Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Trimdas bērnu bērni un mazbērni Latvijā (16)

Hanss un Elaine Bērziņi

Laikraksts Latvietis Nr. 462, 2017. g. 6. maijā
Astrīda Jansone -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Bērziņu ģimene. FOTO no Bērziņu ģimenes arhīva.

Šodien, 30. aprīli, man ir neizsakāmi interesanta pēcpusdiena. Pie manis ciemos nāk divi tādi bērni, kas īstenībā nav tās trimdas bērni, no kurienes nāku es un nāk līdz šim visi manis intervētie trimdas bērnu bērni. Tie ir Hanss un Elaine Bērziņi, kas ir no Brazīlijas, un viņu 4 gadus vecā meitiņa Anna Sofija ir jau dzimusi Latvijā, pie kam Elaine ir īsta brazīliete un viņa tagad ir ne tikai savas dzimtenes patriote, bet ir arī sava vīra senču zemes Latvijas patriote.

Pirmais par sevi stāsta Hanss:

„Es esmu Hanss Bērziņš, un mēs jau gandrīz 11 gadus dzīvojam Latvijā. Esmu dzimis 1964. gadā Brazīlijā netālu no latviešu apmešanās vietas Vārpa. Kad ģimene no Latvijas tur pārcēlās daudz, daudz agrāk, manam tēvam Rūdolfam Bērziņam bija tikai 4 gadi, viņa māsai – 8 un vecākajam brālim tikai – 11. Latvijā ap 1920. gadu bija tāda kustība baptistos, ka daudzi vienkārši nolēma braukt uz Brazīliju, un apmētās tur visi vienā vietā, kam tad deva vārdu Vārpa.

Mans vectētiņš bija no Talsiem un ar visu savu ģimeni aizbrauca kopā ar citiem baptistiem. Viņi bija vienā no pirmajām grupām, kas tur nonāca. Pēc diviem gadiem arī manas mātes māte aizbrauca uz Brazīliju. Viņai toreiz jau bija 25 gadi, un viņa tur apprecējās. Bet Vārpā viņi ilgi nepalika, tēvs bija tirgotājs, un viņam bija veikals; tādēļ pārcēlās uz dzīvi kaut kur laukos netālu no Vārpas, Riodežaneiro pavalstī, kur es arī piedzimu.

Mūsu tuvumā citu latviešu nebija; tur Bērziņi bija vienīgie. Man bija jāpārņem kontakti ar visiem bērniem – spāņiem, vāciešiem, portugāļiem un visiem citiem, kas tur dzīvoja. Latviešu valodu es dzirdēju tikai mājās un tikai to vienkāršāko, ikdienas vai virtuves valodu. Vienīgais, kur es dabūju dzirdēt un mācīties latviešu valodu, bija no vecmāmiņas, jo viņa mani audzināja. Vecāki bija darbā, un es biju pilnīgā vecmāmiņas audzināšanā. Diemžēl viņa nomira, kad man bija 4 gadi. Līdz ar to mana latviešu valodas mācīšanās bija pārtraukta. Pēc tam es kaut ko saprast varēju, bet ar runāšanu gan man neveicās nemaz.

Kad man bija 17 gadu, es pārcēlos uz Rīo, lai iestātos universitātē; izmācījos par inženieri telekomunikāciju zinātnē. Kad pabeidzu universitāti, sāku strādāt. Drīz pēc tam apprecējos ar Elaini. Šogad februārī mēs jau nosvinējām 26 gadu kāzu jubileju.

Mums tagad ir trīs bērni. Vecākā meita Raisa ir 22 gadus veca un studē medicīnu Stradiņa Universitātē. Vēl ir 19 gadus vecs dēls Ģelilermi un viņš studē Nīderlandē, Hāgas Universitātē. Lielai meitai gāja diezgan grūti ar latviešu valodu. Viņai bija jau 13 gadu, puikam bija 8 gadi; bērniem saprotams ir vieglāk. Pēc 6 mēnešiem viņi jau saprata diezgan daudz, jo gāja skolā. Meita visu laiku bija latviešu skolā. Kad meita sāka mācīties Stradiņa Universitātē, viņa latviski saprata jau visā pilnībā. Latviski mēs runājām mājās, sabiedrībā un skolā, viņi abi pie tās bija jau pieraduši. Mana mamma vēl dzīvo Brazīlijā.

