Redakcijā

„Jaunākās ziņas“, 1928. g. 21. jūnijs.

Palielināt / Enlarge

„Baltijas Wēstnesis“. 1891. g. 19. jūnijs.

Palielināt / Enlarge

„Baltijas Wēstnesis“. 1891. g. 19. jūnijs.

Palielināt / Enlarge

„Studentu dzīve“. 1939. g. jūnijs.

„Jaunākās Ziņas“, Nr.137, 1937. g. 22. jūnijs.

Palielināt / Enlarge

„Balss“, Nr.24. 1887. g. 17. jūnijs.

Sveicināti, lasītāji!

Ko tad mēs īsteni svinējām pagājušās nedēļas beigās? Līgo svētkus, Jāņu dienu vai abus divus?

Latvijas likums Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām skaidri nosaka, ka svētku dienas ir 23. jūnijs – Līgo diena, un 24. jūnijs – Jāņu diena (vasaras saulgrieži). Bet tagad parādījušies iebildumi pret nosaukumu Līgo svētki, ko laikraksts Latvietis lietoja pirmssvētku numurā.

Redakcija saņēma sašutuma pilnu vēstuli:

Lūdzu, lūdzu nelieto šo Padomju laika apzīmējumu – Līgo svētki! Tie nav līgo svētki – tie ir Jāņi! 23. jūnijs – Jāņu vakars vai zāļu vakars, 24. jūnijs – Jāņu diena. Par šo jautājumu var lasīt Marģera un Māras Grīnu grāmatā „Latviešu gads, gadskārta un godi“ 78. lpp. Melngailis pats ļoti nožēloja, ka bija lietojis nosaukumu Līgosvētki, domādams, ka Jānis nav latvisks. Bet nevienā dainā tāds vārds kā līgo svētki nav lietots, visur ir tikai Jāņi.

Tā kā līdzīgas muļķības arī parādās citur, kā, piemēram, Vikipēdijā (angļu un latviešu versijās), tad apskatīsimies, ko, tieši, rakstīja Emilis Melngailis laikraksta Jaunākās ziņas 1928. g. 21. jūnija izdevumā:

Izdodams savu pirmo krājumiņu, kurā ietelp tikai Jāņadziesmas, es, jaunās dienās – 1900 – sekodams ierunātai valodai, ka Jānis nav latviskis, biju gudrojis jaunu vārdu Līgosvētki, kurš nu uz kādu laiku ir nomācis īstos senvārdus: Jāņadien, Jāņanakti, kā jau bieži muļķība nosēžas godavietā, galdagalā, lai ar' uz īsu brīdi.

Melngailis te apraksta savu ciemošanās „pie Barontēva, viņa garās dzīves pēdejā pozsmiņā“, kad Barons vēlas „vienu lietu pateikt, kuru es vairs nepagūšu uzrakstīt, kā nākas. Proti: Jānis nav rada evangeliskam St. Johannesam, bet ir tāds pats saulgriežu veidols, kā latiņu Janus ar savām divām sejam, no kurām viena vērsta atpakaļ uz pagājušo pavasari, bet otra rudeņam pretim.“

Melngailis te ir kļūdījies vairākos jautājumos. Pirmkārt, viņa grāmata Līgo svētki („scenisks uzvedums pec Andreeva Needras programas / muzika Emiļa Melngaiļa redakcijā“) iznāca nevis 1900., bet gan 1903. gadā.

Otrkārt, Melngailis, tai laikā dzīvodams Pēterpilī, neizgudroja vārdu Līgosvētki. To jau lietoja pirms tam, un, protams, pēc tam. Piemēram, laikraksta Baltijas Wēstnesis 1891. g. 19. jūnija numurā ir sludinājums: Katriņasd. dzeed. beedriba un Rigas dailkrasot. palidz. beedr. Svetdeen, 23. junijā š.g.: Kopiga Ligo svetku svinešana Aleksandra parkā (aiz Aleksandra varteem) pee kaŗeivju muzikas... Un tai pašā lappusē: Carnikavas labd. beedriba. Svetdeen, 23. junijā 1891., „Titkan-salā“: Ligo svetki...

Apzīmējums Līgo svētki arī plaši lietots Latvijā līdz pat okupācijas sākumam 1940. gadā. Šo piezīmju kontekstā mazliet ironiski skan virsraksts mēneša laikraksta Studentu dzīve 1939. g. jūnija izdevumā: Līgo svētki – latviešu vienotāji.

Atcerēsimies arī, ka vārds Jāņi nav parastais apzīmējums dainās. Tās visbiežāk min tieši Melngaiļa teiktos Jāņadien, Jāņankti.

Labāk būtu bijis pārmetējiem vienkārši priecāties par to, ka latviešiem ir šie skaistie svētki – Jāņi, Jāņudiena, Līgo diena, Līgo svētki – vienalga, kā tos apzīmē – nekā atrast okupācijas rēgu tur, kur tā nav.

Kas to „Ligo“ ieligoja?
Kas tai dzeesmas skandinaj'?
Latvju deli, Latvju meitas
Ligas svetkus svinedam'...
…

Ligusonis-Zundulis
„Balss“, Nr.24 (17.06.1887)

GN
2017. gada 30. jūnijā