Kurzemes Cietokšņa atcere; Mātes dienas pusdienas

Daugavas Vanagi

Palielināt / Enlarge

Sarīkojuma dalībnieki. FOTO Ilze Ābele.

Palielināt / Enlarge

Viktors Bendrups deklamē savu dzeju – veltījumu mātēm. FOTO Ilze Ābele.

Sestdien, 6. maijā, akta ievadrunā DV Melburnas priekšsēdis Jānis Kārkliņš atgādināja klātesošajiem par 6 lielkaujām, kuras notika Kurzemē, it sevišķi to, ko izcīnīja Kurzemes Katlā; cik varonīgi latvieši to izcīnīja un cik lielu zaudējumu katra puse cieta. Latvijas 19. divīzijas spējas tur pārvarēja pretiniekus.

Jānis arī cienīja mātes un apstiprināja to mīlestību un pateicību, kas mums katram ir pret viņām.

Pie viena – Baltā Galdauta dienas jauniesāktā tradīcija tika pacelta ar paskaidrojumu, ka atceramies 27 gadus kopš Latvija atguva savu patstāvību. Visi tika lūgti savās pārrunās padomāt, ko mēs varētu darīt Latvijas labā. Galdi bija segti ar baltiem galdautiem un vāzēs baltas mārtiņrozes.

Mācītājs Dainis Markovskis savā uzrunā Kurzemes cietokšņa aizstāvju garīgi ētiskā un psiholoģiskā nozīme Latvijas vēsturē atzina leģionārus un klātesošos, kuri paši bija pārdzīvojuši to un gājuši visam tam ārprātam un šausmām cauri. Savā runā viņš tālāk pieminēja sekojošus punktus.

Detaļas par to laiku ir labi aprakstītas un dokumentētas grāmatās un arī šodien viegli pieejamas internetā.

Ir jādomā par jautājumiem: Ko toreiz notikušais katram latvietim nozīmē šodien? Ko tas nozīmēs nākotnē? Ko no tās saņems un paturēs nākamās paaudzes? Vai bija vērts cīnīties tad, kad vairs nebija iespējams uzvarēt. Tie nav viegli jautājumi!

Ir lietas, ko nevar un nedrīkst aizmirst kā īstās vērtības, mācības, dotas kā svēts mantojums no paaudzes paaudzē. Dieva vārds ceturtā bauslī: godināt savus vecākus, lai varētu ilgi dzīvot tanī zemē, ko Tas Kungs, Tavs Dievs Tev dod, ir pēdējais vārds.

Latviešiem iemesli cīnīties par savu zemi, tautu un brīvību bija pavisam citi mērķi nekā citu valstu armijas vienībām, un tas tika darīts par savas tautas godu, it sevišķi, ka nevarējām vairs izcīnīt savu brīvību. Pēc Ģenerāla Rūdolfa Bangerska vārdiem: ...mums bija tiesības un pienākums aizstāvēt sev pret apdraudu un ienaidnieku kā boļševisms, kas gribēja mūs pakļaut savai politiskai varai un garīgi un fiziski iznīcināt.

Latviešu leģions demonstrēja augstu militāro profesionālismu un līdz šim vēl nepārspētus varonības, pašuzupurēšanās un izturības augstumus. Leģionāri un apročoti latvieši deva skaidru, nepārprotamu atbildi boļševiku neatlaidīgiem meliem, ka latviešu tauta brīvprātīgi būtu iekļāvusies Padomju Savienībā. Leģionāru un vācu divīziju sargātais Kurzemes cietoksnis ļāva tūkstošiem latviešiem izglābt savas dzīvības un izceļot uz citām zemēm.

Latviešu leģions bija tautas izmisīga pašnoteikšanās un pretestības izpausme komunisma diktatūrai tās staļiniskajā veidolā. 1939/40.g. latvieši bija militāri un politiski par vājiem aizstāvēt savu neatkarību. Pēc vācu okupācijas nebija ļauts atjaunot savu valsti un armiju, tāpēc leģionāriem nācās cīnīties zem vācu karoga. Latviešu leģions godam pārņēma varonības stafeti no Brīvības cīņu dalībniekiem, un leģiona pastāvēšanai bija nepārejoša nozīme mūsu tautas pretestības apziņā. Daudzi leģionāri pēc kapitulācijas papildināja nacionālo partizāņu rindas. Meža brāļi turpināja cīnīties apmēram 12 gadus un uzturēt tautā klusu cerību Latvijas neatkarībai.

Apmēram 14 000 leģionāri bija spiesti padoties PSRS pēc kapitulācijas. Bija apm. 50 000 kritušo, daudz ievainoto, sakropļoto, nomocīto un deportēto. Ir daudz zaudēts tautas dzīvā spēkā. Bija jāiztur leģionāru likšanu vienā katlā ar nacistiem un fašistiem, pazemināšanu, nosaucot viņus par nodevējiem vai noziedzniekiem.

Leģionāri, kuri palika trimdā, turpināja diplomātisku un informatīvu cīņu pret PSRS. Viņi bija paraugs un izturības etalons tautai otrajā okupācijas laikā. Kurzemes Cietokšņa cīnītājus atceras: sarīkojumos, kāds mums šodien ir; atceras, ka pastāv muzejs Zantē (Kandavas novadā) ar ekspozīciju; tiek apzinātas un sakoptas piemiņas vietas un kritušo karavīru kapi – Lestenē – otrie lielākie brāļu kapi Latvijā; Lestenes baznīca, kurā kara laikā tika ierīkota lazarete karavīriem arī tiek atjaunota; Saldus novadā 1998. – 2011. g. iestādīti ozoli un bērzi kā dižkoku aleju kara tranšeju vietās; tiek rīkotas izstādes Okupācijas muzejā un kara muzejā; kā arī piemiņas sarīkojumi pie kauju un piemiņas vietām – kā Nāves salā. Virsnieki, saņemot pirmo virsnieka pakāpi, dod zvērestu Rīgas Brāļu kapos. Kurzemes cietokšņa aizstāvji: MŪŽĪGI DZĪVOJIET!

Otrā programmas daļā Viktora Bendrupa kungs nolasīja savu rakstīto pēršiņu, kā viņš pats to sauca, par veltījumu mātēm. Varēja sadzirdēt, cik daudz viņš savu māmiņu mīlējis un kā viņa viņam pietrūkst. Tālāk visi tika emocionāli aizrauti ar Ivara Štubja akordeona pavadītām gan kara dziesmām, gan mātēm veltītām dziesmas. Viņš lūdza visiem dziedāt līdzi, ja zin vārdus. Varēja redzēt, ka Ivars bija labi padomājis par programmu. Viņš pieminēja, ka Kurzemes Cietokšņa atcere ir svarīga viņam arī, jo viņa vectēvs bija 19. divīzijā. Ivars pats ir DV biedrs.

Pēc ekstrā galda saklāšanu, visi bija gatavi garšīgām pusdienām, ko saimnieces Marta Apine un Ingrīda Houka (Hawke) bija sagatavojušas. Un tā pavadījām ļoti jauku, omulīgu pēcpusdienu.

Lielu pateicību mācītājam Dainim Markovskim, saimniecēm, visiem palīgiem šai dienā – apkalpotājiem, karoga sardzei, bāra vadītājam, skaņu sistēmas iekārtotājam, kasierei, kā arī visiem atbalstītājiem. Esam vienmēr ļoti priecīgi jūs redzēt mūsu vidē.

Ilze Ābele
Laikrakstam „Latvietis“