Tēvs man nomira jau 2003. gadā, bet šogad viņš svinētu jau savu simto dzimšanas dienu. Māte vēl arvien runā latviski un divas reizes jau ir te ciemojusies. Brazīlijā es nostrādāju 14 gadus un pārējo laiku nostrādāšu Latvijā. Tad man pensija būs pa daļai no Latvijas, pa daļai no Brazīlijas. Es esmu izmācījies arī par baptistu mācītāju un pašlaik studēju arī psiholoģiju. Latvijā es nekalpoju vis kā mācītājs, bet gan tikai kā pārstāvis. Latvijā vēl ir arī citi latvieši no Brazīlijas, bet daudz gan viņu nav.

Tagad jau kopš 1993. gada man ir Latvijas pilsonība. Man jau sen bija tāda vēlēšanās kādu laiku padzīvot Latvijā. Es zināju, ka Talsos manam tēvam bija māja. Man gribējās redzēt sava tēva zemi un to vietu, kur viņš bija dzīvojis. Es arī zinu, kur Nīcā dzīvoja mātes vecāki. Tur ir divstāvu māja, un tagad tur cilvēki dzīvo. Interesanti, ka man vēl dzīvo viena mātes māsīca, kura dzīvo viena pati. Viņai tagad ir kādi 76 gadi, un viņai vienīgie radi esot tikai kādi māsas bērni. Viņa stāsta, ka viņas īpašumi nākot no maniem vecākiem, un varbūt, ka viņa arī man kādu gabalu piešķirs, lai man būtu kur uzbūvēt kaut ko līdzīgu vasaras mājai.

Maniem bērniem arī tagad visiem ir pilsonība, jo viņi te ir beiguši latviešu skolu, un tad varēja to dabūt. Bet jaunākā jau piedzima kā latviete, tomēr arī viņai ir Brazīlijas pilsonība. Tāpēc man vajadzēja aizbraukt uz Stokholmu, uz Brazīlijas sūtniecību, kur es dabūju Brazīlijas pilsonību arī jaunākajai meitiņai Annai Sofijai. Tagad viņai ir 4 gadi, un viņa iet bērnudārzā. Tas viņai patīk. Es pie baznīcas kalpoju jau kādus piecus gadus, jo ir mācītāju trūkums. Tagad es studēju psiholoģiju, jo man bieži jārunā ar cilvēkiem. Esmu to gandrīz beidzis.

Manai sievai Elainei gandrīz bija vieglāk Latvijā iedzīvoties, jo viņa ir ļoti sabiedriska un atvērta. Viņai latviešu valoda bija jāiemācās no nulles, un to mēs ļoti cītīgi darījām visi. Viņa ir arī drosmīgāka, viņai nav bailes runāt arī nepareizi. Kā viņa iesāka, tā arī runāja – nebaidīdamās. Mēs, latvieši, vairāk gaidām, lai uzrunā mūs, bet viņa runājās ar visiem, ko satika. Bet labāk, lai viņa pastāsta pati.“

Un tad arī stāsta Elaine. Es varu pabrīnīties, cik labā latviešu valodā viņā stāsta. Nemaz negribas ticēt, ka viņa ir no Brazīlijas un ka Latvijā dzīvo tikai desmit gadus. Viņa, tiešām, ir ļoti atvērta un stāsta viegli un raiti. Es zinu, ka man noteikti nebūtu dūšas braukt un dzīvot zemē, par kuru nekā nezinu un valodu neprotu.

