Četri koncerti Sidnejā

Palielināt / Enlarge

Andris Poga un Baiba Skride Sidnejas Operu namā. FOTO Pēteris Endzelis.

Palielināt / Enlarge

Ilze Nāgela pie koncerta afišas. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

Baiba Skride koncerta starpbrīdī. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Koncerta apmeklētājs Ojārs Greste un diriģents Andris Poga. FOTO Pēteris Endzelis.

10., 12., 13. un 15. maijā Sidnejas Opernama koncertzālē bija koncerti, kuros Sidnejas Simfoniskais orķestris atskaņoja Riharda Vāgnera uvertīru no operas Riencī, Sergeja Prokofjeva 1. vijoļkoncertu un Pētera Čaikovska 6. simfoniju.

Pie diriģenta pults bija Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Andris Poga; soliste – Baiba Skride.

Koncertā pirmā daļa sākas ar uvertīru Riharda Vāgnera operai Rienci. Triumfs un sakāve. Interesanti, ka šo operu Vāgners sāka rakstīt, kad dzīvoja Rīgā (no 1837. gada augusta līdz 1839. gada jūlijam). Rīgā tapuši operas pirmie divi cēlieni, pārējie trīs – Parīzē. 1878. gada janvārī Rienci tika iestudēta un izrādīta Rīgā, bet autors pirmizrādē neesot piedalījies. 2014. gada 17. janvārī opera piedzīvoja otro iestudējumu Rīgā – oficiāli ar to tika atklāta Rīgas 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas programma.

Vāgnera uvertīrai sekoja Prokofjeva 1. vijoļkoncerts, kas prasa no vijolnieka augstu profesionalitāti un izcilu tehniku. Par to varējām pārliecināties, dzirdot un redzot ar kādu vieglumu Baiba Skride to spēlēja. Mazliet par Prokofjevu; no 5 gadu vecuma viņš sāka mācīties klavierspēli, jau 13 gadu vecumā (1904. g.) viņš iestājās Sanktpēterburgas Konservatorijā, uz iestājeksāmeniem ierodoties ar divām nošu mapēm, kurās bija viņa kompozīciju – četru operu un citu skaņdarbu – partitūras. Atkal interesantas saites ar Latviju: Prokofjeva konservatorijas skolotājs mūzikas teorijā bija latviešu komponists Jāzeps Vītols.

Starpbrīdī gara rinda skatītāju drūzmējās, lai pateiktos Baibai Skridei par izcilo priekšnesumu, kā arī iegūtu autogrāfu uz kādu no Baibas Skrides ieskaņotajiem CD; tos varēja iegādāties Opernama foajē.

Koncerta otrajā daļā – Pētera Čaikovska (1840–1893) Sestā simfonija (1893) – Patētiskā. Šī simfonija ir Čaikovska beidzamais pabeigtais opuss, tas piedzīvoja pirmatskaņojumu pusotru nedēļu pirms autora aiziešanas mūžībā. Pirmatskaņojuma reizē simfonija tika uzņemta visai atturīgi, bet pēc Čaikovska nāves šis darbs ieguva slavu, un tāda tam ir joprojām.

Nav zināms, vai Pēterim Čaikovskim šai simfonijai bijis savs konkrēts saturs, to viņš nevienam netika atklājis, bet Vikipēdijā lasām: „... tā nu mūsu rīcībā ir tikai radinieku un draugu pieņēmumi par to, ka simfonija varētu būt autobiogrāfiska... Simfonijas nosaukumu „Patētiskā“ esot ieteicis Čaikovska brālis Modests.“

Sidnejas Opernama koncertzālē ir maksimums 2679 sēdvietas. Kaut arī visos četros koncertos skanēja viena un tā pati programma, koncerti bija ļoti labi apmeklēti, izpārdoti. Skatītāju rindās bija arī latvieši un ne tikai vietējie, sidnejieši, bet arī mūzikas cienītāji no Latvijas. Izrādās, ka esot Austrālijā kādā konferencē Melburnā un uzzinot, ka Sidnejas slavenajā Opernamā uzstāsies latvieši, grupiņa Latvijas zobārstu nolēmuši doties uz Sidneju. Kā stāsta aculiecinieki: „Starp citu, tur arī gadījās grupa zobārstu no Latvijas, lielai daļai no viņiem bija līdzi no mājām Latvijas karodziņi. Viņi nebija gaidījuši tur satikt arī Austrālijas latviešus. Ļoti jauka tikšanās!“

