Lasītāja vēstule

Ivars Mirovics savās pārdomās pareizi konstatē, ka „Šodien latviešu augstākā prioritāte ir cīnīties par latviešu tautas un viņas valodas izdzīvošanu – tas ir kam jāpiegriež visa uzmanība, griba un spēja. Lai to panāktu, Latvijas valdībai jāizkārto ne tikai to, lai diasporas bērni apmeklētu latviešu skolas, bet lai visi bērni arī Latvijā ietu latviešu skolās.“

Mums nav jābūt tik pārmērīgi politiski korektiem, ka izvairāmies prasīt latviešu valodas kā obligātas mācībvalodas ieviešanu visās Latvijas valsts finansētās skolās. Eiropas Savienība atzīst pamattautu valodu prioritāras tiesības katras valsts izglītības iestādēs. Jābrīnās tādēļ, ka, gatavojoties mūsu valsts simtgades svinībām, Latvijas Kultūras ministre savā nesenajā vizīte Austrālijā pat nepieminēja „latviešu tautu“, bet runāja par kādas iedomātas „Latvijas tautas“ identitātes stiprināšanu. Lai latviešu kultūra varētu bagātināt pasaules garīgo vērtību mozaīku, mums jāsaglabā vispirms tās centrālā vērtība – latviešu valoda.

Pareizs ir arī autora secinājums, ka 1990. g. 4. maijs ir nozīmīga Latvijas vēstures diena, bet ka tā tomēr nav salīdzināma ar Latvijas valsts dibināšanu 1918. g. 18. novembrī, kas ir mūsu tautas svēts mantojums. Šodien, plaši reklamētos svinību aicinājumos, „t.s. 4. maija Latvija“ daudzkārt tiek pielīdzināta „18. novembra Latvijai“. Bet divas Latvijas mums nevajaga. Plaši svinot „4.V Latviju“, aizmirstam pēctecības tiesības, ko mantojam no „18.XI Latvijas“, to skaitā priekškara Latvijas pilsonības tiesības un īpašumtiesības, kā arī valsts de iure tiesību turpināšanos okupācijas gados. Daudzi Latvijas politiķi nezināja, ka Latvijas de iure tiesības, kas noliedza okupācijas leģitimitāti, turpinājās viscaur okupācijas gadiem. Šo tiesību turpināšanos apstiprināja arī AL redaktors E. Dēliņš, apmeklējot Rietumu pasaules lielāko valstu Ārlietu ministrijas ceļojumā ar Austrālijas Ministru prezidentu M. Fraseru. Šīs tiesības bija arī pamats Latvijā iedzīvotāju „nulles varianta“ noraidīšanai, kas būtu devis balsstiesības lielam skaitam Latvijai nedraudzīgu iebraucēju.

Latvijas tiesiskā pastāvēšana okupācijas gados nebija pārtraukta, bet gan tās faktiskā neatkarība, tādēļ neskaidrs, kādas neatkarības atjaunošana 4. maijā tiek svinēta. Ja „Baltie galdauti“ vispār jāsvin, tad gan pieminot 1991. g. 21. augustu – de facto neatkarības atjaunošanu, nevis 1990. g. 4. maiju.

Jānis Priedkalns (Adelaidē)
Laikrakstam „Latvietis“