietis Nr. 107, 2010. g. 9. sept.
-


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
AL53KDH400

Agita

Agita Ikauniece mēģinājumā Melburnas Latviešu namā. FOTO Gunārs Nāgels.

31. augustā Ilze Nāgela intervēja Austrālijas Latviešu 53. Kultūras dienu Kopkora koncerta virsdiriģenti Agitu Ikaunieci pāris stundas pirms Agita devās atpakaļceļā uz Eiropu no mēģinājumiem un ieskaņas koncerta Melburnā.

Ilze Nāgela: Esi sveicināta, Agita! Pirms Tev uzdodu jautājumus, īsas ziņas par Tevi. Dzimusi Neretā, Latvijā. XXIII un XXIV Vispārējo latviešu dziesmu svētku virsdiriģente. Rīgas pašvaldības kultūras iestāžu apvienības Koncertorganizācijas Ave Sol galvenā mākslinieciskā vadītāja. Un patreiz gatavojās studijām Londonā.

Mans pirmais jautājums Tev: 2008. gada Dziesmusvētkos Mežaparka estrādē Tu stājies piecpadsmit tūkstošu balsu lielā kopkora priekšā. Tie Tev bija jau otrie Dziesmu svētki kā virsdiriģentei. Kāda Tev bija sajūtu pirmo reizi, kad ar savām roku kustībām Tu spēji valdīt un vadīt lielo kopkori? Vai neuztraucies? Tas taču ir grūtāk nekā stāvēt sava kora priekšā, kur katra seja pazīstama, kur redzi visus acu skatienus sev uzmanībā pievērstus?

Agita Ikauniece: Labdien! Jā, gan 2003. gadā, gan 2008. gadā – pēdējos Dziesmusvētkos es, protams, ka uztraucos. Pēdējos Dziesmusvētkos es biju mazliet gudrāka, jo to tik ļoti uz āru neizrādīju. Atšķirība stāvēt sava kora priekšā vai lielā kora priekšā, protams, ka ir. Pirmkārt, ir vajadzīgs vairāk fiziska spēka, jo vienkārši ir daudz vairāk cilvēku. Un es nezinu, kā sauc tās spējas vai prasmes piesaistīt visu dziedātāju uzmanību, jo, protams, ir daudz interesantākas lietas Mežaparka estrādē, ko redzēt, vērot, skatīties, analizēt, komentēt. Jā, ir grūtāk. Protams, ka ir grūtāk, un tā atbildība varbūt ir lielāka. Arī goda lieta tā ir ļoti liela.

I.N.: Tu esi meitene no Neretas. Kā Tu nonāci kora priekšā, kā kļuvi par Dziesmusvētku virsdiriģenti?

A.I: Šajā ceļā es pati neesmu neko sev organizējusi. Viss ir noticis, kā saka...

I.N.: Kā bija jānotiek?

A.I.: Varbūt. Es nekad neesmu vēlējusies kļūt par diriģenti, pirmkārt. Stāsts, ko man liekas, es visiem esmu jau izstāstījusi… Mūzikas skola, kurā nevarēju spēlēt akordeonu, jo par mazu biju. Kora klase, kurā, protams, ka mēs dziedājām. Pēc tam Mediņskola (Mediņa mūzikas vidusskola), kurā es varēju iestāties tikai diriģentu fakultātē, nevis kādā citā. Un, protams, loģiski turpināt tad arī mūzikas akadēmijā to iesākto lietu. Un pilnīgi netīšām, lai arī es dziedāju korī Balsis, tikko kā es sāku mācīties, parādījās lieka, pilsētas atmaksāta, štata vieta korī. Man bija izglītība, un mani varēja tanī vietā vienkārši iesaistīt un ielikt.

Tā sākās mans darbs korī, mans pirmais darbs. Un tad jau visas aktivitātes, visi konkursi, koncerti, ļoti interesantie projekti ar jauniešu kori Balsis, nezinu, laikam kādu vismaz 6 gadu garumā.