Dažu klausītāju piezīmes par koncertiem Sidnejā

„Biju uz koncertu divas reizes. Sēžot dažādās vietas koncerta zālē, bija izdevība redzēt gan diriģenta Andra Pogas seju, gan solisti Baibu Skridi. Abi mākslinieki ar dziļu intensitāti dzīvoja līdzi mūzikai. Diriģenta stāja, roku žesti un seja skaidri izteica mūzikas emocijas – brīžiem ar smaidīgu seju, brīžiem ar saspringumu. Vijolniece Baiba Skride totāli pārvaldīja savu instrumentu. Bija prieks klausīties mūziku un skatīties, kā abi mākslinieki to izdejoja. Šī bija reta izdevība redzēt divus latviešu pasaules klases meistarus!“

PK

* * *

„Tā kā pirmo reizi piedzīvoju Baibas Skrides izcilo vijoļspēli, kā arī diriģenta Andra Pogas māksliniecisko un jūtīgo orķestra vadīšanu – uz vienas skatuves, bija brīnišķīgi novērot tuvo sadarbību starp abiem viesu māksliniekiem.“

VM

* * *

„Jā, es esmu priecīga, ka biju uz Skrides un Pogas koncertu sestdien, 13. maijā. Nu, ko var teikt? Prokofjeva pirmais vijoles koncerts nav mans mīļākais skaņdarbs, bet Skride to izcili nospēlēja. Poga vēl ir samērā jauns; viņš labi un izteiksmīgi nodiriģēja, un varēja redzēt, ka orķestris (kas bija ļoti labā formā) uz viņu atsaucās. Tomēr es jutos, ka viņš ar savu mūziku vēl īsti neko neizteica pats no sevis. Būs interesanti redzēt, kā viņa karjera un māksla izveidojas. Es saprotu, ka Poga ir Bostonas Simfoniskā orķestra palīgdiriģents. BSO kopā ar Andri Nelsonu pēdējos gados ir daudz sasnieguši (2 Grammy balvas utt.); tātad Pogam vajadzētu tur būt laba pieredze.“

NN

* * *

„Mani ļoti iespaidoja Prokofjeva pirmais vijoļkoncerts, kurā Baiba Skride demonstrēja savu brīnišķīgo talantu, iepazīstinot mūs ar tik daudzpusīgu, izaicinošu un acīm un ausīm piedzīvojot, grūtu skaņdarbu.“

AM

* * *

Skrides/Pogas koncerts Sidnejā bija pati pilnība no visiem apsveramiem aspektiem.

Atskaņotais Prokofjeva 1. vijoļkoncerts atklāja Baibas Skrides muzikalitātes plašo apjomu. No gleznaini atskaņotās 1. daļas, kur Skrides vijole lidinās virs ieturēti mirgojoša orķestra pavadījuma, caur brāzmaino vivacissimo Scherzo līdz tikpat sapņaini vāram nobeigumam, Skride atklāja ne tikai savu dziļo muzikālo iejūtību, bet arī savu suverēno tehnisko meistarību.

Andra Pogas diriģētā Čaikovska Patētiskā simfonija (Nr. 6) bija viss un vairāk, kā varējām vēlēties. Lielā apjoma skaņdarbs uzlika cilvēka jūtu dzīvi kā uz delnas, kur dzīves neizbēgamie tumšie brīži mijās ar gaišajiem – ar cerību, kas nekad pilnībā neizplaukst.

Sevišķi iespaidīgas bija simfonijas beigas, kur vesels mežs kontrabasu ritmiski atdarina palēninātu sirdspukstu, kas pamazām izdziest klusumā...

Vispār, visas simfonijas garumā, ļoti iespaidīgas bija Pogas ieturētās pauzes, kur klusumam ir pašam sava svētsvinīga skaņa.

Izjusta bija klausītāju atsauksme. Trīs reižu tā aicināja Maestro Pogu saņemt viņam veltītos aplausus.

Ko sakām mēs, latvieši, kas bijām klāt? Mēs gaidām, mēs gaidīsim no visas sirds Jūs atpakaļ.

Lauma Reinfelde, Sidnejā

* * *

Sen nebiju piedzīvojusi tik daudz bravo un tik ilgus un vētrainus aplausus pēc koncerta. Koncerta noslēgumā spēlētā Čaikovska 6. simfonija ir tas retas gadījums, kad visas simfonijā iekļautās mūzikas tēmas, visas melodijas ir labi pazīstamas arī tādam klausītājam, kas varbūt ne pārāk bieži klausās klasisko mūziku. Tiešām efektīgs kontrasts bija starp enerģijas pilno un aktīvo trešo daļu un tai sekojošo apcerīgo, ceturto – noslēguma daļu, kas it kā izgaisa... Klusums pēc pēdējas skaņas bija gandrīz elektrizējošs; zālē klausītāji aizturēja elpu, diriģents un mūziķi uz mirkli sastinga pirms aplausu vētras.

Pievienojos Laumas Reifeldes teiktajam: „Ko sakām mēs, latvieši, kas bijām klāt? Mēs gaidām, mēs gaidīsim no visas sirds Jūs atpakaļ.“

Ilze Nāgela
Laikrakstam „Latvietis“