Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Uģis Prauliņš

Saruna par „Pagānu Gadagrāmatu“

Laikraksts Latvietis Nr. 463, 2017. g. 15. jūnijā
Ilze Nāgela -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Ilze Nāgela un Uģis Prauliņš Melburnas lidostā. FOTO Gunārs Nāgels.

Saruna notika 2017. gada 4. janvārī Melburnas lidostā stundu pirms Uģis Prauliņš un Ivars Cinkuss devās atpakaļ uz Latviju.

Ilze Nāgela: Vai šī bija Tava pirmā reize Austrālijā?

Uģis Prauliņš: Austrālijā pirmo reizi un, protams, ka arī pirmo reizi Austrālijas Latviešu Kultūras dienās. Dīvainā kārtā šajā puslodē es līdz šim nebiju nekad bijis.

IN: Kurā gadā tapa „Pagānu Gadagrāmatas“ pirmais variants?

UP: Tas bija 1998. gads. Tas bija tāds brīnišķīgs laiks, kad bija pabeigti vairāki lieli darbi. Man bija laiks arī pašam kaut ko pateikt, un es nolēmu braukt uz mazu, vientuļu, gandrīz neiesāktu studiju Siguldā. Katru dienu mēroju to ceļu. Toreiz tā bija dažus kvadrātmetrus neliela ierakstu telpiņa. Gribējās to visu, kas iepriekšējos gadu desmitos bija sakrājies, jau no tiem laikiem, kad tikāmies, kad bija folkloras atmoda, jaunais folkloras vilnis. Vēl no tiem laikiem bija palicis daudz kas nepateikts, un man gribējos to vīziju materializēt.

IN: Kādam mūziķu sastāvam tas pirmais variants tika rakstīts?

UP: Nekādam. Es ilgu laiku biju strādājis reklāmu biznesā, un tur jau nevajag mūziķus; pats visu nospēlē. Un šajā gadījumā arī. Bet, protams, ka dzīvie mūziķi iedod savu dimensiju, īpaši, ja viņi iekarst. Šajā gadījumā es esmu pateicīgs visiem, kas piedalījās, – Gintam Solam, pirmkārt, un Iļģiem, Ilgai Reizniecei, ar kuru mēs esam bieži kopā muzicējuši; vēl Māris un Andris Saulītis no Vecajām mājām, kuram tā studija laikam tehniski pieder un joprojām eksistē tagad jau lielākās telpās Siguldas kinoteātrī, un Nīls Īle – tās visas iesaistītās personas. Viņi tika pieaicināti. Vienkārši bija tā – es aizvedu viņus no Rīgas uz Siguldu un atvedu atpakaļ; cik no viņiem varēja izspiest dzīvo skaņu.

Vispār sākumā tas bija domāts kā dēmoni. Tajā laikā es daudz dzīvoju Anglijā un gribēju ierakstīt tādu kā Fairport Convention vai Steeleye Span; Led Zeppelin – no šīm skaistajām grupām tās akustiskās puses. Es gribēju ierakstīt pa īstam ar īstiem. Sagadījās tā, ka braucu vilcienā no Getvikas uz Londonu – uz toreizējām mājām, ierakstu studiju, un tur bija Guntars Račs, kuram es iedevu šī ieraksta disku. Viņš bija ātrāk aizbraucis atpakaļ uz Latviju un iedevis Aināram Mielavam. Ainārs sapratis, ka ar šo var kaut ko iesākt. Es biju mazliet izbrīnījies, jo mazā studijā ar nekādiem aparātiem eksperimentāli ierakstīts... Tad es vēl pārbaudīju studijā uz lieliem skaļruņiem; sākumā ir fons, bet svarīgas bija tās piezīmes, kuras varēja materializēt.

Varētu teikt, ka toreiz man tas likās baigi nepieciešami vispār, jo tā attieksme attiecībā uz tautas mūziku – nu bija tie entuziasti, kas bija 1980. gados, bet 1990. gados sākās tā komercializācija un kaut kādā tā kā ziņģu virzienā. Man gribējās tomēr iemīt šo pēdu šajā īstenajā, senajā latviešu, baltu un somu-ugru cilšu virzienā. Tā šīs piezīmes radās.