Tad saņēmu vēstuli no Latvijas Kultūras ministres (Man liekas, ka tajā laikā ministre bija Ingūna Rībena.), ka esmu izvēlēta virsdiriģente. Protams, tajā brīdī sapratu, ka tas ir kāds pārpratums, tāpēc, ka ir gana daudz citu diriģentu, kuriem būtu jāstāv kopkora priekšā, nemaz nerunājot par to, ka es vienkārši baidījos. Un tad man tas pirmais lēmums bija: Nē, nē, nē, nē, nē. Pagaidiet, kad man būs tie gadi, kas ir – 40, 50, 60, 70… Man vēl tik daudz nav, es vēl neesmu tik veca! Nu, lūk, bet kaut kā mani pierunāja citi, sakot: mēģini, mēģini, mēģini. Tā dziesmiņa, ko man ievēlēja diriģēt – visu cieņu Leonīdam Vīgneram – es mēģināja uztaisīt kaut ko interesantu, bet nu tā dziesma bija tāda viegli neveikla, manuprāt.

I.N.: Tas bija XXIII Dziesmusvētkos? Kas tā bija par dziesmu?

A.I.: Jā. Tā bija Tēvzemes dziesma. Nu, skaisti vārdi, tur par putekļiem un nezin ko, bet principā, kā tikko sākām dziedāt, tā viņa jau bija beigusies.

I.N.: Tā bija īsa dziesma?

A.I.: Jā.

I.N.: Cik Tu biji veca, kad Tu nokļuvi no laukiem lielpilsētā – Rīgā? Esi drosmīga vai uzņēmīga, vai varbūt spītīga, ja vajag?

A.I.: Nezinu, es tikai atceros, ka man, beidzot astoto klasi Jēkabpils vidusskolā, bija prieks, ka nav jāizdomā, nu ko tad lai es tagad mācos. Skaidrs, ka jāiet, jāturpina mūzikas lietas. Bet lai arī man bija 15 gadi, kad es braucu uz Rīgu, es bildēs izskatījos kā, apmēram, trešās klases skolniece. Nu tad jūs varat iedomāties, ka Rīgā patstāvīgi trešās klases skolniece kaut ko mēģina darīt... Es biju nobijusies, pārbijusies un es zinu, ka jau trešdienās raudāju tāpēc, ka es jau gribēju uz mājām. Tad man bija garas trīs dienas līdz sestdienai, kad es braucu uz laukiem.

I.N. : Pazini pilsētu? Vai Tev bija pilsētas plāns?

A.I.: Nē, es neko nepazinu, bet man arī nebija problēmu saprast, ja man skola atrodas tur Alberta ielā un kopmītnes atrodas Zandreitera ielā, toreiz vēl. Tik un tik pieturas. Nē, nē, tā nekad man nav bijusi problēma, atrast tur ceļu.

I.N.: Kurš bija Tavs pirmais koris, kurā Tu dziedāji? Un kurš bija pirmais, kuram biji diriģente?

A.I.: Man bija vismaz divi kori, kuros mani nepaņēma. Jā. Nemācēju dziedāt pilnīgi nemaz. Nu man likās, ka es māku dziedāt, bet tiklīdz man vajadzēja kādam priekšā dziedāt, tā es nobijos tā, ka... vispār nekas nenāca ārā. Pirmais koris noteikti tad bija mūzikas skolas koris, tad skolas koris, nu Mediņos arī. Tāds pašdarbības vai amatieru koris bija Balsis, bet toreiz to vadīja Māris Kupčs un Kaspars Putniņš. Tagad Māris Kupčs ir aizrāvies ar seno mūziku un orķestru diriģēšanu, bet Kaspars Putniņš ir Radio kora otrais diriģents. Balsis bija tāds mans pirmais koris, un man liekas tas arī veido tādu pamatīgu ietekmi. Varbūt tāpat uz manu muzikālo gaumi, manām muzikālām sajūtām / izjūtām, repertuāru dažādos jautājumos tas ir ļoti lielu ietekmi atstājis.

I.N.: Vai Tev ir kāds diriģents, kas Tev būtu kā paraugs, iedvesmotājs, kuram teiksim Tu gribētu sekot?

A.I.: Par šo es varbūt tā neesmu domājusi, bet, protams, ka pirmais paraugs man bija abi divi Balsu diriģenti (Red.: Māris Kupčs un Kaspars Putniņš.). Es domāju, ka es daudz ko esmu guvusi no sava kolēģa Balsīs – Inta. Un zini kā ar tiem diriģentiem ir interesanti? Tu vienmēr redzi kaut kādas labās lietas, bet ir kaut kādas lietas, ko Tu saproti – nu šitā es nedarītu.

I.N.: Tas arī labi!