Bet tagad lai stāsta Elaine pati:

„Es piedzimu un uzaugu Brazīlijas nelielā pilsētiņā Riodežaneiro pavalstī kādus 300 km no pilsētas. Man tēvs bija policists, mamma – skolotāja, bet viņi nolēma pārcelties uz blakus pilsētu Sandepaulo, kur es uzaugu līdz universitātes vecumam. 18 gadu vecumā es iestājos Miteroi Universitātē un izmācījos par logopēdu. Tagad es tomēr par logopēdu nestrādāšu, jo es esmu iemācījusies runas mākslu un man labāk patīk nodarboties ar to. Man arī patīk komunicēt ar visāda gada gājuma cilvēkiem, it sevišķi sievietēm visādos vecumos. Šejienes logopēdu asociācija bija ļoti laipna un mani labprāt pieņēma un visādi palīdzēja.

Bet man ir arī dažas citas mīlestības, kā pirmā mīlestība ir – vīrs un ģimene. Ģimene man ir visdārgākā lieta. Patiesībā Dievs, jo Viņš ir tas, kas man to brīnišķīgo ģimeni ir devis. Viņš man ir devis vairākus talantus, ar ko man patīk nodarboties. Par piemēru, man ļoti patīk komunicēt. Es varu runāt ar jebkuru cilvēku kā ar bezpajumtnieku tā arī ar tiem gudrākiem profesoriem un inteliģenci – nu ļoti izglītotiem cilvēkiem. Man nav bailes runāt ne ar vienu. Ja kāds man saka, ka ir man svešs, es dodu viņam roku, pasaku savu vārdu, un tad mēs vairs neesam sveši. Man ir draugi visādos vecumos. Tikko iepazinos ar jaunu draudzeni Zeltīti, kurai ir 90. Vakar es runāju vienā mazā konferencē ar meitenēm, kam bija tikai 11 gadu, pie kam viņas mani uzmanīgi klausījās veselu stundu. Bija ļoti interesanti.

Bez logopēdijas es vēl arī studēju fakultātē, kuras nosaukums bija Eseha Miteroi pilsētā. Tur es iepazinos ar Hansu.

Mēs iepazināmies vienā baznīcā – viņš spēlēja klavieres, mēs dziedājām korī. Mēs tuvāk iepazināmies, braucot autobusā uz kori. Viņš jau bija izstudējis inženieris, un mēs arvien vairāk sadraudzējāmies. Un 1988. gada 7. septembrī, kas ir Brazīlijas neatkarības diena, mēs saderinājāmies. Tad viņš mani aicināja braukt viņam līdzi iepazīties ar vecākiem. Bet tas bija tālu, vairāk nekā 1000 km. Viņa vecāki bija ļoti jauki cilvēki – gan stipri vecāki par maniem vecākiem. Mani vecāki bija par kādiem 15 gadiem jaunāki, bet es par Hansu gan esmu tikai 5 gadus jaunāka. Viņi savā starpā sarunājās latviešu valodā, un es galīgi nesapratu, kas tas ir, ko viņi runā. Tad viņi man izskaidroja, kur Latvija ir un kā viņi runā.

Un tā es sāku mazliet interesēties, kas tie latvieši ir un kāpēc viņi tagad ir Brazīlijā. Saprotams, ka man tas viss tika izskaidrots, un es sapratu, no kurienes Hanss nāk. Es viņam prasīju, ko vecāki runā par mani, un viņš man teica, ka es esot ļoti skaista. Tas mani pamudināja teikt, ka tāda valoda ir ļoti skaista. Es esmu Latvijā tāpēc, ka es pret Latviju un latviešiem izjūtu lielu mīlestību.

Kad es ierados šeit, es raudāju, jo visi pret mums bija tik labi, bet es nesapratu ne latviski, ne krieviski. Es nepratu nevienu valodu, ko šeit runāja. Es nesapratu, ko es varu šeit darīt. Un tad man ienāca prātā viena frāze no Bībeles: „Ja tu runāsi eņģeļu mēlē, bet tev nebūs mīlestības, tas būs šķindošs zvans.“ Un tad es izdomāju, ka mēs visi esam cilvēka bērni, vienalga kādā valodā mēs runājam. Tad es zināju, sāc vispirms mīlēt cilvēkus, tad radīsies valoda. Es vienkārši sāku ar cilvēkiem runāties, lai cik labi es to biju iemācījusies, un, saprotams, ka gāja arvien labāk.