IN: Kā tad veidojās šī „Pagānu Gadagrāmata“ secība?

UP: To gan es varu pilnīgi apgalvot, ka katrai dziesmai man bija pilnīgi sava vīzija, pilnīgi sava fiziska sajūta, ko es vēlāk saliku kopā. Protams, koncerta albumam ir ļoti vienkārši uztaisīt šo hronoloģiju, secību. Tā tas ir, un tā tas bija. Ar Atkusni iesākas Pagānu Gadagrāmata, un tā tas arī bija. Kad es sāku ceļot uz Siguldu, bija atkusnis. Tad es reizēm vedu pa ceļam dažādus cilvēkus, jauniešus, kas stopēja mašīnu. Reizēm viņi brauca pavisam uz citu pusi, kur man nevajadzēja braukt, bet es viņus aizvedu. Un reizēm redzēju to vietu Augstrozes, kas mums kādreiz bija starp Limbažiem un Valmieru.

Tā bija vectēva zeme – vieta, kur es ļoti daudz dzīvoju savā bērnībā. Tāpēc es kādreiz ļoti labi zināju limbažnieku dialektu; tagad tas drusciņ ir pazudis. Tā vieta arī bija tādi nerealizētie mērķi, gribējās... bet viss ir dārgi. Ir dārgi uztaisīt ceļu līdz tai vietai, elektrību ievilkt. Un tad bija tas mežonīgais kapitālisms, kad katra tantiņa, kas sēdēja aiz kāda ierēdņa lodziņa, gaidīja šokolādi vai šampānieti, vai kaut ko tādu. Paldies Dievam, ka tas laiks, tagad ir beidzies. Tajā laikā tas bija diezgan grūti, bet es braucu uz to grūti pieejamo vietu ar tādām skumjām... redzēju tos saulrietus. Arī tad, kad biju Rīgā, es vienmēr domāju par tām vietām, kur mēs neesam pašlaik... ka tas ūdens, tā urdziņa, kas tek, tur ir joprojām dienu un nakti.

IN: „Pagānu Gadagrāmata“ – vai viss teksts ir tautas dziesmas?

UP: Tautas dziesmas un Ojārs Vācietis.

IN: Kā izveidojās šī attīstība no nelielas mūziķu grupas, tad vīru korim un tagad jau līdz jauktajam korim un paprāvam instrumentālistu sastāvam?

UP: Tur jāpateicas tikai Ivaram Cinkusam, kurš, pirmkārt, izvilka to ārā. Jau ilgu laiku un vēl tagad principā ir pieņēmums, ka baroka mūziķi nespēj spēlēt klasicismu vai romantisma mūziķi slikti spēlē baroku; un tāpat arī koris ir it kā nesavienojama, pretēja lieta tautas dziesmu īstajam garam. Bet, redz, patreiz notiek tāda kā savienošanās, viss sāk kļūt iespējams. Protams, ka tam ir jānotiek savā kārtībā caur ar saviem kanāliem. Un ja tagad gribētu detalizēt, tad koris lielā mērā izpilda vokālos padus (tas ir tāds mūsdienu muzikāls termins). Atklāti sakot, arī es domāju, ka ir ļoti labi tas, ka visu laiku mēs bijām ar tādu Emīla Dārziņa vīru kora heroismu sastapušies, un tagad jārod kāds jauns heroisms. Man liekas, ka tas ir šajās dziesmās, kuras starp citu nav bieži harmonizētas pēc klasicisma vai romantisma, kā tas bija Dārziņa, Vītola vai viņu sekotāju laikā. Tās ir vairāk tā kā Jurjānu Andreja pēdējo mūža gadu, ievērojot tautas daudzbalsību. Tas mums arī tika uzsvērts studiju laikā, un tagad tas sāk realizēties. Es skatos, ka tagad daudzi jaunie ļaudis jau pieiet korim ar pilnīgi citi (Nu skaidrs, ka klasisko harmoniju jāmācās!), ar tautas dziesmu kontekstu.

IN: Paldies par sarunu un uz tikšanos atkal Austrālijā! ■



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com