A.I.: Tāpēc tas ir gan labi, jā. Bet tāda pilnībā, kad es tā skatos un domāju, varbūt būtu Andris Nelsons. Nu tās ir pilnīgi divas citas pasaules – diriģēt profesionālu orķestri, kā viņam šajā gadījumā Birmingemas Simfonisko orķestri. Bet es nezinu, ko viņš darītu, nostājoties priekšā pašdarbniekiem. Es nezinu, es domāju, ka tad, tajā mirklī es vairs negribētu viņam sekot, bet šobrīd, jā.

I.N.: Vai Tava sadarbībā ar diriģentu Intu Teterovski, kuru mēs arī gaidām decembrī Melburnā, aizsākās Balsīs kora vadībā? Vai varbūt jūs bijāt iepriekš sadarbojušies? Un kādēļ Tu atstāji kori Balsis kā diriģente?

A.I.: Ar Intu mēs mācījāmies Mūzikas akadēmijā kopā vienā kursā. Tad man bija piedāvājums vadīt Balsis un es sapratu, ka vairāk nediriģēs ne Māris, ne Kaspars. Man vajadzēja noteikti otru diriģentu tāpēc, ka tā bija tāda tradīcija, un, vienvārdsakot, sanāca tā, ka viņš aizvietoja mani tad, kad es biju slima. Balsu pirmajā mēģinājumā man bija 38°C temperatūra, un meitenes tur, protams, visas viņā (Intā) iemīlējās, un es izdomāju – o, ļoti labi! Lai viņš nāk un lai viņš tās meitenes pieskata, es atkal tos puišus pieskatīšu. Un tā mēs kaut kā aizsākām.

Un par to, kāpēc atstāju kori. Tāpēc, ka nu visi tie, kas vispār nodarbojās ar kaut kādām mākslinieciskām lietām, man liekas zin, ka kaut kad ir sākums un kaut kad ir beigas.

I.N.: Vienkārši maiņu vajag?

A.I.: Jā, bija tā, ka es vienkārši sajutu, ka es vairs vienkārši nedodu neko. Un tas bija tāds lēmums, ka es pat aizgāju un pēc tam sapratu, ka man tā kā pietrūkst kaut kas, un es vienu brīdi atnācu tā kā atpakaļ... Bet vienalga, nu viss ir kaut kāds cikls – tāpat kā pavasaris, vasara, ziema, rudens. Nomirst un atkal ir jāplaukst citādāk.

I.N.: Vai Tev tagad Latvijā ir savs koris, ko Tu vadi?

A.I.: Jā, lepojos. Protams es viņus neesmu redzējusi, faktiski kopš Jāņiem…

I.N.: Viņiem ir garas brīvdienas?

A.I.: Nē, viņiem nav brīvdienas. Viņi strādā ar maniem kolēģiem, jā, jā. Tas ir Latvijas bankas koris.

I.N.: Cik daudz cilvēku Latvijas Bankas korī dzied?

A.I.: Kā jau pierasts, mums amatieru koros ir 30 aktīvie dziedātāji, bet kopā ap 40. Ir pat tādi periodi/posmi, kad ir visi 45.

I.N.: Un cik bieži notiek mēģinājumi?

A.I.: Latvijā faktiski visi kori mēģina divas reizes nedēļā plus koncerti. Jā, divas reizes nedēļā.

I.N.: Un kā Tev iet ar repertuāra izvēli? Ko Tu vislabprātāk izvēlies? Vai Tev kādreiz ir bijis tā, ka Tu apskati jaunu dziesmu un domā – nu, nē, šo gan nē, un tad Tu sāc iedziļināties, aizraujies un, Taviem vārdiem runājot, Tev tā nenormāli iepatīkas?

A.I.: Man nekad nesākās repertuārs ar vienu dziesmu, ja vien tas nav kaut kādas jau idejas pamatā. Es nezinu, bet ir skaidrs, ka ir kaut kāds uzdevums, ka ir jāiepazīst gan varbūt kaut kas no klasikas, bet man vienmēr ir tas, ka vajag kaut ko interesantu. Nu kaut ko tā, ka man liekas, ka tā nav bijis. Un no tā tad izriet atkal tas, no kādām dziesmām tas sastāvēs, bet varbūt tādas dziesmas, kas man tā nenormāli iepatīkas, bet ne no pirmā... Es varu pateikt, ka, tas ko Tu pieminēji tikko, tas darbojas uz Dziesmusvētku dziesmām, jo repertuāru es neesmu sastādījusi nekad, un, protams, ka tur ir dziesmas, kuras nu ne pārāk man patīk. Bet nu es esmu tik laba, ka es to nekad nesaku saviem dziedātājiem. Mēs mēģinām tikt līdz kaut kādai pakāpei vai sagatavot tik cik labi varam. Man liekas, ka tā ir diriģenta problēma, ja viņš kaut ko vispār nepieņem un saka, ka tā ir tāda slikta dziesma. Tad, acīm redzot nav kaut kas saprasts/izprasts līdz galam. Bet nu ir protams daži izņēmumi.