Vienu dienu es braucu no valodas stundas ar autobusu uz mājām, un viena sieviete sēdēja man blakus. Kad tu jūties svešs, tu neuzdrīksties cilvēku uzrunāt, bet tajā dienā man kāds it kā teica, ka viņai vajag kaut ko pateikt. Viena puse sejai viņai bija zilā. Acīm redzot, kāds bija viņu sitis. Es paņēmu viņas rokas un sāku tās glāstīt. Viņa sāka raudāt, un es viņai teicu: „Dievs tevi mīl, un arī es tevi mīlu,“ bet viņa raudāja arvien vairāk. Man makā bija nedaudz naudiņas – kādi trīsi – četri lati, un es tos viņai devu; nākamā pieturā man bija jāizkāpj. Es viņai teicu: „Attā, attā!“

Man tā diena bija ļoti īpaša, jo es nācu pie atziņa, ka nav valodas barjera, ja tu mīli cilvēkus. Protams, mans ceļš nebija viegls, jo mans vīrs bija latvietis, bet es te biju kā piedzimusi no jauna. Man ar bērniem viss bija jāiemācās no jauna. Bet es domāju, ka to, kas mums ir, mēs varam dot; mēs varam dalīties pieredzē. Pagājušā novembrī es atvēru firmu Bravia šeit, lai turpinātu darīt, ko es darīju Brazīlijā. Tās vārds ir kombinācija no Brazīlijas un Latvijas angliski. Firmā es lasu lekcijas gan par mākslām, gan par komunikāciju, bet arī par dažādām teoloģiskām tēmām, par ģimenēm, kāpēc ģimenes ir tik svarīgas. Arī sabiedrība ir svarīga, par komunikāciju skolās, attiecības starp bērniem un skolotājiem, skolotājiem ar bērnu vecākiem.

Es pasniedzu arī mudinošas lekcijas, par sieviešu lomu. Arī draudzes mani aicina. Pirms trim nedēļām es biju Jelgavā, kur runāju par attiecībām par sevi ar Dievu, ar citiem cilvēkiem. Vakar es runāju ar meitenēm par sportu kā par identitāti no 11 līdz 20 gadiem. Tam es gribu attīstīties vēl vairāk un labāk, un man tas ļoti patīk. Man liekas, ka esmu atradusi savu īsto sūtību. Esmu sākusi mācīties arī koačing, ko es sāku mācīties jau Brazīlijā.

Brazīlijā man vēl arvien ir daudz radu; man ir vecmāmiņa māsas un citi tuvi radi, bet viņi man teica, ka sievai jābrauc tur, kur ir vīrs. Es šeit arī vairs nejūtos sveša. Es koačingā runāju kā vadīt sapulci, kā runāt publiski un arī par dzīvi. Es gribu būt derīga. Es esmu jau Latvijas pilsone. Es dabūju pilsonību pēc diviem gadiem, jo man bija ģimene, un tos piecus gadus te nevajadzēja pavadīt. Pie pārbaudījumiem es Latvijas himnu nodziedāju, bet biju tik aizkustināta, ka gandrīz dabūju apstāties. Man pilnīgi aizrāvās elpa, mani pārņēma tādas emocijas. Es te jūtos, ka te ir mana zeme, es te esmu mājās. Es esmu patriote Latvijā un arī Brazīlijā, jo tā ir un vienmēr būs mana dzimtene, bet Latvija tagad ir manas mājas un manas ģimenes mājas.“

Ar to mēs arī savu sarunu esam gatavas beigt; ko vēl vairāk var gribēt kā cilvēku, kas mīl ne tikai savu vīru un ģimeni, bet arī vīra dzimteni un dara tai tik daudz laba. Tādu mums nekad nebūs par daudz, Elaine nav vienaldzīga.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com