I.N.: Tagad tāds pavisam savādāks jautājums. Vai Tev labāk patīk siltās zemes un saule? Tu mēģinājumu starplaikos Melburnā teici, vai kur te ir auksts! Vai tiešām Austrālijā arī ir ziema?

A.I.: Nu, tā, vai jums patīk siltās zemes, vai aukstās zemes? Vai jums patīk ābols, vai bumbieris labāk? Nu, mēs varam ilgi, ilgi domāt. Es teikšu tā: viss ir atkarīgs no kompānijas un no pašsajūtas. Es varu dzīvot pilnīgā aukstumā ziemā, bet, ja ir laba kompānija vai cilvēki apkārt un mēs varam izdomāt, kā iekurināt krāsniņu būdiņā, tad ir viss kārtībā; mēs varam slēpot, iet āliņģī, pirtī,un man ziema ir vajadzīga tāpat kā vasara. Bet protams, ja es braucu uz Austrāliju, un man šeit ir ziema, es joprojām to nesaprotu, jo priekš manis Austrālijā nav ziemas!

I.N.: Vai vari pastāstīt, ar ko Tu nodarbojies kā (tagad būs ļoti garš nosaukums) – Rīgas Pašvaldības kultūras iestāžu apvienības koncertorganizācijas „Ave Sol“ galvenā mākslinieciskā vadītāja? Vai ar diriģēšanu nepietiek? Pamanīju, ka tagad te Melburnā, gatavojot šo Kultūras dienu Kopkora Ieskaņas koncertu, Tu piedalījies arī tā plānošanā, ne tikai dziedāšanas un diriģēšanas jomā, bet arī aktīvi, kā saka plānoji sarīkojumu: kā koris uznāks, kā stāvēs, kur liks rokas, kā turēs notis, kas kuram sekos, kā viss koncerts norisēs. Vai Tev patīk rīkot un darboties?

A.I.: Jā. Sākot no sākuma, tas garais manas organizācijas jeb iestādes nosaukums, nu par tā izveidi ir jājautā Rīgas pilsētai. Nāk jauna valdība, pārmaiņas arī visādās organizatoriskās struktūrās. Tas bija optimizācijas rezultātā, radās rindkopas garš nosaukums. Galvenā mākslinieciskā vadītāja ir tā, kas pārsvarā tad nodarbojās ar mākslinieciskiem jautājumiem, bet tas pilnīgi nenozīmē tikai to, ka es teiksim sēžu ar vīna glāzi un domāju, nu vai mēs tagad varētu labāk dziedāt par sauli, vai labāk par jūru, vai... Tas to pilnīgi nenozīmē, tur visu laiku ir jābūt iekšā, kā tas ir praktiski.

Kā tas ir praktiski, cik tas maksā, tas, protams, sasaucas arī ar to, kad diriģents nav tikai mākslinieks. Priekš manis diriģents apmēram 90% nodarbojās ar organizatoriskām lietām, 10% ar diriģēšanu.

Bet labs diriģents ir tas, kas pēc visa šitā te var iznākt koncerta priekšā un radīt tā saucamo mūzu. Kad patīk tikai dziedātājiem un ja vēl skatītājiem patīk, tad tas jau ir izcils diriģents.

Bet visas tās organizatoriskās lietas... nu skaņa jau veidojas ne jau no tikai tā, kad tu atver muti. Viņa veidojās no tā, kā tu to muti atver un vai tu to muti turi uz leju, vai uz augšu, vai skaties notīs, tā vai šitā, vai stāvi ar taisnu muguru, vai slīpu muguru, vai tev vispār elpo, tavas plaušas, vai viņas tev dod pareizu spiedienu, vai...

Tā, nu es par šito varu runāt gari un plaši, un tas nav tik ārkārtīgi interesanti, bet diriģents ir viss. Diriģents, mūziķis, organizators, sociālais darbinieks, uzklausa bēdu stāstus, risina situācijas, viss... arī aktieris, nu dažreiz pat varbūt arī tāds āksts.

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com